Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska sieva Olena Zelenska 8.aprīlī publicētajā intervijā amerikāņu Vogue pastāstīja, kāda bijusi viņas un vīra reakcija pirmajās minūtēs pēc Krievijas uzbrukuma Ukrainai, par dzīvi aplenkumā un kā viņas valsts virzās uz priekšu. Interviju angļu valodā varat izlasīt Šeit, bet zemāk esam publicējuši tās tulkojumu latviešu valodā.
Vogue: Vai jūs varētu aprakstīt iebrukuma agrākās dienas? Ko jūs atceraties visspilgtāk?
Oļena Zelenska: Es ļoti labi atceros sākumu. Tā bija parasta darba diena un vakars: bērni atgriežas no skolas, parastie mājas darbi, gatavošanās nākamajai mācību dienai… Bijām saspringti. Visur bija daudz runāts par iespējamu iebrukumu. Bet līdz pēdējam nebija iespējams noticēt, ka tas notiks… divdesmit pirmajā gadsimtā? Mūsdienu pasaulē? Es pamodos, kaut kad no pulksten 4 līdz 5, no trokšņa. Es uzreiz nesapratu, ka tas bija sprādziens. Es nesapratu, kas tas varētu būt. Mans vīrs nebija gultā. Bet, kad es piecēlos, es viņu uzreiz redzēju, jau apģērbtu, uzvalkā kā parasti (šī bija pēdējā reize, kad redzēju viņu uzvalkā un baltā kreklā — no tā laika tas bija militārs). “Tas sākās.” Tas ir viss, ko viņš teica.
Es neteiktu, ka bija panika. Apjukums varbūt. “Ko mums darīt ar bērniem?” “Pagaidiet,” viņš teica, “es jums paziņošu. Katram gadījumam savāciet pirmās nepieciešamības lietas un dokumentus. Un viņš izgāja no mājas.
Jūsu dēlam ir 9, bet meitai 17. Ko jūs viņiem teicāt par notiekošo?
Bērniem nekas nav jāskaidro. Viņi redz visu, tāpat kā katrs bērns Ukrainā. Protams, bērniem tas nav jāredz, taču bērni ir ļoti godīgi un patiesi. Jūs nevarat no viņiem neko noslēpt. Tāpēc labākā stratēģija ir patiesība. Tātad, mēs visu esam pārrunājuši ar manu meitu un dēlu. Esmu mēģinājis atbildēt uz viņu jautājumiem. Mēs daudz runājam, jo pateikt to, kas sāp, neklusēt sevī — tā ir pārbaudīta psiholoģiskā stratēģija. Tas strādā.
Jūs acīmredzot esat domājusi par savas ģimenes drošību, pat tad, ja esat redzējusi vardarbību pret parastiem Ukrainas pilsoņiem. Vai varat aprakstīt savu personisko un pilsonisko jūtu sajaukumu?
Karš uzreiz apvienoja personīgo un publisko. Un tā, iespējams, ir mums uzbrukušā tirāna liktenīgā kļūda. Mēs visi vispirms esam ukraiņi, un tad viss pārējais. Viņš gribēja mūs sašķelt, sagraut, izraisīt iekšēju konfrontāciju, bet ar ukraiņiem to nav iespējams izdarīt. Kad kāds no mums tiek spīdzināts, izvarots vai nogalināts, mēs jūtam, ka mēs visi tiekam spīdzināti, izvaroti vai nogalināti. Mums nav vajadzīga propaganda, lai izjustu pilsonisko apziņu un pretotos. Tieši šīs personīgās dusmas un sāpes, ko jūtam mēs visi, acumirklī aktivizē slāpes rīkoties, pretoties agresijai, aizstāvēt savu brīvību. Ikviens to dara tā, kā māk: karavīri ar ieročiem rokās, skolotāji, turpinot mācīt, ārsti, veicot sarežģītas operācijas uzbrukumos. Visi ir kļuvuši par brīvprātīgajiem — mākslinieki, restorānu darbinieki, frizieri —, barbariem cenšoties pārņemt mūsu valsti. Esmu redzējis, ka tas mūsu bērnos rada visdziļākās patriotiskās jūtas. Ne tikai mani bērni, bet visi Ukrainas bērni. Viņi izaugs par patriotiem un savas dzimtenes aizstāvjiem.
