Ukrainas prezidenta sieva Olena Zeļenska pieliek visas pūles, lai mazinātu humanitārās krīzes apmērus, kas valsti pārņēmusi kopš kara sākuma ar Krieviju. “Ikviens dara visu iespējamo, lai pārvarētu savas sāpes un mazinātu kāda cita sāpes. Ja tas nozīmē “turies”, tad es turos,” intervijā Turcijas mediju aģentūrai Anadolu sacīja Zelenska (Šeit)
Jautāta par viņas psiholoģisko stāvokli notiekošā kara laikā, pirmā lēdija sacīja: “Kā noturēties pēc nomocītajiem Bučas civiliedzīvotājiem, pēc iznīcinātās Mariupoles, kur nav zināms desmitiem tūkstošu cilvēku liktenis? Pēc ikdienas apšaudes Harkovas? Pēc 200 mirušiem bērniem un tūkstošiem sakropļotu? Varbūt šeit būtu jāpasaka kaut kas nožēlojams un varonīgs, bet es esmu cilvēks, un es, tāpat kā jebkurš normāls cilvēks, jūtu sāpes. Katru dienu”.
Pēc viņas teiktā, pirmā doma, kas viņu pārņem, lasot ziņas, ir: “tika ne jaunu apšaudi”: “Kad jau redzu, ka Krievija atkal šauj, “kaut vien nebūtu upuru.” Un viņi ir. Tāpēc, ka Krievija nogalina civiliedzīvotājus.
Viņa uzsvēra, ka ikviens Ukrainas iedzīvotājs katru dienu jūtas vienādi. “Un tad ukraiņi dodas darīt savu darbu. Tas, ko viņi var darīt, ir tuvināt uzvaru. Un es eju. Kāds cīnās, kāds ārstē, mēs ar kolēģiem no dažādām valstīm evakuējam slimos bērnus no visas valsts uz ārzemēm. Uz Ukrainu importējam aprīkojumu slimnīcām, inkubatorus jaundzimušajiem. Un, protams, es pastāvīgi, katru dienu strādāju informācijas frontē, lai nodotu patiesību par to, kas notiek mūsu zemē,” stāsta Zeļenska.
Viņa norādīja, ka šodien Ukrainā visi dara visu, lai atbalstītu tautiešus un mazinātu viņu sāpes.
Uz Turciju no Ukrainas evakuēti 973 bērni
Komentējot tēmu par bērnu drošības nodrošināšanu no internātskolām Ukrainā uz kara ar Krieviju fona, Ukrainas pirmā lēdija izteica sirsnīgu pateicību Turcijai par atbalstu šajā jautājumā. “Ziniet, tieši 3 nedēļas pirms kara mēs Kijevā uzņēmām Emīnu Erdoganas kundzi un viņas vīru. Tas bija tikai mūsu valstu diplomātisko attiecību 30. gadadienā. Bija silta tikšanās, palaidām audiogidu turku valodā īpašā vietā – “Kijivas Svētās Sofijas” turku tūristiem, kuru Kijevā pēdējā laikā ir daudz. Kad es domāju, ka tas bija tikai pirms 2 mēnešiem, man šķiet, ka tas ir no iepriekšējās dzīves. Jo no tā brīža mūsu dzīve ir pilnībā mainījusies,” sacīja Zeļenska.
Viņasprāt, “draudzība no tās pirmskara dzīves – tā palika un pat pieauga”. Emīne Erdoganas kundze mūs nekavējoties atbalstīja informācijas frontē, paužot solidaritāti, kamēr Krievija joprojām meloja par “speciālo operāciju”, atzīmēja Ukrainas līdera sieva.
Ukrainas pirmā lēdija atgādina, ka tad, kad Kijeva sāka meklēt drošas vietas bērniem (un Ukrainā neviena pilsēta nevar justies droši, jo Krievijas raķetes, visticamāk, uztrieks visur), Turcija bija viens no iekārojamākajiem variantiem. “Es vērsos pie Emīnes kundzes ar lūgumu mūs atbalstīt. Pateicoties lielai cilvēku komandai, kas iesaistīta Ukrainas bērnu evakuācijā, tostarp mūsu vēstniecībai Turcijā, Ukrainas vietējo varas iestāžu pārstāvjiem, patroniem un brīvprātīgajiem, jau ir evakuēti 973 mūsu bērni. Vārdu sakot, mēs sajutām Turcijas atbalstu gan vārdos, gan darbos,” viņa uzsvēra.
Slēpšanās ir pazemojums
Arī Ukrainas prezidenta sieva komentēja viņa drošības jautājumu uz notiekošā Krievijas izvērstā kara fona.
