Kremļa lēmums izstāties no graudu darījuma, kam sekoja uzbrukumi Odesai, bija pilnībā paredzams. Lai cik ļoti Krievijas amatpersonas apgalvotu, ka ar triecieniem Odesai “atriebjas” par jauno Krimas tilta iznīcināšanu, ir acīmredzams, ka uzbrukumi bija plānoti jau iepriekš. Tie ir ieplānoti, lai sakristu ar Krievijas līdzdalības beigām Melnās jūras graudu koridora darbā, to galvenais mērķis ir sagraut Odesas jūras ostas spējas. Ar šādu vadmotīvu sava viedokļa izklāstu ievada ukraiņu publicists, rakstnieks un televīzijas raidījumu vadītājs Vitālijs Portņikovs
Putins centās atteikties no dalības “graudu koridorā”, manuprāt, jau pirmajās dienās pēc tam, kad Krievija un Ukraina parakstīja attiecīgos līgumus ar ANO un Turciju. Skaidrs, ka šis koridors nekādā gadījumā nebija iekļauts Krievijas prezidenta plānos. Taču pusceļā viņš bija spiests satikt savu Turcijas kolēģi, jo tolaik augstu vērtēja Turcijas lomu, kas atteicās ieviest sankcijas pret Krieviju un kļuva par drošu patvērumu Putinam pietuvinātiem oligarhiem, piemēram, Romānam Abramovičam.
Turklāt, un, iespējams, tas izskaidro lēmumu pagarināt darījumu, Putins nevēlējās iejaukties Erdogana vēlēšanu kampaņā. Tā bija visgrūtākā kampaņa visā Turcijas prezidenta politiskajā karjerā, viņš varēja zaudēt. Bet opozīcijas kandidāta uzvara Putinam nederēja. Krievijas prezidents saprata, ka jebkuram jaunam Turcijas prezidentam ir daudz vairāk iespēju uzlabot attiecības ar ASV un Rietumiem kopumā. Tomēr pēc Erdogana uzvaras Putins, šķiet, beidzot ir zaudējis interesi par dāvanām savam Turcijas kolēģim. Erdogans, kāds viņš ir, ir noturējies un ar to pietiek.
Vēl viens svarīgs motīvs Putina dalībai graudu darījumā bija viņa nevēlēšanās stāties “globālo dienvidu” līderu priekšā kā galvenajam vaininiekam iespējamajā badā. Turklāt Āfrikas politiķi brīdināja, ka gadījumā, ja Ukrainas graudi pazudīs no tirgus, bada upurus var saukt par Krievijas kara upuriem.
Āfrika neapmierināta ar Putinu
Tikai dažus mēnešus pēc Melnās jūras graudu iniciatīvas uzsākšanas Putins sāka apgalvot, ka labību pērk nevis nabadzīgākās, bet gan bagātās valstis. Un tā ir taisnība – pasaules nabadzīgākās valstis veido tikai dažus procentus no Melnās jūras graudu koridora piegādātās produkcijas. Iniciatīvas jēga nemaz nav tajā, ka Ukraina tieši piegādā lauksaimniecības produkciju nabadzīgākajām valstīm, bet gan tajā, ka Ukrainas graudu piegāde palīdz noturēt cenas tirgū. Tieši tāpēc Putina lēmums izstāties no “graudu darījuma” izraisīja tādu neapmierinātību Āfrikā.
“Krievijas lēmums izstāties no graudu darījuma ir dūriens mugurā globālajai nodrošinātībai ar pārtiku, kas nesamērīgi ietekmēs Āfrikas raga valstis, kuras jau cieš no sausuma sekām,” sacīja Kenijas ārlietu ministrs Korirs Sing’Oei. Un līdzīgā garā runā arī citi Āfrikas līderi. Putinam neizdevās izlikties, ka viņš nav saistīts ar iespējamo lauksaimniecības produktu sadārdzinājumu, iespējamo badu un jaunu migrācijas krīzi.
Taču šķiet, ka 17 mēnešus pēc lielā kara sākuma pret Ukrainu Krievijas prezidenta prioritātes ir mainījušās. Kamēr notika sarunas par Melnās jūras graudu iniciatīvu, Putins varēja domāt par Erdogana interesēm un savu tēlu globālajos dienvidos. Mūsdienās viņu galvenokārt interesē karš ar Ukrainu un Rietumiem, bet globālo dienvidu valstis var gaidīt, kamēr Krievija uzvarēs savus ienaidniekus. Un, ja par šo uzvaru maksās ar badā mirstošu cilvēku dzīvībām, tad diezin vai kāds Kremlī būs sarūgtināts. Bads ir Krievijas tradicionālais politiskais ierocis mērķu sasniegšanā.
Krīzes ģenerēšana
Graudu darījuma noraidīšana patiešām varētu dot nopietnu triecienu Ukrainas lauksaimniecības nozarei. Vienkārši nav alternatīvu maršrutu, kas ļautu vienlaikus pārvadāt tādu graudu daudzumu, kāds iepriekš tika vests caur Odesas ostu. Turklāt Ukrainas kaimiņi, pat uz šī Krievijas trieciena fona, nesteidzas doties tai pretim.
15.septembrī beidzas Eiropas Komisijas noteiktie ierobežojumi Ukrainas lauksaimniecības produkcijas piegādēm, bet Centrāleiropas valstu vadītāji kopīgā aicinājumā aicināja tos pagarināt. Bet Polijas premjerministrs Mateušs Moraveckis brīdināja, ka gadījumā, ja Eiropas Komisija neņems vērā šo prasību, Polija vienpusēji slēgs robežas Ukrainas lauksaimniecības produktiem. Tādējādi Ukrainas lauksaimniecības nozarei būs grūti laiki. Un tas ir tas, ko Putins vēlas, ne tikai izsīkuma kara turpināšanu, bet gan patiesu Ukrainas ekonomikas noplicināšanu.
Un, protams, globālo dienvidu problēmas, ja tās provocē lielu migrācijas krīzi, arī spēlē Krievijas prezidentam par labu. Tas paaugstinās labējo populistisko spēku reitingus un ļaus Putinam cerēt, ka viņš sagaidīs tādus Eiropas līderus, kuri būs ieinteresēti atsākt sadarbību ar Krieviju un atteiksies atbalstīt Ukrainu. Un par to visu Krievijas prezidents sapņo ne pirmo mēnesi: nupat nolēma, ka pasaules no bada glābēja loma viņu vairs neinteresē un var ķerties pie tā, kas viņam visvairāk patīk – krīžu ģenerēšanas.