Kā emocionāli tikāt galā? Vai ir kādi draugi vai atbalsta avoti, pie kuriem esat vērsusies šajā laikā? Cik daudz jūs sazinājāties ar savu vīru pirmajās kara nedēļās? Un tagad?
Sākumā nebija laika emocijām. Bija jārūpējas par bērniem, viņu emocionālajiem stāvokļiem. Tāpēc es centos būt pārliecināta, smaidīga, enerģiska, skaidrojot viņiem, ka jā, ir jākāpj lejā uz pagrabu un tāpēc nevar ieslēgt gaismu. Es mēģināju optimistiski atbildēt uz viņu jautājumu: “Kad mēs redzēsim tēti?” “Drīz.” Pirmajās dienās es cerēju, ka mēs varētu palikt pie viņa. Taču prezidenta birojs bija kļuvis par militāru objektu, un man un maniem bērniem bija aizliegts tur uzturēties. Mums lika pārvākties uz drošu vietu — ja Ukrainā tagad ir iespējams atrast drošu vietu… Kopš tā laika ar Volodimiru sazināmies tikai pa telefonu.
“Tā, iespējams, ir mums uzbrukušā tirāna liktenīgā kļūda. Viņš gribēja mūs sašķelt, sagraut, izraisīt iekšēju konfrontāciju, bet ar ukraiņiem to nav iespējams izdarīt.
Ar kādām problēmām ir saskārušās sievietes jūsu valstī, kad Krievija iebruka?
Es vēlos, lai visi cilvēki pasaulē saprastu, ka ukraiņu sievietes dzīvoja mierīgu, mūsdienīgu dzīvi, kā dzīvo Vogue lasītāji katrā valstī. Patiesībā viņi bija jūsu lasītāji, jo ir arī ”Vogue Ukraine”. Viņas negatavoja bumbu patvertnes raķešu uzbrukumiem. Taču jau pirmajās dienās pēc tam, kad Krievijas raķetes sāka trāpīt pa dzīvojamajām ēkām dažādās pilsētās, kļuva skaidrs, ka Krievijai nav žēlastības pret mierīgu dzīvi. Visi ukraiņi pārstāja justies droši. Mums bija jāiemācās, kā pēc sirēnas skaņas ātri savākt mīļos un nokāpt metro vai tuvākajā pagrabā.
Trešajā kara dienā bumbu patversmē piedzima ukraiņu bērns. Un pēc tam tūkstošiem sieviešu ir nācies dzemdēt bumbu patversmēs, jo mēs esam redzējuši, kas var notikt ar tādām dzemdību slimnīcām kā Mariupoles, ko krievi bombardēja. Ir problēmas ārstēt arī bērnus, īpaši tos, kuriem ir nopietnas slimības. Mammas un vecmāmiņas jau mēnešiem ilgi dzīvo slimnīcās ar šādiem bērniem. Un tagad mums visiem viņi jāved ārstēties uz ārzemēm.
Sievietēm bija jāatstāj okupētās pilsētas — piemēram, Buča un Gostomela, riskējot ar savu dzīvību apšaudē — kopā ar bērniem un veciem cilvēkiem, bieži vien kājām, bieži vien bez vīriešiem, jo okupanti vīriešus neatbrīvos. Pasaule to redzēja marta sākumā, kad cilvēki šķērsoja eksplodējušu tiltu pie Irpinas pilsētas.
Un tagad, kad šīs pilsētas ir deokupētas, mēs zinām vairāk par to, ar ko ir saskārušās ukraiņu sievietes: pilnīga nedrošība, vardarbības draudi. Starptautiskai izmeklēšanai šeit ir jābūt teikšanai.
