Vai dronu uzbrukums ir iztraucējis Krievijas sabiedrības mieru? Vai arī tā jau ir klīniskas nāves stāvoklī un nav satricināma? Ar šādu vadmotīvu sava viedokļa izklāstu ievada Kārnegi fonda vecākais līdzstrādnieks Andrejs Koļesņikovs
Levadas centra jaunākie dati (aprīļa beigu aptauja) liecina, ka Krievijas sabiedrības noskaņojums kļuvis vismaz mazāk trauksmains – katrā ziņā, viņi atgriezušies pie 2022. gada vasaras rādītājiem, kad daudziem šķita, ka karadarbība Ukrainā neietekmēs iedzīvotāju vairākumu.
Faktiski, psiholoģiskā atveseļošanās pēc daļējas mobilizācijas lielākajai daļai pilsoņu prasīja sešus mēnešus. Ziņas par iesaukšanas un mobilizācijas “elektronizāciju” krievu noskaņojumu īpaši neietekmēja, taču tā notika, iespējams, tāpēc, ka rekrutēšanas tehnoloģijām armijai reāli vajadzētu sākt darboties tikai rudenī. Tikmēr režīmam ir izdevīgāk turēt pilsoņus salīdzinoši demobilizētā stāvoklī – pārmērīga vilšanās nenāk par labu attieksmes pret varu raksturam, pat ja viens vai otrs pilsonis joprojām kūtri atbalsta “specoperāciju” un principā ir pieradis pie tās kā dzīves fona, pie “jaunās normalitātes”. Pasīvais konformists atkal, tāpat kā pirms gada, iegrimst komforta zonā, un varas iestādēm ir labāk, ja viņš turpina tajā palikt, līdz no augšas nenāks jaunas norādes, kā pareizi uzvesties.
Jārēķinās ar nogurumu no konflikta, kas pats par sevi arī ir nogurums. Un nogurums no noguruma rada pielāgošanos jaunai realitātei – militārā konfrontācija nekur nepazudīs, kas nozīmē, ka ir pienācis laiks beigt uztraukties un sākt dzīvot normālu dzīvi. Sāk atjaunoties pat satiksme tirdzniecības centros, iekšzemes tūrisma vietās vērojama ārkārtēja atdzimšana un totāla pārrezervācija, un lidmašīnas uz un no Stambulas ir radikāli pārpildītas.
Trauksmes poga
Bet tad pienāca maijs, notika bezpilota lidaparātu uzbrukums Kremlim un pēc tā bezpilota lidaparātu manifestācija Krievijas galvaspilsētas dzīvojamos rajonos. Diez vai viņi spēj izsist no līdzsvara krievu mietpisoni – kamēr nedārdēs pērkons, zibens netrāpīs tieši galvā, krievu zemnieks nemetīs krustu. Nekas nevar satricināt pasīvā konformista plānus vasarai – varbūt pat atvaļinājumam Krimā.
Tomēr Ukraina vismaz atgādināja par sevi ar dronu uzbrukumu tiem, kas par to gandrīz aizmirsa. Maskavieši tikai nelielā mērā var sajust to, ko jūt Ukrainas pilsētu iedzīvotāji, taču ar to pietiek, lai liktu nedaudz aizdomāties par to, ka “debesīs lidoja sudraba metāla figņa”. Ja izrādīsies, ka bezpilota lidaparāti nav izolēti notikumi – atgādinājums, ka karadarbība notiek netālu, jau galvaspilsētā, kas nozīmē, ka Vladimirs Putins nav visvarens -, tas tiešām var zināmā mērā ietekmēt sabiedrisko domu par labu miera sarunu sākšanai. Lai arī ievērojama daļa aptaujāto tās jau tāpat vēlas, bet, ja Krievija saglabās “jaunas” teritorijas, bet citiem agresīviem konformistiem notiekošais var kļūt pat par iemeslu niknākai retorikai – sak, laiks beigt ar Ukrainu ar skarbākiem līdzekļiem, ja jau tas ir nonācis līdz uzbrukumam Maskavai.
Un lūk, rezultāts: saskaņā ar socioloģiskā dienesta FOM datiem, no 21. maija, pat pirms bezpilota lidaparātiem Maskavā un Maskavas apgabalā, trauksmes līmenis atkal pieauga un ievērojami: līdz decembra-janvāra skaitļiem. Un tieši sliktas priekšnojautas sākās aprīļa-maija mijā. Aprīlī noskaņojums patiešām bija diezgan labs: 30. aprīlī trauksmes līmenis bija 42%, bet 21. maijā jau 53% (ar maksimumu daļējas mobilizācijas laikā 70% pašā 2022. gada oktobra sākumā).
Kremlis diezgan prasmīgi mainīja militāri emocionālās mobilizācijas un filistiski pasīvās demobilizācijas periodus, ļaujot sabiedrībai saglabāt iekšējo satraukuma gaismiņu, bet tajā pašā laikā ik pa laikam atpūsties. Z karogs ir stingri nostiprinājies arī pasīvā vairākuma apziņā: kolektīvais “mēs” tagad no vertikāla stāvokļa (“mēs” – tas ir cilvēki apakšā, “viņi” ir cilvēki augšā, Putins, oligarhi un ierēdņi ar savām pilīm un jahtām) ir pārcēlies horizontālā stāvoklī: “mēs” – tie ir krievi, kuriem uzbruka, aplenktā cietokšņa iemītnieki ar Stokholmas sindromu attiecībā pret augstāko virspavēlnieku, “viņi” ir “kolektīvie Rietumi”.
