Ukrainai neizdevās panākt strauju progresu uzbrukumā Krievijas armijas celtajiem nocietinājumiem. Pērn dienā bija iespējams atbrīvot desmitiem kvadrātkilometru teritorijas, tagad pat desmitiem metru dienā cauri mīnu laukiem ir sasniegums.
Lēnās Ukrainas virzības skats nav īpaši pievilcīgs, un tūkstošiem ukraiņu ģimeņu tas ir traģiskas spriedzes pilns. Bet vēl viens veiksmīgs Ukrainas raķešu trieciens Melnās jūras flotei un frontes tuvošanās M14 maģistrālei un atkārtoti uzbrukumi Krievijas tiltiem veido analoģiju no militārās vēstures – ”Anakondas” plānu ASV pilsoņu kara laikā (1861–1865, Savienība, ziemeļu štati, cīnījās pret konfederāciju, dienvidu štati). Atcerieties lēno un stabilo stratēģiju, kas pārtrauca Konfederācijas piegādes un noveda pie Savienības uzvaras karā?
Šāds plāns neizraisīs straujas un iespaidīgas teritoriju sagrābšanas, taču tas var nodrošināt uzvaru vai lielus vietējos panākumus Krimas reģionā.
“Anakonda” un paralēles ar Ukrainu
Pilsoņu kara sākumā ģenerālis Vinfīlds Skots ierosināja ”Anakondas” plānu. Lielākā daļa ziemeļnieku gaidīja vieglu uzvaru, taču Skots uzskatīja, ka tā ir maz ticama un, ka labākais veids, kā uzvarēt pēc iespējas ātrāk, ir no paša sākuma sagatavoties ilgstošai cīņai.
ASV Kongresa bibliotēkā ir grāmata ”The Big Snake”, ko sarakstījis Skots, kurā humoristiski izklāstīts ”Anakondas” plāns, kura būtība bija nožņaugt dienvidu štatus, atgriežot tos no jebkādām importa piegādēm un pārtraucot kokvilnas eksportu. Bloķējošās flotes tika izmantotas arī iekšējās upēs, lai palīdzētu Savienības militārajās operācijās.
Ukraina, tāpat kā ASV, uzsākot kampaņu pret nemiernieku spēkiem, vēlētos ātru uzvaru. Taču liela mēroga, izsmalcināts NATO stila uzbrukums Krievijas aizsardzībai, šķiet, nedarbojas. Tā kā NATO taktika paredz vismaz gaisa paritāti un pat pārākumu pār ienaidnieku, ir loģiski, ka Ukrainai vajadzīgs cits plāns.
Ukraina paļāvās uz mehanizētām vienībām, lai uzsāktu pretuzbrukumu, taču bruņumašīnas iestrēga mīnu laukos un nokļuva sīvā artilērijas apšaudē. Pēc tam ukraiņi pārgāja uz stratēģiju lēnām iznīcināt aizsardzības līnijas ar nelielām kājnieku vienībām.
Taču tajā pašā laikā Ukraina krasi pastiprināja uzbrukumus Melnās jūras flotei un turpināja uzbrukt tiltiem, kas savieno okupēto teritoriju ar Krimu, nesen iveicot triecienu Berdjanskai, kas ir svarīgākā sauszemes “tilta” daļa uz Krimu. Šīs militārās darbības, ja tās tiek konsekventi turpinātas, var “nožņaugt” iebrucējus, saspiežot viņu pozīcijas kā anakondas gredzenos.
Bet diez vai tas ir ”Anakondas” plāns, nešķiet, ka Ukraina mēģina izolēt krievu vienības. Piemēram, tiešs trāpījums Krievijas lielajam desanta kuģim varētu nozīmēt militārās rezerves no jūras ierobežošanu – lai gan jebkurā gadījumā liela un dārga kuģa nogremdēšana ir vērtīga. Uzbrukumi pret Melnās jūras floti vairāk izskatās pēc Ukrainas jauno spēju demonstrēšanas, nevis kā daļa no plānotās operācijas. Visbeidzot, Krimas tilta uzbrukumi vairāk šķiet mēģinājums ievainot Vladimira Putina ego, nevis izolēt pussalu.
Darbības, kas novestu pie sauszemes tilta (M14) slēgšanas, acīmredzot izskatās pēc izolācijas spēles, taču šķiet, ka šobrīd runa ir tikai par vēlmi saraut sadarbību ienaidnieka aizmugurē, nevis par tā saskaņotu nožņaugšanu. Organizēts, saskaņots spiediens uz sauszemes tiltu pazeminātu morāli un atturētu krievu vienību rotāciju, kā arī ļautu atbrīvot tādas pilsētas kā Melitopole.
Kas Ukrainai vajadzīgs panākumiem
Pieņemsim, ka Ukraina pieņem “Anaconda” tipa plānu pret Zaporižjes, Hersonas apgabaliem un Krimu. Kā tas izskatīsies? Bet tieši tāds pats kā tagad. Taču, lai īstenotu plānu, tai būs vēl vairāk jākoncentrējas uz Melnās jūras flotes vājināšanu, uz Krimas tiltu un visu infrastruktūru, kas veido “sauszemes tiltu”. Tas viss ļauj apgādāt Krievijas karaspēka grupas Krimā un Hersonas apgabalā. Vistuvāk “tiltam” ukraiņi bija Rabotinas rajonā, taču vēl svarīgāk ir tas, ka M14 šoseja ir raķetēm viegli sasniedzama. Mēs jau esam redzējuši veiksmīgus uzbrukumus, izmantojot ATACMS.
Šķiet, ka Krievija saprot, cik neaizsargāta tā kļūs, ja tā zaudēs savu “sauszemes tiltu”. Tai vienkārši nav loģistikas kapacitātes, lai nodrošinātu desmitiem tūkstošu karavīru okupētajās teritorijās. Un Krievija pastiprina gaisa triecienus, dzen uz fronti tūkstošiem mobilizēto cilvēku, izvieto gaisa desanta vienības – lai tikai neļautu Ukrainai sasniegt Tokmaku.
Amerikāņu ATACMS sistēmu piegāde ievērojami atvieglos Ukrainas agresora karaspēka izolēšanas plāna īstenošanu. Bet, ja HIMARS raķetēm joprojām būs pašreizējais ierobežotais darbības rādiuss, Ukrainai joprojām būs grūti ar tām efektīvi nosegt Melnās jūras floti vai tiltus.
Noslēgumā jāsaka, ka pat tad, ja Ukraina pieņems un īstenos ”Anakondas” tipa plānu, tik un tā paies mēneši, līdz nogrieztās Krievijas vienības padosies vai pietiekami degradēsies, lai Ukraina varētu viegli uzvarēt.
Taču noturīgi panākumi ir svarīgāki par ātru uzvaru.
