Pēc 13 gadiem premjerministra amatā (ilgākais Nīderlandes vēsturē) Marks Rute nedomā doties pensijā. Daudzas NATO dalībvalstis viņu uzskata par iecienītāko kandidātu Jensa Stoltenberga amatam, kuram amatu jāatstāj 2024. gada 1. oktobrī. Vairāki cilvēki, kas ir pazīstami ar diskusijām par jauna alianses līdera ievēlēšanu, to teica Bloomberg.
Rutes valdība sabruka jūlijā, strīdoties par to, vai migrācija ir jāierobežo. Viņš sacīja, ka pametīs politiku pēc jauna kabineta izveidošanas pēc Nīderlandē 22.novembrī notikušo vispārējo vēlēšanu rezultātiem.
Nīderlandes valdība ir apspriedusi Rutes iespējas ar Vašingtonu pēc tam, kad viņš novembrī paziņoja, ka ir gatavs vadīt NATO, sacīja viens no Bloomberg avotiem. Cits sacīja, ka Baltais nams jau divas reizes iepriekš interesējies par Rutes plāniem, taču viņš negaidīja, ka viņa valdība drīz beigs savu darbu.
Ģenerālsekretāra kandidatūra vienbalsīgi jāapstiprina visām alianses dalībvalstīm, taču ASV pozīcijai ir vislielākais svars. Rutte uztur labas attiecības arī ar Ungāriju un Turciju, kuru vadītāji dažkārt ir saķērušies ar citām NATO dalībvalstīm. Viņa kandidatūrai būtu jāatbilst arī Austrumeiropas valstīm, kuras ieņem visstingrāko pozīciju pret Krieviju, lai gan savu gatavību paziņojuši arī to pārstāvji – pašreizējā Igaunijas premjerministre Kaja Kallasa un ārlietu ministrs, bijušais Latvijas premjerministrs Krišjānis Kariņš.
Rutte valdība aktīvi atbalstīja Ukrainu tās cīņā pret Krievijas agresiju, ieviešot vairākas svarīgas iniciatīvas, jo īpaši F-16 iznīcinātāju piegādi. Saskaņā ar Ķīles Pasaules ekonomikas institūta datiem uz 31.jūliju Nīderlande Kijevai kopumā piešķīrusi 4,1 miljardu eiro (8. vieta starp Ukrainas sabiedrotajiem absolūtā izteiksmē un 12. vieta attiecībā pret IKP, 0,45%). No tiem 2,5 miljardi eiro ir sniegti militārā, 1 miljards – finansiālā un 0,6 miljardi – humānās palīdzības veidā.
Par ģenerālsekretāra kandidatūru jāvienojas līdz 2024.gada vasarai, kad notiks NATO samits, un vēlams daudz agrāk, atzīmē Blumbergs.
Nīderlandes pārstāvji Ziemeļatlantijas aliansi vadīja trīs reizes (biežāk nekā citu valstu politiķi) – 1960., 2000. gados, bet visilgāk NATO vēsturē, no 1971. līdz 1984. gadam, organizāciju vadīja Jozefs Luns, kurš iepriekš bija Nīderlandes ārlietu ministrs.
