2024. gada 24. februārī sākās laika atskaite trešajam gadam kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā.
Kremļa agresija, saduroties ar stingro Ukrainas aizsardzību, ko materiāli atbalsta ASV un tās Eiropas sabiedrotie, ir likusi Rietumiem pārskatīt novecojušas pieejas saviem austrumu kaimiņiem, kā arī pašai Eiropas kolektīvās drošības koncepcijai.
Kamēr ir draudi apturēt ASV turpmāko palīdzību Kijivai, piektdien, 23.februārī, Brūkingsas institūtā notika debates, lai pārrunātu iespējamās konflikta pagarināšanas sekas un to, ko tas varētu nozīmēt ASV, NATO, Eiropas Savienībai un visai transatlantiskās drošības arhitektūrai.
Vai Krievija “uzvar”, un vai ASV un Eiropai būtu jāspiež Ukraina uz sarunām ar to?
Bijušais ASV vēstnieks Ukrainā, pētnieks Stenfordas Universitātes Viljama Perija Starptautiskās drošības un sadarbības centrā Stīvens Paifers neuzskata, ka realitāte apstiprina Krievijas apgalvotos panākumus kaujas laukā.
“Krievijas spēku plašā iebrukuma otrajā gadadienā Krievija okupē tikai nedaudz vairāk Ukrainas teritorijas nekā 2023. gada februārī un daudz mazāk nekā 2022. gada pirmajā pusē. Protams, krievi nesen bija sagrābuši Bahmutu un Avdijivku, lai gan abām pilsētām bija salīdzinoši ierobežota stratēģiskā nozīme, taču izrādījās, ka krievi par to samaksāja ar desmitiem tūkstošu dzīvību. Un tagad, kad ukraiņi lielākoties ir aizsardzībā, vai krievi varēs izmantot kādu no šīm uzvarām, lai gūtu panākumus?
Ko ASV un Rietumi var darīt, lai tuvākajā nākotnē palīdzētu Ukrainai?
Andžela Stenta, Brūkingsas institūta vecākā līdzstrādniece, cienījama politoloģe un Brūkingsas institūta vecākā līdzstrādniece, koncentrējās uz ekonomiskiem pasākumiem.
“Ietekmes sviras ir ļoti ierobežotas, taču ir svira, kas mums būtu jāizmanto vispirms,” sacīja Stenta, “tā kā ir valstis, kas palīdz Krievijai izvairīties no sankcijām, mums ir jāmēģina, lai gan tas ir ļoti grūti, panākt kaut kādu vienošanās, ka Ķīna un Turcija pārstāj piedalīties šajā jomā. Otrkārt, ir arī nepieciešams, lai eiropieši sāktu vairāk pirkt mūsu SDG.
Turklāt Andžela Stenta norāda, ka “var izmantot ja ne pašus iesaldētos Krievijas aktīvus un līdzekļus” Ukrainas labā, tad “lai panāktu, ka Ukraina sāk par tiem saņemt procentus”.
“Tomēr lielākā daļa šīs naudas ir Eiropā, nevis ASV,” uzsvēra Stenta.
Kā vēl ASV un Rietumi var ietekmēt Krieviju?
Maikls O’Hanlons, Brūkingsas institūcijas Stroba Telbotta drošības centra ārpolitikas pētījumu direktors, uzskata, ka Krievija ir jāpārliecina, ka ASV un Rietumi atbalstīs Ukrainu tik ilgi, cik nepieciešams, atgādinot Maskavai, ka tās ofensīva neizdevās.
“Pirmais solis ir pieņemt lēmumu par palīdzības sniegšanu jau tagad. Otrs ir mēģināt pārliecināt Donaldu Trampu, ka, ja viņš uzvarēs vēlēšanās, mums būs jāatrod risinājums, kas izbeigs cīņas ar nosacījumiem, kas varbūt neizskatās ideāli Ukrainai, bet saglabās to kā valsti. Un es joprojām ceru, ka Trampu var par to pārliecināt,” sacīja eksperts. Vienlaikus analītiķis norādīja, ka ir “pārliecināts par demokrātijas stabilitāti Ukrainā”.
“Es biju Ukrainā un redzēju veselīgas debates par ļoti smagu, pat eksistenciālu jautājumu – Augstākā komandiera nomaiņu -, kamēr Zelenska popularitāte joprojām sasniedz 80%,” sacīja O’Hanlons.
Kādai vajadzētu izskatīties Eiropas nākotnes drošības arhitektūrai, lai arī Ukraina būtu aizsargāta?
Maikls O’Hanlons dalījās savos secinājumos par šo jautājumu, pamatojoties uz “negāciju, kas nāk no Krievijas attiecībā uz Ukrainas dalību NATO”.
Eksperts uzskata, ka, panākot mieru, Ukrainai jāsaņem militārie padomnieki un speciālisti tādā skaitā, lai Krievijai pat prātā neienāktu uzbrukt vēlreiz.
“Otrkārt, mums jāpasaka Maskavai, ka, ja vēlaties izvairīties no iespējamiem NATO draudiem, jums ātri jāpievienojas sarunām par jaunu drošības arhitektūru Eiropā kopā ar lielāko Āzijas valstu pārstāvjiem. Vārdu sakot, šis variants ir potenciāli samiernieciskāks attiecībā pret nākotnes Krieviju,” atzina analītiķis.
