2023. gada rudenī ziņu plūsmu pirmajās rindās ir tikai kari. Krievija turpina bombardēt Ukrainu, Azerbaidžāna “paņēma” Karabahu. Hamas ir iebrukusi Izraēlā, Izraēla sāk masveida uzbrukumus Gazas joslai. Nigērā un Gabonā notiek militārie apvērsumi. Taivāna gatavojas bruņotai konfrontācijai ar Ķīnu. Vai visi šie konflikti varētu pārvērsties pasaules karā? Vēsturnieks Aleksandrs Etkinds atbild apstiprinoši, un šeit ir viņa argumenti.
Jums ir apnicis vārds “krīze”? Tā ir kļuvusi visuresoša, un šodien vienīgais pārsteigums ir tas, ka tai nav acīmredzamas krīzes. Slavenais vēsturnieks Ādams Tooze mūsu laiku definēja kā “polikrīzi”, kurai ir daudz izcelsmju un izpausmju. Ne mazāk slavenais vēsturnieks Kvins Slobodians dod priekšroku vārdam “permacrisis” – pastāvīgs krīzes stāvoklis. Šodien mēs redzam, ka šīs idejas par daudzkārtēju, bet pastāvīgu krīzi ir vairāk sapnis nekā realitāte. Krīze vairs nevirzās uz katastrofas robežas, tajā neiekrītot. Krīze noved pie kara.
Pasaules kārtība nav izdomājums. Tā saglabā mieru. Globālā pasaule balstās uz mainīgām koalīcijām un trauslu vienprātību. Tas viss vienmēr karājas mata galā. Visiem kopienas locekļiem ir jāuztur miers, bet ikviens no viņiem var to lauzt. Krīze dod ceļu katastrofai.
Karš nozīmē vēsturiskās nepārtrauktības pārtraukumu, vecās pasaules kārtības sabrukumu un jaunas rašanos. Šī jaunā kārtība parasti pārsniedz karu sākušo izpratni un sniedz labumu pavisam citiem cilvēkiem. Trīsdesmit gadu karš starp reliģiskajiem fanātiķiem 17. gadsimtā noveda pie Vestfālenes miera, kas atzina ticības dažādību un uzskatu leģitimitāti. Spānijas mantojuma karš 18. gadsimta pašā sākumā novājināja visus mantiniekus, paātrinot jaunu nacionālo valstu attīstību. Pirmais pasaules karš, kas sākās kā Eiropas monarhu duelis, noveda pie veco impēriju sabrukuma un demokrātiskās Amerikas hegemonijas. Tie, kas sāka Otro pasaules karu, bija saistīti ar seno ideju par spēku līdzsvaru; tie, kuri to pabeidza, zināja kodolieročus, holokaustu un ideoloģiskās cīņas sarežģījumus. Karš parasti beidz to karjeru, kas to sāka, pat ja viņiem izdevās pasludināt uzvarošas beigas. Liels karš nozīmē ne tikai varas turētāja maiņu, bet arī varas paaudzes maiņu.
Globālais karš izvēršas kā lokālu karu virkne, un agrākie kari ietekmē vēlākos, līdzīgi kā filmu sērijās. Seriāla sākuma epizodes kalpo kā modeļi, iedvesmo, sniedz materiālu, paplašina apvārsni tam, kādas iespējas ir tiem, ko redzam nākamajās epizodēs. Karš ir nacionālā katastrofa, bet lielākie konflikti ir planētas mēroga katastrofas. Jau Septiņu gadu karš 18. gadsimta vidū bija globāls karš. Arī Napoleona kari neaprobežojās tikai ar Eiropu. Kopā ar abiem Opija kariem, starp kuriem tā nejauši gadījās, arī Krimas karš bija globāls. Divdesmito gadsimtu pārņēma divi pasaules kari.
Globālie kari sākas kā divu kaimiņu spēku sadursme. Tie aug dažādu iemeslu dēļ, kurus ir grūti klasificēt. Karojošām pusēm ir vajadzīgi partneri, lai aizdotu naudu, iegādātos ieročus vai nolīgtu algotņus. Gandrīz neizbēgami šie partneri kļūst par sabiedrotajiem kaujas laukā. Neatkarīgi no tā, kas vēlāk notiek ar samaksu par viņu pūlēm, viens no uzsākto karu efektiem ir nemainīgs. To var saukt par imitācijas, rutinizācijas vai redzesloka paplašināšanas efektu. Tas, kas šķita neiespējams vai nepieņemams, kļūst par ikdienu. “Vai to bija iespējams izdarīt?” Šis efekts – piemēra spēks – izskaidro daudzas noslēpumainas parādības pasaules politikā.
Starptautisko attiecību teorijā mūsu izrādes supervaroņi tiek saukti par “revizionistu spēkiem”. Tie tiek pretstatīti agresorvalstīm, kas aizstāv iedibināto kārtību – “status quo spēkus”. Šo shēmu savā doktora disertācijā, ko 1954. gadā Hārvardā viņš arī aizstāvēja, izstrādāja jaunais Henrijs Kisindžers . Viņš rakstīja savu darbu par Vīnes kongresu, kas beidza Napoleona karus. Šajā disertācijā Napoleons parādījās kā galvenais revizionists, bet Metternihs kā ideāls līderis koalīcijai, kas aizstāvēja pasaules kārtību. Aiz šāda Napoleona stāvēja jaunāki piemēri – vispirms Hitlers, bet pēc tam Kremļa vadītāji. Neatkarīgi no tā, vai šis vēsturiskais modelis bija pareizs vai nē, tas bija tas, kas sagatavoja Kisindžeru viņa zvaigžņu karjerai.