Droni un ziņas par iespējamu mobilizāciju nevar izsist šo konstrukciju no līdzsvara. Tomēr šis līdzsvars, kas balstās uz nogurumu no konflikta noguruma, ir ļoti trausls. Neviens nezina psiholoģiskos mehānismus, kas var iedarbināt kārtējo nogurumu – no pašreizējās valdības, kas visus patur fona spriedzē ar pāreju uz tās pīķa lēcieniem ar drošinātāju izsišanu. Un cerības uz “ukraiņu pretuzbrukumu”, kas izaugušas līdz sengrieķu mīta mērogam, un jo īpaši tā sekas pasīvā konformista ikdienā, nevar neizraisīt FOM fiksēto tendenci. Sabiedrības miers šajos apstākļos drīzāk ir pašhipnoze uz noguruma no noguruma fona: tik ilgi nevar būt tik slikti un nedaudz nervozi, varbūt jau pietiks? ..
Rietumu sātanizācija un paradigma “mums uzbruka, mēs aizstāvamies un vispār glābjam pasauli no nekonvencionālām vērtībām” var kalpot kā attaisnojums tam, ka murgs ievilkās un kļūst par neizbēgamu rutīnu. Paša murga attaisnojuma mežonīgums, tai skaitā represijas valsts iekšienē, kas mietpilsonim nav tik ļoti neredzamas, bet neizved no komforta zonas (augšā labāk redzams, ko un kā sodīt) nespēj satricināt mietpilsoņa relatīvo mieru un pārliecību, ka viss ir izdarīts pareizi. Galu galā jūs varat arī pielāgoties dzīvei distopijas iekšienē (tās analogs ir bēdīgi slavenā “pakaļa”, kurā mēs visi esam sākuši “iekārtoties”), ja no tās tik un tā nav, kur iet. Un šī ir galvenā problēma, ko mēs nosacīti varam saukt par “sabiedrību”, kuras pacietības robežas nevienam nav zināmas. Tā paliek satraukta, bet vienaldzīga pret to, kas ar to tiek darīts, un pret to, ko represiju mašīna dara ar citiem līdzpilsoņiem.
Divas kikimoras
Tāpat kā pastāv piedāvājuma ekonomika pretstatā pieprasījuma ekonomikai, tāpat pastāv arī piedāvājuma sabiedrība – tas, ko valsts tai piedāvā arī rada pieprasījumu. Pilnīga sevis saistīšana ar valsti, valsts pielīdzināšana esošajam režīmam – tas tikai daļēji ir “stingras rokas” pieprasījuma rezultāts, un tas lielākoties seko no augšas nākošajam neatlaidīgam un neapstrīdamam piedāvājumam.
Tie, kas ir paklausīgās sabiedrības augstākajos slāņos, cer vienkārši pārvarēt šos grūtos laikus. Tie, kas ir vecāki un gudrāki ar pieredzi, var pat runāt par to, sak, 1968. gadu (iebrukums Čehoslovākijā un politiskie sasalumi) pārdzīvoja, 1979. gads (iebrukums Afganistānā, sankcijas un politiskie sasalumi ar politikas vājprātu) pagāja, mēs pārvarējām šo turbulenci. Jā, no mūžības viedokļa šāda pieeja ir iespējama. Taču tad Krievijā jādzīvo ne tikai ilgi, bet ļoti ilgi. Un man gribētos normālu dzīvi tagad, nevis tālā nākotnē, līdz kurai par katru cenu jānodzīvo, lai saprastu, kā beigsies visas šīs šausmas.
Nav tā labākā motivācija dzīvei pēc, faktiski, notikušas civilās (morālās) nāves. Jo pilsoņi, kas veido pilsonisko sabiedrību, atrodas citās vietās. Viņus ir viegli atpazīt pēc īpašām zīmēm un “dzeltenajām zvaigznēm” uz piedurknēm – tie, kuriem rūp, atrodas cietumā, tiek tiesāti pēc administratīviem un kriminālpolitiskajiem pantiem, apzīmēti kā “ārvalstu aģenti” un “nacionālie nodevēji”, viņi tiek izraidīti no darba, tiek iztīrīti no augstskolām, viņiem, tāpat kā daudziem juristiem, ir aizliegts veikt profesionālo darbību, viņi tiek denonsēti.
Bet šķiet, ka tieši viņiem, nevis tev, vienaldzīgajam, noskan zvans, un kaut kur tālumā kā krītošs drons, bet vēl ne uz galvas. Un tu uzvedies kā divas kikimoras no Aleksandra Rova filmas pasakas “Zelta ragi” (1972): viņas ir gatavas viena ar otru vienoties, ka galvenais ir – “mums ar to nav absolūti nekāda sakara”. Un jūs varat ienirt ierastajā purvā ar atvieglojumu.
Tas arī ir tas slānis, uz kura balstās putinisms. Un tās auto-treniņu tehnoloģijas, kas var apdzēst jebkādu trauksmainumu, neskatoties uz to, ka režīms prasa dalīties atbildībā par notiekošo ar ķermeņiem un naudu. Un šeit viņam, režīmam, ir svarīgi pārāk neiesaistīt iedzīvotājus savos eksperimentos ar pasauli. Pretējā gadījumā jūs varat nosusināt visu purvu un zaudēt visu pasakaino pasaules kikimoru pasīvo masu atbalstu.