Un cik sieviešu ir palikušas joprojām okupētajās pilsētās Hersonā, Melitopolē, Berdjanskā? Viņas pat nevar pastāstīt saviem radiniekiem, kas ar viņām notiek, jo nav nekādas saiknes vai jebkāds viņu kontakts tiktu izsekots.
Mariupoles drupās atrodas desmitiem tūkstošu sieviešu ar bērniem. Un var tikai iedomāties, kādu murgu viņi pārdzīvo, jau mēnesi zem uguns meklējot pārtiku, jo humānā palīdzība netiek ielaista.
Aptuveni četri miljoni sieviešu un bērnu ir emigrējuši un tagad atrodas citās valstīs. Un būt emigrantam ir grūti gan garīgi, gan fiziski. Jo jums viss jāsāk no jauna.
Kā ir dzīvot, kad pat nevari valkāt savas personīgās drēbes? Kā izskaidrot bērnam, kāpēc viņa neguļ savā gultā? Šis ir pārbaudījums, kuru nevienam nenovēlētu.
Vai starp tik daudziem bija kāds konkrēts sievietes stāsts, ko jūs varētu pastāstīt?
Es varu pastāstīt desmitiem šādu stāstu. Piemēram, pēc Kijivas apgabala deokupācijas mēs dzirdējām stāstu par ārsti Irinu Jazovu, kura bija palikusi Bučā. Viņa no krievu šautām brūcēm izglāba kaimiņus un svešiniekus, kuri meklēja patvērumu un ārstēšanu. Viņa tos anestēzija un pārsēja. Viņa pat palīdzēja dzemdēt bērnu bez gaismas, ūdens un gāzes, mājā, kurā bija ugunsgrēks. Stāstu par viņas ikdienas drosmīgo rīcību tagad ir stāstījuši kaimiņi, kuri viņai ir parādā savu dzīvību.
Ir arī stāsts par māti Kijivā — Olgu, kura aizsedza savu 2 mēnešus veco meitu, kad raķete trāpīja viņas daudzdzīvokļu mājā. Vai stāsts par Čerņihivas bērnunama skolotāju Natāliju, kura dzīvoja pagrabā ar 30 bērniem (no kuriem viens bija viņas pašas). Viņa viņus pabaroja un aprūpēja, un pēc tam atrada transportlīdzekli un, apšaudes laikā (jo Čerņihivā bijusi apšaude jau no paša kara sākuma), nogādāja drošā vietā.
Šādu stāstu ir gandrīz tikpat daudz, cik ukraiņu. Es atvēru Telegram kanālu, aicinot ukraiņus dalīties savā kara pieredzē. Katrs personīgais stāsts ir mūsu valsts vēsture.
Ukrainas pilsētu iznīcināšana ir bijusi šausminoša. Vai bija agrs uzbrukums, kas jums šķita kā rādītājs tam, cik tālu Putins un Krievijas armija bija gatavi iet? Vai tas bija uzbrukums Mariupoles dzemdību namam? Vai bija kāda robeža, kas jums šķita jau agri pārkāpta?
Līnija, par kuru runājat, tika pārkāpta pirmajā dienā — pirmajā! Krievija toreiz (tāpat kā tagad) ir melojusi, sakot, ka vēršas tikai pret militāriem objektiem. Faktiski 24. februārī viņu uzbrukumos Čugujevā tika nogalināta civilā gāzes dienesta dispečere Svetlana, kura vienkārši darīja savu darbu. Tā bija pirmā diena!
Nākamajās dienās mēs zaudējām bērnus. Viņi nomira no šķembām savās dzimtajās pilsētās. Mēs esam zaudējuši vairāk nekā 200 bērnu.
Tātad katrs gadījums mums bija orientējošs.