Mūsdienu spēku izvietojumā Krievija ar tās prezidentu priekšgalā ir revizioniste, bet Rietumu koalīcijas valstis ir atriebējas. Putina revizionisma teorētiskie pamati tika likti viņa Minhenes runā 2007. gadā, un uzreiz sākās prakse – Gruzijas karš un vairākos posmos karš ar Ukrainu. Piemēra spēks izrādījās liels, un, pamatojoties uz ideju “Ko, vai tā varēja?” Izvērsās Armēnijas un Azerbaidžānas konflikts. Visbeidzot, mēs redzam sprādzienbīstamu konflikta eskalāciju Gazas joslā, kur dominējošo pusi vada Irāna, viena no nedaudzajām Putina sabiedrotajām.
Varam tikai minēt, kas notiks tālāk un par kādu izvērtīsies pašreizējā krīžu kombinācija. Man ir skaidrs, ka globālais konflikts sākās kā karš par padomju mantojumu. Varbūtība, ka šis karš pāraugs pasaules karā, ar katru dienu pieaug. Šis konflikts, ko pēc 1991. gada aizkavēja kāda prasme vai veiksme, pirms 15 gadiem iegāja karstā fāzē. ASV un Eiropas Savienība cenšas apturēt vai vismaz ierobežot šo karu, taču konflikta potenciāls nav izsmelts. Eskalācija neapstāsies, kamēr netiks atrisinātas aktuālās reģionālās un kontinentālās (Viseiropas) problēmas.
Problēma ir tā, ka šie jautājumi nav steidzami visiem dalībniekiem. ASV, kas pašreizējos konfliktos spēlē daudz līdz tādu pašu lomu kā Britu impērija spēlēja Napoleona karos, vēl nav sapratušas pašreizējā kara nozīmi un nav atradušas par to savu interesi. Viņiem tas ir jādara, taču mācīšanās un saprašanas process izrādījās grūtāks, nekā solīts pirmajās epizodēs.
Tomēr rutinizācijas efekts jau ir sasniegts. Kad neticamais ir iespējams, tas kļūst par ikdienu un, vēl ļaunāk, neizbēgams. Notikumu ķēdē ir iesaistītas gan valstis, kuras turpina dalīties padomju mantojumā, gan valstis, kurām ir ļoti netieša saistība ar to. Revizionistu spēks, kas izaicina pasaules kārtību, iegūst jaunus sabiedrotos. Tie rīkojas dažādi: ar naudu, ieročiem un piemēru. Šo eskalācijas procesu var apturēt tikai agresora militārā sakāve; antinapoleona koalīcijas valstis to saprata labāk nekā tagadējie atriebēji. Pēdējie saskaras ar paradoksu: viņi ir par status quo, bet jebkurš konflikta iznākums nozīmēs dziļu pasaules kārtības pārskatīšanu.
Vairs nevarēs iesaldēt krīzi uz katastrofas sliekšņa. To var atrisināt, tikai pamatīgi pārstrādājot esošās idejas un institūcijas. Tā beidzās abi pasaules kari.
Pašreizējās krīzes analīze, “pēc Kisindžera domām”, bez Ķīnas būs nepilnīga. Tomēr tās lomu ir grūti analizēt terminos, kurus nosaka senā teorija. ASV administrācija apsūdz Ķīnu revizionisma plānos, taču tie vēl nav īstenoti. Ķīnas nacionālās intereses ir milzīgas, un tās nopietni iedragāja Opija kari un pēc tam Otrā pasaules kara iznākums. Ķīna zaudēja Ārējo Mandžūriju, Honkongu, Taivānu un daudzas citas zemes. Grūti iedomāties, ka politiskā revizionisma un vēsturiskā revanšisma dubultā mācība, kuru pasniedza tuvā Krievija, paliks bez sekām Ķīnai. Šīs valsts mēroga un vēsturisko traumu dziļuma dēļ ideja “Vai tas bija iespējams?” var novest pie jauniem lieliem kariem. Tie ir vēl reālāki, jo spēku samērs Eirāzijas ziemeļos pēdējā gada laikā ir nobīdījies tik tālu, cik tas nav noticis gadsimtiem ilgi. Tas, kas šķita neiespējams vai bezgala grūts, pēkšņi izrādījās zemu karājošs auglis, un sargs ir aizgājis un, visticamāk, neatgriezīsies.
Mūsu civilizācijas krīze jau ir izraisījusi lielu karu. Vai tas kļūs globāls un kas to var apturēt? Mums droši vien vajag jaunu Metternihu, bet vēl labāk jaunu Kisindžeru. Pirmā sasniegums bija koalīciju izveidošana, kas gadu desmitiem ilgi svārstījās uz neveiksmes robežas. Otrā sasniegums bija netriviālu un pat paradoksālu lēmumu pieņemšana. Viņa slepenais ceļojums uz Pekinu 1971. gadā un atspoles diplomātija Tuvajos Austrumos 1974. gadā faktiski mainīja pasaules kārtību, lai to saglabātu. Un, lai gan viņa politikas augļus, gan labos, gan sliktos, vēlāk vajadzēja pārkārtot vairākām viņa pēcteču paaudzēm, ASV uzvara aukstajā karā un tai sekojošā ekonomiskā globalizācija nebūtu notikusi bez šiem radošajiem lēmumiem.
Uzvara pār tiem, kas cenšas pārskatīt pasaules kārtību, var notikt tikai ar dziļām pasaules kārtības izmaiņām. Tā ir sarežģīta konstrukcija, taču amerikāņu administrācija viena pēc otras nonāca pie tās abu pasaules karu iznākumā. Un, iespējams, šī pati izpratne palīdzēs izvairīties no Trešā pasaules kara.
