Mūsdienu Krievijas statistiskā ideoloģija ir padomju Gosplan skolas mantiniece. Tās galvenā ideja ir resursu centralizācija un to turpmākā mērķtiecīga sadale. Ar šādu vadmotīvu sava viedokļa izklāstu ievada sociologs, ekonomikas zinātņu kandidāts Sergejs Belanovskis un ssiholoģijas zinātņu kandidāte, Krievijas Valsts universitātes Psiholoģijas fakultātes asociētā profesore Anastasija Nikoļska
Galvenā atšķirība no PSRS ir tā, ka padomju laikos galvenokārt tika sadalīti dabas resursi, bet mūsdienu ierēdņi (savādāk grūti pārtulkojamais krievu jēdziens ”gosudarstveņņiki”) sadala finansiālos – sistēmā, ko var saukt par finanšu centrālismu.
Koncentrēšanās un izmantošana rada jautājumu par prioritātēm. Valsts amatpersonas tos izkārto īpaši, priekšroku dodot lieliem investīciju projektiem un militāri rūpnieciskajam kompleksam.
Megaprojekti
Krievijā ilgu laiku dominēja ekonomiskā liberālisma ideoloģija, kaut arī ar ievērojamu eroziju. Līdz ar statistu ienākšanu valdībā 2020. gada janvārī – priekšsēdētāja Mihaila Mišustina un viņa pirmā vietnieka Andreja Belousova – situācija mainījās. Pastiprinājās interese par centralizētu ekonomiku.
Īsāk sakot, statistiskās pieejas būtība ir koncentrēt resursus federālajā centrā un pārvērst valsti par galveno investoru. Šo lēmumu lielā mērā noteica starptautiskās sankcijas, neapmierinošais investīciju klimats, lielu “caurumu” klātbūtne vairākās tautsaimniecības nozarēs (galvenokārt infrastruktūrā) un citi iemesli. Taču līdz ar to liela nozīme bija tīri ideoloģiskiem motīviem.
Kopš 2020. gada tādi daudzsološi megaprojekti kā plūdmaiņu spēkstacijas celtniecība Ohotskas jūrā, tuneļa vai tilta būvniecība uz Sahalīnu, Ziemeļu platuma grādu dzelzceļš (agrākā Transpolārā maģistrāle vai “mirušais ceļš”), Melnās jūras-Kaspijas jūras kuģniecības kanāls, ūdeņraža ražošanas jaudu izveide tādā apjomā, kas pielīdzināms mūsdienu dabasgāzes ieguvei (valdība ir apstiprinājusi atbilstošo koncepciju ) u.c. tika aktīvi apspriesti valdības aprindās.
Īstermiņā uzmanība tika pievērsta transporta projektiem, kuru mērķis ir palielināt valsts loģistikas savienojamību un palielināt izejvielu pieejamību. Turklāt jau toreiz mediji ziņoja par ļoti daudzu militāri rūpniecisku programmu īstenošanu.
Megaprojektu īstenošanai nepieciešami milzīgi līdzekļi. Līdzās ogļūdeņražu eksportam, kura rentabilitāte nākotnē samazināsies, par galveno resursu avotu kļuvis lielais bizness. Šajā gadījumā visiem ir zināms A. Belousova izteikums par metalurģijas uzņēmumu valsts “slaucīšanu” un nepieciešamību izņemt no budžeta gūtos virspeļņas ienākumus. 2022.–2023.gados šī prakse tika turpināta “brīvprātīgo” iemaksu veidā, bet pēc tam – vienreizēja virspeļņas nodokļa veidā , kas vērsts uz budžeta deficīta segšanu.
Statistiskās ideoloģijas ietvaros pieaug lielā biznesa integrācija valsts plānošanas sistēmā. Tas paredz cenu un ienākumu kontroli, kā arī, protams, direktīvu daļas saražoto sadali valdības projektu vajadzībām.
Īres ekonomika
Centralizētās ekonomikas specifika (šis jautājums radās vēl padomju laikos) ir tāda, ka centrs var vairāk vai mazāk efektīvi realizēt ierobežotu skaitu megaprojektu. Tā sauktās “sīkās lietas” pazūd no valsts-investora redzesloka un tiek plānotas vispārējā naudas izteiksmē bez konkrēti formulētiem mērķiem. Tas nozīmē kontroles zaudēšanu pār ieviešanu un līdz ar to Vladimira Putina prātā pastāvīgi rodošos jautājumu: “Kur palika nauda?”
