Pirms diviem gadiem Rietumi satrieca pasauli, ieviešot bezprecedenta ekonomiskās sankcijas pret Krieviju. Tomēr Krievijas ekonomika nesabruka, kas deva Krievijas varas iestādēm un Putinam iemeslu paziņot par Krievijas noturību. Tomēr patiesībā Kremļa situācija izskatās daudz sliktāka, raksta The Financial Times.
“Vai Putinam ir taisnība? Vai sankcijas ir bijušas neveiksmīgas? Un vai mums ir mācības no Krievijas ekonomikas vadības? Atbildes: nē, nē un pilnīgi iespējams,” raksta izdevums.
“Pirmkārt, ņemiet vērā, ka augsts IKP pieaugums neliecina par to, kas tiktu ziņots citās valstīs. IKP (visu apmaksāto darbību summa ekonomikā) ir atkarīga no tā, cik daudz cilvēki vēlas pirkt. Pēc pilna mēroga militāra konflikta uzliesmojuma Maskava organizēja karavīru “iepirkšanās gājienu”, importēja ieročus un palielināja savu ieroču ražošanu. Saskaņā ar Somijas Bankas Jauno ekonomikas valstu institūta (Bofit) datiem lielākā daļa Krievijas rūpniecības izaugsmes nāk no nozarēm, kas saistītas ar karu. Pārējās nozares būtībā stagnē,” saka eksperti.
Tas gan nenozīmē, ka IKP pieaugums nav “reāls”. Aktivitāte ir nepārprotami pieaugusi, kā redzams citos rādītājos, piemēram, bezdarba samazināšanās. Savukārt kopējais rādītājs atspoguļo izmainīto ekonomiskās aktivitātes struktūru. Un pat tad, pēc pašas Krievijas aprēķiniem, IKP tik tikko ir sasniedzis 2022. gada februāra līmeni.
Atgūstoties IKP pieaugumam, izplatās lielas ekonomiskās problēmas – no plīstošām centrālās apkures caurulēm līdz olu trūkumam. Komunālās saimniecības un mājokļu infrastruktūra kļūst noplicināta, ko pastiprina ar sankcijām saistītais rezerves daļu un aprīkojuma trūkums. Kara ekonomika – jā. Plaša stabilitāte – ne pārāk laba.
Ir nepareizi no Krievijas IKP pieauguma secināt, ka sankcijas ir bijušas neveiksmīgas.
Resursu pārdale par labu militārajai ražošanai maskē parastās ekonomikas sliktos rezultātus. Patiesais rādītājs ir tas, cik slikta būtu bijusi Krievijas ekonomika tās iepriekšējā konfigurācijā. IKP kritums no sankcijām būtu daudz lielāks. Turklāt ierobežojumi nebija visaptveroši – gandrīz gadu pēc 2022. gada februāra Maskava pārdeva naftu un gāzi bez sankcijām par cenām, ko tā pati uzpūta.
Taču Krievija izmanto iespēju, ko liberālās tirgus demokrātijas ignorē – neievērojot ortodoksālos ekonomiskās politikas principus, tā var mobilizēt resursus politisko mērķu sasniegšanai un līdz ar to izspiest no ekonomikas vairāk reālas aktivitātes.
Krievija ir atteikusies arī no daudziem vispārpieņemtiem ekonomikas principiem.
Kapitāla kontrole un stingra iejaukšanās korporatīvajos lēmumos novērsa monetārās un finanšu sistēmas sabrukumu. Masveida darbaspēka un resursu mobilizācija tika panākta, apvienojot plānošanu, izdevumu deficīta finansēšanu un samazinātu patēriņu.
Maskavas pieredze rāda sekojošo: kara ekonomika kanibalizē pati savu ekonomisko nākotni. Nemilitārā infrastruktūra cieš, jo investīcijas tiek novirzītas. Somijas Bankas Jauno ekonomiku institūts atzīmē, ka Krievija pētniecībai tērē mazāk nekā pirms desmit gadiem, taču rietumvalstis varētu mobilizēt savus resursus, lai darītu tieši pretējo.
Patiešām, krievu līdzjutējiem ir maz iemesla svinēt.
Bet pārējiem vajadzētu (aizgriežot ciešāk sankciju skrūves) vēl pagaidām atzīmēt Maskavas spēju sasniegt politiski orientētus ekonomiskos mērķus.
