1996. gada 2. aprīlī Baltkrievijas diktators parakstīja pirmos dokumentus par Baltkrievijas un Krievijas pārveidošanu par vienotu Savienības valsti.
Lai aizsargātos pret Rietumvalstu mītisko uzbrukumu Baltkrievijai, pašpasludinātais prezidents Aleksandrs Lukašenko paziņoja par kodolieroču atgriešanos viņam pakļautajā teritorijā, neprecizējot, ka šo ieroču kontroles punkti paliks Maskavā. Galu galā, tāpat kā lielākā daļa pašas Baltkrievijas Republikas kontroles sviru. Un Lukašenka sāka nodot savu valsti pirms 27 gadiem. Tieši 1996. gada 2. aprīlī viņš parakstīja pirmos dokumentus par Baltkrievijas un Krievijas pārveidošanu par vienotu Savienības valsti.
Šajā apskatā par to, kā Lukašenko vispirms gribēja pārņemt Krieviju, taču viņu apspēlēja viltīgāki politiskie krāpnieki.
Baltkrievijas Republika ir 82 reizes mazāka nekā kaimiņvalsts Krievija, un pēdējos gados pašpasludinātā prezidenta Lukašenko vadībā balansē uz pilnīgas valstiskuma zaudēšanas robežas. Taču tieši pirms 27 gadiem milzu ziemeļu kaimiņieni mēģināja pakļaut tagadējais neveiksminieks Lukašenko.
Ja jūs domājat, ka tas viss ir muļķības un nebija iespējams iekarot Krieviju, tad jūs maldāties. Viltīgajam kolhoza priekšsēdētājam vajadzēja tikai veidot baltkrievu un krievu prātos loģisku saikni starp savu uzvārdu un nostalģiju pēc PSRS. Tā Lukašenko 1994. gadā kļuva par Baltkrievijas prezidentu.
“Lielā savienība tika iznīcināta uz šīs zemes. No šejienes jāsākas kustībai, lai radītu jaunu diženu valsti. Uz šī ceļa ir jāatsakās no sataukotās idejas par ekonomisko savienību, ir jāpieņem politisks lēmums,” 1993.gada septembrī Minskā savā vēlēšanu runā sacīja Aleksandrs Lukašenko.
Pārvēršot neatkarīgo balti-sarkanbalto Baltkrieviju par padomju sarkanzaļo Baltkrieviju, Lukašenko vēlējās vairāk. Vēl 1995. gada februārī vienā no sanāksmēm viņš izmet frāzi “Baltkrievija man ir noiets posms.”
Faktiski viņam ir viss, lai veiksmīgi sagrābtu varu Kremlī un atjaunotu padomju impēriju. Līdz šim, pamatojoties uz divām galvaspilsētām Minsku un Maskavu. Un tad Lukašenko plāno anektēt Ukrainu un Kazahstānu.
Kremļa troņa spoks Lukašenko burtiski norauj jumtu. Intervijā vācu žurnālistiem viņš stāsta par Ādolfa Hitlera nopelniem vienotas nācijas un īstas prezidentālas republikas izveidē. Visas viņa darbības saka – viņš tic, ka apspēlējis visus!
“Es ieeju kaut kādā kabinetā. Te Jeļcins sēž puspagriezies. Starp mums ir galds, viņš piesardzīgi skatās uz mani, pētot … Es nezinu, kāpēc es viņam pēkšņi saku: “Boriss Nikolajevič, ja jūs domājat, ka es ierados svešā Krievijā, tad jūs maldāties. Ja tu domā, ka Krievijas galvaspilsēta ir jūsu Maskava, jūs arī maldāties. Tā ir gan mana Krievija, gan mana Maskava, jo vakar tā bija arī manas valsts galvaspilsēta…”, – savās atmiņās saka Aleksandrs Lukašenko.
1995. gadā Aleksandrs Lukašenko sāka popularizēt ideju par tā sauktās Savienības valsts izveidi uz Baltkrievijas un Krievijas bāzes. Vispirms tīri formāli, bet pēc tam arī patiesībā tam vajadzēja apvienot tā sauktās “brāļu tautas”. Pakāpeniski Savienības valstij ir jāizveido vienota vadība – parlamentāra un valdības. Un abām tautām (krieviem un baltkrieviem) vajadzēja izvēlēties sev vienu prezidentu. Un viņš nešaubījās, kas būs šis prezidents, konkurents bija gandrīz “notriekts pilots”.