Šī iemesla dēļ attīstības programma megaprojektu veidā praktiski nav kļuvusi par alternatīvu.
Šādu projektu īstenošanai bija stratēģisks mērķis: aizstāt valsts nomas izejvielu ienākumus ar ienākumiem no gigantiskiem kapitālieguldījumiem. Taču rezultātā varētu izveidoties situācija, ka ekspluatācijā nodotie objekti radītu lielus ienākumus, bet maz darba vietu. Mūsdienās naftas un gāzes rūpniecībai ir šāda īpašība.
Īstenojot megaprojektus, pastāv lielas kļūdas investīciju lēmumos, īpaši ņemot vērā to ilgtermiņa raksturu. Šādas kļūdas piemērs ir Rumānijas līdera Nikolaja Čaušesku uzbūvētais Donavas kuģniecības kanāls, pa kuru, kā izrādījās, nebija ko transportēt.. Ekonomiskā krīze, kas Rumānijā izcēlās 80. gados, lielā mērā bija sekas milzīgajam resursu pārtēriņam tā celtniecībai.
Jautājumus rada arī lielo projektu īstenošanas efektivitāte, ņemot vērā Vostočnijas kosmodroma būvniecības pieredzi, ko pavadīja vairākkārtēja atlikšana un korupcijas skandāli.
Tomēr var pieņemt, ka daudzi projekti galu galā būs veiksmīgi. Savukārt, ja multiplikatora efekts būs nepietiekams, liekie ienākumi no to īstenošanas būs jāievelk budžetā un jāpārdala. Rezultātā tiks saglabāta īres ekonomikas struktūra, ko raksturo budžeta sektora (precīzāk, no budžeta atkarīgo nozaru) paplašināšanās.
Dzīves līmeni īres ekonomikā faktiski nosaka federālais centrs, finansējot budžeta nozares, kā arī valsts iepirkumus un investīcijas. Tas pasliktina ienākumu pieauguma izredzes un vienlaikus rada politiskās nestabilitātes risku.
Ekonomiskā attīstība, īstenojot megaprojektus, nav vienīgais iespējamais ceļš. Kā alternatīva bija (diemžēl ļoti vāja) tēze, ka valstij primāri ir vajadzīgas mazas un vidējas investīcijas, nevis superlielas. Tomēr nopietnas pretestības nebija.
Megaprojektu programmas pozitīvā puse bija tā, ka, neskatoties uz iespējamiem iebildumiem, tai bija stratēģisks nolūks, lai gan tas netika publiski izziņots. Taču resursu koncentrācija valsts rokās radīja vēl vienu iespēju, kas padarīja alternatīvu apsvēršanu nebūtisku.
Kara ekonomika
Alternatīva ilgtermiņa investīciju projektiem, kuru mērķis ir palielināt valsts ekonomisko spēku, ir karadarbība un ieroču ražošana. Sākoties karam Ukrainā, šis virziens kļuva par prioritāti. Sarunas par megaprojektu realizāciju beigušās.
Saistībā ar speciālās operācijas sākšanu 2022.gada jūlijā tika pieņemta likumu pakete, lai nodrošinātu militāri rūpniecisko kompleksu ar darbaspēka resursiem un palielinātu ražošanas jaudu noslogojumu.
Par Krievijas ekonomikas pārejas uz kara stāvokli mērogiem var spriest pēc sekojošiem datiem. Postenī “Valsts aizsardzība” izdevumi 2023.gadā, salīdzinot ar 2021.gadu, pieauga no 3,6 līdz (saskaņā ar Gaidara institūta prognozi) līdz 6,8 triljoniem rubļu, t.i., gandrīz dubultojās.
Valsts korporācijas Rostec vadītājs Sergejs Čemezovs televīzijas kanālā ”Rossija 24” 2023. gada 1. novembrī ziņoja, ka bruņumašīnu ražošana pieauga 4,5 reizes, artilērijas un MLRS – 2,5 reizes, munīcijas un dažu citu veidu ieroču ražošana tika palielināta 60 reizes. Pieaug arī iekārtu modernizācijas apjoms .