“Es varu īsi atbildēt uz šo jautājumu. Slēpšanās ir pazemojums. Šo pazemojumu es jūtu katru minūti. Es to nekad nepiedošu. Un draudi dzīvībai pastāvīgi pastāv katram no mums – visām Ukrainas sievietēm, vīriešiem un bērniem. Acīmredzot mūs visus nav iespējams iznīcināt. Un ikviens, kurš izdzīvos, šo sajūtu saglabās mūžīgi, ”viņa sacīja.
Krievu veiktās ukraiņu sieviešu izvarošanas apmēri ir šausminoši, par to ir jārunā
Ukrainas pirmā lēdija arī vērsa uzmanību uz faktiem, ka Krievijas militārpersonas izvaroja ukraiņu sievietes. “Runāt par šiem faktiem patiešām ir biedējošāk, nekā runāt par slepkavībām. Jo upuriem joprojām ir sāpes. Viņi piedzīvoja šausmas, kas salīdzināmas ar slepkavību un neaizsargātību, kas atkārtojas viņu atmiņās atkal un atkal,” viņa uzsvēra.
“Slepkavība ir salauzta dzīve. Arī izvarošana ir salauzta dzīve, bet pēc tās cilvēkam kaut kā jādzīvo, jāsavāc sevi pa daļām…”, viņa piebilda.
Viņa norādīja, ka izvarošanas upuriem par to runāt ir grūtāk nekā upuru tuviniekiem. Jo iziet ārā un pateikt “viņi to izdarīja ar mani” ir kā pārdzīvot visu no jauna. “Tāpēc mēs esam tik uzmanīgi, lai atklātu šos faktus, lai nesavainotu vairāk. Taču mums ir jārunā par to, ka krievi izvaro ukraiņu sievietes ir šausminoši,” pārliecināta Oļena Zeļenska.
Viņa uzsvēra, ka “Krievijas armija izrādījās ne tikai marodieri un civiliedzīvotāju slepkavas”: “Tā izrādījās kolektīvs maniaks, kurš izbauda ciešanu garšu. Kā jau maniakam raksturīgi, krievu okupants demonstrē spēku nevis godīgā cīņā, bet atraujoties no neaizsargātiem cilvēkiem.
Pirmā lēdija sacīja, ka Ukrainas ombuds Ludmila Deņisova fiksē visus šādus gadījumus. “Attiecīgās varas iestādes jau zina par 25 sievietēm Bučā, kuras krievi… es nevaru teikt, kareivji… necilvēki… nedēļām ilgi turēja piespiedu kārtā. Rezultātā 9 sievietes palika stāvoklī. Mēs sakām “sievietes”, bet starp viņām ir nepilngadīgas, patiesībā mazas meitenes!” viņa sacīja.
Lūdzu – neklusē, netur sāpes sevī!
Zeļenskaja turpināja tēmu par sieviešu izvarošanu Ukrainā ar stāstu par sievieti no Kijivas apgabala, kur, lai izvarotu viņas māti, tika nogalināts ģimenes tēvs. “Viņi atgriezās trīs reizes, lai to izdarītu. Taču sieviete atrada spēku aizbēgt, lai glābtu bērnu. Tad viņa teica, ka visvairāk baidās no tā, ka viņas dēls neredzēs tēvu nošaujam pagalmā … ”, viņa atzīmēja.
Pēc Ukrainas līdera dzīvesbiedres teiktā, ir arī stāsts par Tatjanu no Makarivas: “Viņu izvaroja un pēc tam kadirovieši nodūra līdz nāvei. Velti suns nedēļām ilgi gaidīja saimnieku, nu viņš ir dzīvnieku patversmē.
“Un mēs arī zinām, kā šīs zvērības izskatās no Krievijas puses. Un tas, iespējams, ir visbriesmīgākais atklājums. Tika pārtverta kāda krieva un viņa sievas demonstratīva saruna, kurā viņa viņam tieši saka: “Izvarojiet ukraiņu sievietes, tikai nesaki man”. Tam ir grūti noticēt. Taču toreiz Radio Brīvība noskaidroja abu – gan krieva, gan viņa sievas – identitāti. Tie tiešām pastāv! Patiešām, ir cilvēki, kas šādi domā un uzvedas. Tāpēc tā nav “sakritība”. Nevis kaisles stāvoklis. Tā ir apzināta ciniska vardarbība. Ko pilnībā apstiprina daļa no Krievijas nemilitārās sabiedrības,” turpināja Zeļenska.