Bloķētā, iznīcinātā Mariupole ir mūsu šausmīgās sāpes. Tā tas turpinās. Un Kijivas reģions ir kļuvis briesmīgs — to mēs redzējām, kad Krievijas armija ir atkāpusies. Pasaule ir iemācījusies vārdu Buča. Šī ir viena no kādreiz skaistajām pilsētām netālu no galvaspilsētas, taču tās pašas šausmas var redzēt desmitiem ciematu un pilsētu Kijevas reģionā. Uz ielas nogalināti cilvēki. Ne militārie — civilie! Kapi pie rotaļu laukumiem. Es pat nevaru to aprakstīt. Tas padara mani mēmu. Bet uz to ir jāskatās.
Es ceru, ka mēs neesam vienīgie, kas redz vēstījumu, ko sūta Krievija. Šī ziņa nav adresēta tikai mums. Tas ir viņu vēstījums pasaulei! Tas varētu notikt ar jebkuru valsti, kas Krievijai nepatīk.
Jūs un jūsu vīrs esat lūguši valstīm darīt vairāk, lai reaģētu uz šo iebrukumu, un jo īpaši jūs esat aicinājiuši ASV noteikt lidojumu aizlieguma zonu. Vai joprojām uzskatāt, ka tā ir pareizā darbība, kas ASV jāveic?
Jā, esam lūguši gan oficiāli, gan neoficiāli. Kā jau katrs ukrainis savos sociālajos tīklos, protestos. Kad sākās krievu aplenkums Mariupolei, kļuva skaidrs, ka Krievija ne tikai šauj ar raķetēm, bet arī bombardē no gaisa. Viena no bumbām nokrita uz teātri, kurā slēpās vairāk nekā tūkstotis cilvēku. Tur gāja bojā kādi trīs simti cilvēku. Es zinu, piemēram, kādu ģimeni, kura zaudēja dēlu, meitu un mazmeitu. Dzīvi palika tikai vecvecāki un vecākā meita. Kā viņi dzīvo pēc tam?
Lūdzām slēgt debesis virs mums, lai ukraiņi neaiziet bojā. Taču NATO to uzskatīja par tiešu konfliktu ar Krieviju. Tātad, vai tagad varu teikt, ka turpmākajos nāves gadījumos ir vainojama viena pati Krievija? Retorisks jautājums. Jūs jautājat, vai tas ir pareizs solis Savienotajām Valstīm. Es saku — un tas attiecas ne tikai uz Amerikas Savienotajām Valstīm — sniedziet stingru atbildi uz agresora darbībām, pretējā gadījumā agresors tiks mudināts kustēties. Krievija zina, ka Rietumi neaizsegs debesis, un šis fakts mudina to uz zvērībām.
Demokrātiskajai pasaulei ir jābūt vienotai un jāsniedz stingra atbilde, tādējādi parādot, ka divdesmit pirmajā gadsimtā nav vietas civiliedzīvotāju nogalināšanai un svešas teritorijas iejaukšanai. Es redzēju karikatūru ar NATO un pasaules organizācijām, kas skatās uz krītošu māju ar uzrakstu UKRAINA. Iespējams, tas bija pārspīlēts, jo Ukraina iegūst ieročus. Bet mums ir vajadzīga arī aizsardzība! Tiesa, šāda aizsardzība tiek dota tiem, kas devušies uz ārzemēm. Miljoniem mūsu sieviešu un bērnu tagad saņem palīdzību gan no valdībām, gan miljoniem parastu cilvēku Eiropas Savienībā. Esmu par to bezgala pateicīgs.
“Galvenais ir nepierast pie kara — nepārvērst to statistikā. Turpiniet doties uz protestiem, turpiniet pieprasīt, lai jūsu valdības rīkojas. Ukraiņi ir tādi paši kā jūs”
Kā jūs vērtējat Krievijas armijas nesenās darbības? Vai jūs redzat pazīmes, ka Krievija vēlas deeskalēties?