Acīmredzot lielas investīcijas tika novirzītas uz militāri rūpniecisko sfēru, lai gan publiskajā telpā par to nav informācijas.
Krievijas varas iestādes pašreizējā situācijā saskata atsevišķus pozitīvus aspektus. Premjerministra pirmais vietnieks Andrejs Belousovs intervijā RBC Sanktpēterburgas Starptautiskajā ekonomikas forumā (SPIEF) sacīja :
”Sankciju iespaidā esam iedarbinājuši diezgan sarežģītus sistēmas procesus. Es tos nesauktu viennozīmīgi par degradācijas procesiem, jo tie vienlaikus stimulē noteiktas jaunas aktivitātes. Ar tādu enerģiju mēs nekad nebūtu sākuši nodarboties ar darbgaldu būvniecību un mikroelektroniku, ja tas nebūtu noticis”.
Militārās rūpniecības prioritāte un bruņošanās sacensību uzliesmojums pārveido Krievijas ekonomikas struktūru. Atkal, tāpat kā padomju laikos, ir saasinājusies šķelšanās starp militāri rūpniecisko un civilo sektoru. Pirmo finansē no budžeta, otro kreditē pēc Centrālās bankas likmēm. Rezultātā patērētāju sektorā rodas inflācija.
Belousova nosaukto nozaru – darbgaldu ražošanas un mikroelektronikas – attīstība primāri ir vērsta uz militāri rūpnieciskā kompleksa vajadzībām.
Militāri rūpniecisko programmu īstenošanai atvēlēto resursu masveida sūknēšana novedīs pie civilās ekonomikas diskriminācijas (galvenokārt ar inflācijas mehānisma palīdzību). Tas jau ir noticis attiecībā uz darbaspēka resursiem. Sociālās jomas finansējums pašreizējos apstākļos tiks veikts ar atlikumu.
Šīs tendences ir ilgtermiņa, jo tās neierobežo karadarbības ilgums. Pēc kara beigām valsts būs spiesta īstenot vērienīgu armijas pārbruņošanās programmu, kurai nav beigu datuma.
Secinājumi
Resursu centralizācija neizbēgami uzdod iestādēm jautājumu: kur tos izmantot? To potenciālajam pielietojumam ir trīs jomas: sociālā sfēra, ilgtermiņa ieguldījumi un karš.
Padomju un pēcpadomju publiskajā retorikā sociālajai sfērai tika piešķirta augstākā prioritāte, taču patiesībā tā vienmēr tika nodrošināta uz atlikuma pamata. Varas iestādes meklēja un atrada no viņu viedokļa svarīgākas resursu izmantošanas jomas.
Liberāļi centās ierobežot resursu plūsmu valstij, daļu naftas un gāzes ieņēmumu novirzot Valsts labklājības fondam atbilstoši budžeta noteikumiem. Šo politiku motivēja inflācijas draudi un tā dēvētās “nīderlandes slimības” briesmas.
Ierēdņi kategoriski nepiekrita liberāļu politikai un uzstāja uz visu pieejamo līdzekļu nodošanu valsts rīcībā. Viņi vai nu noliedza inflācijas draudus, vai uzskatīja to par pieņemamu.
De facto nākuši pie varas, ierēdņi izvirzīja nedaudz Manilovkai (utopisks sižets no Gogoļa ”Mirušās dvēseles”) līdzīgu ideju par megaprojektu īstenošanu. Viņi nerēķinājās ar to, ka varas iestādes, saņēmušas savā rīcībā lielus resursus, nonāks eiforijā un pārslēgs tos citā virzienā. Ja mēs spriežam pēc ekonomiskās loģikas, tā bija viņu galvenā kļūda. Taču ierēdņi nekad nebija tīri ekonomisti, viņu domāšanā vienmēr bija klātesošs ģeopolitikas elements.
Rezultātā tika atjaunota padomju prioritāšu sistēma, kurā dominēja militāri rūpnieciskais komplekss. Un vēlās PSRS mācības vairs netika ņemtas vērā.
Šodien ierēdņi pašreizējā situācijā cenšas saskatīt pozitīvās puses. Iespējams, tās pat var atrast. Taču mīnuss ir nelabvēlīgas perspektīvas civilajai ekonomikai un sociālajai sfērai. Valsts var maksāt augstu cenu par militāristiski valstisku politiku.