Pirmā lēdija uzrunāja Ukrainas sievietes: “Gribu teikt visām mūsu sievietēm, meitenēm, kuras to ir piedzīvojušas – jūs esat nenovērtējamas. Tava dzīve ir nenovērtējama. Un tas, kas ar jums notika, ir tikai bruņotu perversu vaina. Lūdzu – neklusē, netur sāpes sevī, runā ar mums, runā ar tiem, kam uzticies. Palīdziet mums sodīt noziedzniekus. Es apskauju katru no jums, mana ģimene. Viss mūsu siltums un mīlestība ir ar jums. Darīsim visu, lai Jūs varētu izveseļoties un dzīvot pilnvērtīgi. Un dzīvo laimīgi! Jo jūs esat pelnījuši tikai labāko!
Ukraiņi tagad ir kā viens organisms – vienam no viņiem sāp – un tu jūti sāpes
Jautāta par jūtām, kas viņu pārņēma grūtajās kara dienās, Zeļenska sacīja: “Iepriekšējos jautājumos es jums stāstīju par tūkstošiem ukraiņu briesmīgo likteni. Ziniet, pēc tam vairs nav emociju, lai par sevi būtu jāuztraucas. Visas bailes, dusmas, asaras – ar tiem, kuriem šobrīd ir sliktāk.
Viņa uzsvēra, ka ukraiņi tagad ir kā vienots organisms – “vienam no viņiem sāp – un tu jūti sāpes. Un tā tas ir ar drosmi.”
Prezidenta kundze atzīmēja, ka, “neskatoties uz visām kara šausmām, ukraiņi redz, kā karo bruņotie spēki, kā cilvēki, kas tikko pametuši Mariupoles pagrabus, jau paši kļūst par brīvprātīgajiem, lai palīdzētu citiem, jo Ārkārtas situāciju ministrija regulāri strādā. , ik dienas šķirojot gruvešus no aviobumbām vai dzelzceļniekus, kuri vada evakuācijas vilcienus zem uguns – un viss, drosme.
Sadarbība tika dibināta miera laikā
Runājot par starptautiskās sabiedrības reakciju uz notikumiem Ukrainā, Zeļenska teica, ka jau no pirmajām kara dienām viņa saņem vēstules no kolēģēm, pasaules pirmajām lēdijām.
Sākumā tās bija atbalsta vēstules, kas pēc tam pārauga vēstulēs par konkrētas palīdzības piedāvājumu, viņa norādīja.
“Sadarbība ar daudzām pirmajām lēdijām tika dibināta miera laikā. Tikai 2021. gada augustā (dienu pirms mūsu neatkarības 30. gadadienas) mēs sarīkojām pirmo Kijevas pasaules pirmo lēdiju un kungu samitu, un tagad šī kopiena aktīvi palīdz mūsu cilvēkiem ārzemēs,” sacīja Oļena Zelenska.
“Jā, mēs iniciējam un īstenojam kopīgus projektus: bāreņu evakuāciju un ar vēzi slimo bērnu nosūtīšanu ārstēties, projektus izglītības un kultūras iniciatīvu virzienā. Esmu no sirds pateicīga katrai no savām draudzenēm, pirmajām lēdijām, ka palīdzēja mūsu bērniem ātri pielāgoties jaunām pilsētām un apstākļiem, palīdzēja viņiem izveidot ikdienas grafiku, atrast jaunus draugus un nodrošināt viņiem socializācijas / komunikācijas iespējas ar vienaudži,” turpināja Ukrainas pirmā lēdija.
Jautāta, vai starp viņas sarunu biedriem bija arī ASV pirmā lēdija. Zelenska sacīja: “Diemžēl Džila Baidena personīgi nesazinājās. Ceru, ka mūsu sadarbība sāksies pēc iespējas ātrāk.”
Mēs ticam nākotnei, turklāt ticam uzvarai
Komentējot miera līguma ar Krieviju iespējamību, Olena Zeļenska sacīja: “Viņi saka, ja vēlaties mieru, esiet gatavi karam. Ir vēl viens izteiciens – pirmie salūzt tie, kas tic, ka viss ātri atrisināsies. Bet neticēšana ir otra galējība. Izcilais psihologs Viktors Frankls, kurš izdzīvoja nacistu koncentrācijas nometnēs, par tiem rakstīja: “Tas, kurš netic savai nākotnei, ir miris.”
“Mēs ticam nākotnei, turklāt ticam uzvarai. Mēs esam gatavi jebkurai distancei, kas tai nepieciešama. Un, ja viņa atnāks agrāk, nekā gaidīts, protams, mēs viņu satiksim vēl priecīgāk, – pārliecināta Ukrainas pirmā lēdija.