“Krievijā ekonomikas pasliktināšanās. Uzņēmumos algu nav jau vairākus mēnešus. Izcēlās ass konflikts starp Jeļcinu un prokomunistisko Valsts domi. Jeļcins bija slims. Viņam tika veikta sirds operācija. Un uz šī fona – jaunais harizmātiskais Aleksandrs Lukašenko ar antireformu idejām! Viņš teica – nekādas reformas nevajag, tas viss ir stulbi. To visu mums uzmet Rietumi, lai iznīcinātu slāvu identitāti. Un šīs idejas ļoti labi ienāca Krievijas sabiedrības apziņā,” stāsta Radio Brīvība apskatnieks Valērijs Karbaļevičs.
1995. gadā Lukašenko sāka pielaikot Monomaha cepuri, ceļojot pa Krievijas reģioniem. Un šie braucieni ļoti atgādina vēlēšanu kampaņu. Piemēram, vienā no šiem komandējumiem Baltkrievijas diktators tikās ar 26 Krievijas Federācijas reģionu pārstāvjiem. Viņš jau redz viņus kā savus padotos.
“Viņi nemitīgi taisīja šīs preses tūres, pulcēja žurnālistus, rādīja mūsu padomju rezervātu Baltkrievijā. Pēc tam viņi ieradās pa tiešo, apejot Maskavu. Viņš sapņoja, ka tiks ievēlēts, redzēja, ka viņa reitings aug. Starp Krievijas politiķiem,” stāsta politologs un disidents Sergejs Bulba.
Plāna pirmā fāze, pēc kuras postpadomju telpas vēsture varētu pagriezties pavisam citā virzienā, tika realizēta 1996. gada pavasarī. 2. aprīlī Jeļcins un Lukašenko paraksta pirmos Savienības valsts dokumentus. Tajā pašā gadā Krievijā notiks vēl vienas prezidenta vēlēšanas. Un baltkrievu “tēvs” uzskata, ka viņa vārdam ir jābūt biļetenos
Runa bija nevis par Krievijas prezidenta, bet gan apvienotās Baltkrievijas-Krievijas valsts galvas ievēlēšanu. Un tad arī pats Lukašenko iegūtu iespēju startēt šajās vēlēšanās, kurās, viņaprāt, varētu uzvarēt Jeļcinu. Krievijas prezidents Boriss Jeļcins šo procesu nobremzēja. Viņš saprata Lukašenko ambīcijas.
Pieredzējušais nomenklatūrists Jeļcins ambiciozo uzbrucēju pārspēja divas reizes. Pirmo reizi nepieļaujot 1996. gada vēlēšanas. Tad saniknotais Lukašenko sāk savas opozīcijas fizisku iznīcināšanu. Mītiņi pret savienības valsts izveidi 1996.-97.gadā faktiski slīkst asinīs.
Kārtējo reizi Lukašenko zaudē pirms 2000. gada. Kad Jeļcins viņam iedvesīs cerību, ka viņš ir noguris un slims, viņš padarīs baltkrievu par savu pēcteci. Lai to izdarītu, krievs jau piedāvā baltkrievam spert vēl vienu soli un paziņot par tās pašas Savienības valsts izveidi!
Lukašenko nezināja, ko Jeļcins gatavo, viņam bija cerība, ka viņš kļūs par Visas Krievijas (Vseja Rusi) prezidentu. Tāpēc absolūti bez nosacījumiem parakstīja Savienības līguma dokumentus.
Jeļcins un Lukašenko par Savienības valsts izveidi paziņo 1999. gada 8. decembrī. Bufetē pēc dokumentu parakstīšanas Lukašenko pat sasit uz grīdas šampanieša glāzi – uz laimi.
Burtiski pēc trim nedēļām Boriss Jeļcins pateiks savu spārnoto “Es esmu noguris. Es aizeju.” Un bez jebkādām vēlēšanām par Krievijas prezidenta pienākumu izpildītāju kļūs neizteiksmīgais Vladimirs Putins.
Šis “Kremļa fīrers” neatstās Baltkrievijas diktatoram nekādu iespēju izlīst no paša sagatavotajām savienības lamatām.
