50-60 tūkstoši bijušo zeku un vienkārši bijušie kara dalībnieki, aplipinājušies ar ”Vāgnera” simboliku, staigā pa valsti. Ar šādu vadmotīvu sava viedokļa izklāstu ievada Krievijas opozīcijas politiķis Aleksejs Navaļnijs.
Saistībā ar teroraktu, kuru Putins sarīkoja, lai nogalinātu savu karavīru Prigožinu, es gribētu izteikties par pieklājību, viltību un stratēģiju.
Pieklājība. Tikai pirms pāris dienām es uzrakstīju vienai personai, paskaidrojot Prigožina izdzīvošanas noslēpumu. Visticamāk, viss ir vienkārši. Personīga vienošanās un Putina ”pacana” vārds. Prigožins apsolīja Putinam, ka viņš viņa viņa dēļ karā sasitīsies plācenī. Viņš būs viņa uzticamākais komandieris, gatavs iet uz visu iespējamo, lai uzvarētu karā. Putins, raugoties uz, maigi izsakoties, Aizsardzības ministrijas entuziasma trūkumu, to novērtēja atzinīgi. Viņš sniedza Prigožinam nepieredzētu atbalstu (tas nav joks, vienas dienas laikā no cietumiem tika izņemti tūkstošiem ieslodzīto). Nu, es pieļauju, bija kāds klasisks dialogs:
“Es darīšu visu jūsu labā, Vladimir Vladimirovič. Uzvara būs mūsu par katru cenu. Bet tu mani nepievīli un neatdod mani apēšanai”.
”Žeņa, lūk tev, mana roka un mans vārds. Izpildi uzdevumu, un es vienmēr esmu aiz tavas muguras. Atbalsts garantēts”.
“Sacelšanās” laikā Prigožins nopsihoja “par lietu”, bet tas nemainīja attiecību būtību. Putina vārds turpina būt spēkā.
Cik muļķīgi bija šo rakstīt. Kāds naivums domāt, ka Putinu var raksturot kā jebkāda veida goda vīru: virsnieka, pacana, bandīta.
Nav nekas cits kā pastāvīgi meli pilnīgi jebkura iemesla dēļ. Melo, zodz, atņem, nogalini, bēdz.
Viltīgums. Šajā brīdī atkal ir vērts pasmieties par tiem, kas tic specdienestu juvelierdarbiem, daudzgājienu plāniem un “gribēs nogalināt – tur prot nogalināt tā, lai ods degunu nepieslīpētu.”
Lūk, smalkais Putina slepkavu darbs. Notriekt/uzspridzināt pasažieru lidmašīnu virs Krievijas, tas ir, sarīkot īstu teroraktu, nogalinot tajā absolūti neiesaistītu pilotu, stjuarti utt.
Stratēģija. 50-60 tūkstoši bijušo zeku un vienkārši bijušie kara dalībnieki, aplipinājušies ar ”Vāgnera” simboliku, staigā pa valsti.
Vēl daži simti tūkstošu šī kulta fanu. Viņš tika oficiāli apdziedāts, un viņš ir diezgan populārs: “Vāgners”, “orķestris”, “muzikanti”, “mūsējie Āfrikā”, veicina krievu intereses un tā tālāk.
Prigožinam un Utkinam tiek piešķirtas varoņu zvaigznes. Divi prezidenti, Krievijas un Baltkrievijas, dod viņiem drošības garantijas. Un tagad – kas notika ”Vāgnera” fanu acīs: Krievijas varoņu virsnieki sevi nesaudzēja karā Ukrainā. Tie ir super-mega-speciālo spēku profesionāļi. Viņus pievīla nodevīgi ģenerāļi. Viņi tika izsūtīti uz Āfriku – tur viņi paziņoja, ka nostiprinās Krievijas varu, sāks ekspansiju un atkal liks viņiem rēķināties ar krievu ieročiem.
Bet nodevējs un gļēvulis Putins savā Kremlī apskauž šo krievu varoņu popularitāti tautas un karaspēka vidū un ienīst viņus par to. Tāpēc viņš deva nekaunīgu pavēli viņus nogalināt.
Tādējādi Prigožins un Utkins daudzu to puišu acīs, kuriem patīk atbilstoši un nepiedienīgi ģērbties kamuflāžā, ir pārvērtušies par mocekļiem. Šī kara “leģendās”.
Vēsturnieku acīs, starp citu, arī ir leģendas un interesantākie tēli. Filmas, grāmatas un sazvērestības teorijas, kā viņi karoja un izdzīvoja Kongo džungļos.
Taču būtība nav pat tajā, ka dažiem agresīvākajiem kara ar Ukrainu atbalstītājiem šī kara vēsture tagad ir sāga par to, kā Putins nodeva un nogalināja savus lojālos virsniekus.
Bet tajā, ka tieši no šādām sastāvdaļām top “pilsoņu kara” ēdiens. Izveidoja bandu. Apbruņoja bandu. Izformēja bandu. Vadoņi tika nogalināti.
Metafora “zirnekļi burkā” bieži tiek attiecināta uz tiem, kas sēž Kremlī. Bet piemērotāka ir cita – “pērtiķis ar granātu”.
