Pieņemt realitāti nozīmē nonākt līdz apziņai, kas ir kas. Jāspēj pieņemt daudzas lietas, lai mēs varētu dzīvot tālāk normālu dzīvi. Tomēr pieņemšana nenozīmē pielāgošanos. Tas nozīmē to, ka konkrētajā brīdī mēs apzināmies mūsu pašreizējos apstākļus, pieņemam sevi un cilvēkus tieši tādus, kādi mēs un viņi esam.
Tikai šādā stāvoklī mēs spējam novērtēt pašreizējos apstākļus, atrisināt problēmas un adekvāti reaģēt uz sev apkārt esošajiem apstākļiem. Šādā stāvoklī iegūstam spēku mainīt lietas, kuru mainīšana vispār ir mūsu spēkos. Spēju pieņemt neatkarīgi no tā, vai tas patīk vai nē – nozīmē, ka vairs necenšamies savu apziņu savīt mezglos, lai tikai uzturētu sevī maldus par pašreizējiem apstākļiem. Bieži vien tas ir pagrieziena punkts, lai sāktos jaunas un labākas pārmaiņas. Apstākļi ir mainījušies, un mūsu priekšā ir jauna situācija, kas ir jāpieņem!
Protams, sākumā mēs pretojamies problēmai, pārmaiņām un zaudējumam, jo zūd ierastais. Noliegums ir apzināta vai neapzināta psihes aizsargreakcija, lai izslēgtu no apziņas lietas, kuru zināšana būtu pārāk traumējoša. Dzīves vēju jāatvaira līdz brīdim, kad uzkrāti spēki, lai tiktu ar to galā.
Kad vairs nenoliedzam savu zaudējumu, tad atkarībā no tā veida, varam kļūt nedaudz aizkaitināti vai acīmredzami nikni.
Bet, kad nomierināmies, nemēģinām vairs attālināt neizbēgamo, bet cenšamies to novērst pavisam.
Ja noslēgt “darījumu” neizdodas, jūtamies noguruši no mēģinājuma apturēt notikumus un sākam bēdāties par savas dzīves “sūrumu”, mūs pārņem skumjas, nomāktība jeb depresija. Tas ir asaru laiks, no kā mēs par katru cenu bijām mēģinājuši izvairīties. Diemžēl sēras izzūd vienīgi tad, ja tās pārdzīvo pilnībā!
Pieņemšanas stāvoklis atnāk tad, kad vairāk kārt esam vēruši ciet acis, spirinājušies, klieguši, un beigu beigās pārdzīvojuši sāpes. Savā ziņā tas ir jūtu tukšums, bet jāzina, ka turpināt doties uz priekšu var vienīgi no punkta, kurā atrodamies. Ja kādu notikumu nespējam pieņemt, tas būs jāpārdzīvo atkārtoti, izdzīvojot pieņemšanas procesu soli pa solim, pat reizēm nezinot, ka cīnāmies par kādas situācijas pieņemšanu. Mums var būt sajūta, ka jūkam prātā, bet nejūkam. Lai gan daudzējādā ziņā esam ļoti trausli, mēs spējam pieņemt pārmaiņas un zaudējumus, bet tas notiek katram citādāk. Iepazīsti šo sērošanas procesu!
Sēras ir saistītas ar noteiktas fiziskas enerģijas atbrīvošanu. Ja tā netiek iztērēta normālā sērošanas procesā, tā kļūst postoša. Tiesa, skumjas prasa daudz enerģijas un līdz ar to- nereti darbs, apkārtējie cilvēki, ēdiens, sekss, vaļasprieki zaudē savu nozīmi, atbildes uz jautājumiem seko ar kavēšanos vai nemaz, jo domu saturs vērsts uz zaudējumu un bezcerību. Palēnām cilvēks tuvojas citiem objektiem, kas daļēji vai pilnīgi varētu pildīt tās pašas funkcijas. Taču tas nenozīmē, ka zaudētais tiek aizmirsts pilnībā, tas zaudē savu pirmnozīmību!
Kā atpazīt depresiju?
Robeža starp sērām jeb dabisku nomāktību un izteiktu nomāktību jeb patoloģisku depresiju ir plūstoša.
Simptomu ziņā depresija neatšķiras no skumjām. Atšķirība ir tā, ka skumjas cilvēks izjūt kā ar notikumu saistītu reakciju, bet depresijas cēlonis pašam cilvēkam ir grūti saskatāms un saprotams.
Depresija ir, ja skumjas nepāriet pusgada laikā, bet kā nopietns kavēklis saglabājas cilvēka turpmākajā dzīvē. Visbiežāk ar depresiju sirgst cilvēki ar zemu pašnovērtējumu, kas kavē optimistiskas attieksmes attīstību. Cilvēkam, zaudējot svarīgu gandarījuma avotu, iestājas bezcerība un tā tiek vispārināta. Depresīvie neadekvāti sāk reaģēt uz reālajiem notikumiem, jo fiksējas savās negatīvajās domās.
Pēdējā laikā depresīvo atmosfēru pastiprina labvēlīgas sociālās vides trūkums. Tiesa, nereti tieši cilvēka nomāktība noved pie tuvu un uzticamu attiecību trūkuma un līdz ar to- nokļūstam apburtajā lokā. Ja depresija ieilgst, nereti apkārtējie “atraujas” no šī cilvēka. Depresīvs cilvēks sauc gan pēc palīdzības, gan ieraujas sevī, gan izjūtam viņa dusmas un naidīgumu. Šie pretrunīgie vēstījumi otrā cilvēkā vienlaicīgi izraisa līdzjūtību, aizkaitinājumu un vēlēšanos aiziet. Nereti pat depresīvā cilvēka partneris kļūst daudz nomāktāks, jo mijiedarbībā ar depresīvo pieaug trauksme un neapmierinātība. Naidīgums noved pie partnera attālināšanās, savukārt depresīvais dusmīgi pieprasa emocionālo atbalstu. Palielinās bailes no iespējamā mīlas personas zaudējuma, kas izsauc vainas apziņu, nožēlu un vēl lielāku trauksmi un spriedzi attiecībās. Turklāt iespējamība zaudēt tuvo cilvēku rada papildus trauksmi un skumjas, kas vēl padziļina depresiju.
Vieglas depresijas gadījumā mazāk, bet izteiktai depresijai raksturīgi dažādi fiziski simptomi: galvassāpes, muguras sāpes, redzes miglošanās, slikta dūša, gremošanas un zarnu trakta traucējumi, bezmiegs utt.. Jo smagāka depresīvā slimība, jo vairāk fizisko simptomu. Āda kļūst bāla un, zūdot apetītei, krītas svars, kas nereti izraisa menstruālā cikla traucējumus.
Cilvēks ir laimīgs, ja ir pārliecināts, ka uzticības persona būs pieejama grūtā brīdī. Tātad emocionāla, fiziska un finansiāla atbalsta pilnas attiecības, skaidrība un drošība attiecībās ir spēcīgs aizsargs pret depresiju.
Bet, ja situācija nemainās un kļūst neiespējami turpināt dzīvot un sadzīvot ar citiem, svarīgi mēģināt saprast, ka viss nav tik bezcerīgi, kā šķiet. Speciālisti var palīdzēt!
Iedvesmojies pati un iesaki draugiem!