Šeit svarīgi nav tas, ko es domāju, bet gan tas, kas patiesībā notiek. Godīgi sakot, Ukrainā neviens netic nevienam agresora apgalvojumam. Un deeskalācija vēl nav redzama. Krievi atkāpās no Kijivas apgabala, bet pastiprināja uzbrukumus Doņeckas un Odesas apgabalos.
Ko parastie pilsoņi var darīt, lai palīdzētu ukraiņiem?
Galvenais ir nepierast pie kara — nepārvērst to statistikā. Turpiniet doties uz protestiem, turpiniet pieprasīt, lai jūsu valdības rīkojas. Ukraiņi ir tādi paši kā jūs, taču pirms nedaudz vairāk kā mēneša mūsu dzīve radikāli mainījās. Ukraiņi nevēlējās pamest savas mājas. Bet tik bieži viņiem nebija palikušas mājas.
Ukraiņi jau sen ir pārvietojušies bezvīzu režīmā Eiropā — daudzi varēja ceļot un ir ceļojuši. Lielākā daļa mūsu cilvēku jau iepriekš ir bijuši ārzemēs. Bet viņi neplānoja būt bēgļi. Tātad: izturieties pret viņiem kā pret saviem. Galvenais, par ko šīs mātes un bērni sapņo, ir atgriezties mājās, apvienot ģimenes. Tāpēc palīdziet viņiem, lūdzu, pielāgoties;— mājās, darbā, skolā bērniem;— līdz viņi var atgriezties.
Tāpat ikvienam pasaulē būtu jāzina, ka Krievija uz pasaules skatuves rīko masīvu informācijas karu. Jebkāda informācija no viņiem jāizturas piesardzīgi un kritiski. Pēdējās dienās mēs esam redzējuši vairākas prokrieviskas akcijas Vācijā, Grieķijā un citās valstīs, atbalstot karu. Tos dara krievi. Normālam krievam vajadzētu tikai kaunēties par savas valsts rīcību, par zvērībām, ko izdara tās armija. Es nekad neaicinu uz vardarbību. Bet tiem, kas atbalsta karu, nedrīkst uzticēties.
Kāda ir jūsu dzīve tagad?
Es tagad dzīvoju tāpat kā citi ukraiņi. Mums visiem ir viena liela vēlme: redzēt mieru. Un es, tāpat kā katra māte un sieva, pastāvīgi uztraucos par savu vīru un daru visu, lai mani bērni būtu drošībā.
Un kas jums dod cerību?
Mana ģimene — tāpat kā katrs ukrainis — un mani tautieši: neticami cilvēki, kas organizējās, lai palīdzētu armijai un palīdzētu viens otram. Tagad visi ukraiņi ir armija. Katrs dara, ko var. Ir stāsti par vecmāmiņām, kuras cep maizi armijai tikai tāpēc, ka jūt šo aicinājumu. Viņi vēlas tuvināt uzvaru.
Tādi ir ukraiņi. Mēs visi uz viņiem ceram. Ceram uz sevi.
Vai ir kāds īpašs mirklis no pēdējā mēneša, ko jūs zināt, ka nekad neaizmirsīsit?
Apmēram nedēļu pēc kara sākuma es zvanīju visapkārt, lai noskaidrotu, kur ir mani radinieki un vai viņi ir dzīvi. Un vienā mirklī es sapratu, ka nezinu, vai es viņus vēl kādreiz ieraudzīšu — tos, kurus mīlu, savus mīļos cilvēkus! Tā, iespējams, bija pirmā reize, kad es raudāju — pirmā reize, kad es atbrīvojos no savām emocijām. Es nevarēju to izturēt.
Es vienmēr atcerēšos savus paziņas un draugus, visus vīriešus un zēnus militārajās formās. Es vienmēr atcerēšos, cik drosmīgas ir manas draudzenes! Ko šīs sievietes — trauslas un elegantas miera laikos — spēj, kad apkārt notiek karš! Viņu stāsti mani iedvesmo. Es esmu tik lepna par viņiem. Un es sapņoju viņus redzēt vēlreiz.
