1. martā Maskavā notika Alekseja Navaļnija bēres. Pēc platformas ”Baltais skaitītājs” datiem, no viņa atvadīties bija ieradušies vismaz 16,5 tūkstoši cilvēku . Viņu vidū bija arī dokumentālo filmu režisore Maša Černaja. Viņa pavadīja visu dienu starp baznīcu “Remdē manas bēdas” un Borisovas kapsētu un filmēja visu, kas notika. Tā tapa īsfilma “Nāves nav!”. Maša Černaja piedāvā ikvienam savas filmas pirmizrādi YouTube.
”Tas bija viens no skaistākajiem notikumiem, ko man ir bijis tas gods apmeklēt un filmēt savā dzīvē. Ziedi, kurus man izdevās iemīlēties simboliskajās bērēs, tagad ir pilnībā reabilitēti. Tagad tie ir kļuvuši par protesta simbolu. Cilvēki izkliedza saukļus, mētādami neskaitāmus pušķus, kurus nevarēja novietot – augšup, augšup! Ziedi bija iestrēguši sniegā, kāds acumirklī no zariņiem un diegiem nopīja spontānus krustus un vainagus, tie bija apauguši ar baznīcas svecēm, kuras nevarēja ievietot templī. Pirmajā pavasara dienā Borisovas koku kailie zari ir ziedos: rozes, lilijas un neļķes. Tas ir ļoti skaisti”, saka filmas autore.
Šajā dienā tūkstošiem cilvēku paspēja izkliegt un izraudāt visu, kas bija sakrājies, arī skarbākus vārdus. Cilvēki vairs neaizmirsīs šo brīvības sajūtu un varbūt negribēs to nevienam dāvāt.
Dienas kulminācija bija zvanu zvanīšana, kas uz 10 minūtēm apdzēsa visus kliedzienus. Man šķiet, ka pēc tā, kā zvanīja zvanītājs (gribētos zināt, kas ir šis cilvēks), bija skaidrs, ka viņš neveic tikai formālu rituālu – tā bija attieksme. Vienīgais, kas stiprāks par šo zvanīšanu, bija klusums, kas tam sekoja.
“Mūsu bēdas” tika remdētas, vismaz uz vienu dienu. Šīs dienas saukļi pārcēlās ārpus politiskā uz eksistenciālo. No “Mēs neaizmirsīsim, mēs nepiedosim!” un “Nē karam!” – uz “Nāves nav!” un “Mēs nevēlamies mirt!”