Aslı Aidintašbašs, kurš specializējas mūsdienu Turcijas politikā Brūkingsas institūtā, uzskata, ka “pašreizējā situācija frontē un ar Ukrainas atbalstu pasaulē liek Kijivai pārdomāt, ko tai nozīmē uzvara”.
Analītiķis pauda šaubas, ka visas Ukrainas teritorijas, tostarp Krimas un Donbasa, atbrīvošana ir “sasniedzama” pārskatāmā nākotnē.
Stīvens Paifers nepiekrita nedz sava Turcijas kolēģa tēzēm, nedz Maikla O’Hanlona miera uzturēšanas plānam.
“Pēdējo divu kara gadu laikā divas lietas ir kļuvušas pilnīgi skaidras,” viņš teica. “Pirmkārt, ASV un Eiropas Savienība nevar iegūt stabilu un drošu Eiropu bez stabilas un drošas Ukrainas. Otrkārt, pati Ukraina nākotnē vienmēr būs kārdinājums Krievijai. Manuprāt, Maika ideja ir ļoti interesanta, bet es neesmu pārliecināts, ka jūs varat iesaistīt lielos Āzijas spēlētājus – Ķīnu un Indiju – un bez šīs līdzdalības tas nedarbosies. Redzu jēgu koncentrēties tikai uz NATO. “Manuprāt, pagājušajā vasarā bija ļoti skaidrs, ka tobrīd nebija vienprātības par Ukrainas uzaicinājumu pievienoties aliansei.”
Tajā pašā laikā pieredzējušais politologs uzskata, ka būtu labi sākt tā sauktās “sesijas sarunas”.
“Tas dos trīs lietas,” viņš turpināja, “pirmkārt, tas paaugstinās ukraiņu morāli. Viņi sapratīs, ka jau atrodas pēdējā ceļa posmā uz dalību NATO. Otrkārt, tas stiprinās NATO dalībvalstu apņemšanos panākt Ukrainas uzvaru. Un, treškārt, runājot par sarunām starp Kijivu un Maskavu, tas stiprinās Ukrainas pozīcijas šajās sarunās.
Eksperts asi kritizēja ideju par sarunām par pamieru Ukrainā, uzsverot, ka uzskata Kijivas virzīšanu uz šādām sarunām par destruktīvu.
“Pirmkārt, es redzu ļoti maz pierādījumu tam, ka Maskava varētu ātri noslēgt pamieru. Otrkārt, pamiers dotu krieviem iespēju pārgrupēties, pārbruņoties un sagatavoties ofensīvas atsākšanai. Treškārt, pamiera vēsture ar krieviem pēdējo desmit gadu laikā nav devusi pozitīvus rezultātus. Katru reizi, kad bija pamiers, Ukrainai netika atdotas tās teritorijas,” atcerējās Pifers.
Kā Amerikas un Eiropas līderi var pārliecināt vēlētājus, ka viņiem vajadzētu vairāk tērēt ieročiem?
Andžela Stenta pauda cerību, ka “pēc divu gadu kara Eiropas sabiedrība jau saprot, ka, ja Krievija uzvarēs šajā karā, tiks apdraudēta viņu drošība” un ka Maskava “ar to neapstāsies”.
“Un pēc Putina, ļoti iespējams, ka krievi vēlēsies pārņemt Ukrainu,” viņa teica, “daudzi tur uzskata, ka Padomju Savienības sabrukums, redziet, bija “ģeopolitiska katastrofa” un, ka Ukraina “pieder viņiem.” Mums šajā ziņā jābūt ļoti reālistiskiem. Eiropas valstīm ir jābūt pārliecinātām, ka tām būs vairāk jātērē aizsardzībai. Ja Krievija uzvarēs un Eiropas drošība tiks vēl vairāk apdraudēta, ASV būs jāatgriežas Eiropā, kā tas notika divas reizes 20. gadsimtā. Tas nav viegls uzdevums gan inflācijas laikā, gan tad, kad dažviet Eiropā un Ukrainā ir kļuvis redzams kara nogurums.
Stenta arī nepiekrita Asli Aidintašbašam, ka “visas teritorijas atgriešana Ukrainai” ir “nesasniedzams mērķis”.
“Jā, Krievija ir panākusi zināmu progresu teritorijas iegūšanā, un Putins dara visu iespējamo, lai radītu iespaidu, ka Krievija uzvar, bet, ja nāks ASV palīdzība un, ja eiropieši turpinās atbalstīt Ukrainu, es nedomāju, ka šāds sakāvniecisks noskaņojums ir atbilstošs. Pirms gada cilvēki juta gandrīz eiforiju, ka Ukrainai tik labi klājies pret Krievijas spēkiem. Kad es šeit runāju ar militārajiem ekspertiem, viņi uzskata, ka Ukrainai joprojām ir iespēja, ja tā turpinās sevi aizstāvēt. Un, ja tā pārgrupēsies, nākamgad varēs sasniegt vairāk,” ir pārliecināta Andžela Stenta.
Kas notiks, ja Kremlis uzvarēs?
Asli Aidintašbašs apliecināja, ka gan Turcija, gan citas valstis uz dienvidiem no Kaukāza kalniem “pilnībā apzinās, kas ir Krievija”.
“Krievijas uzvara būtu postoša ne tikai Eiropas drošībai, bet arī ietekmētu Krievijas perifērijas valstis, tostarp Armēniju, Moldovu, Gruziju, tostarp Turciju un Vidusāzijas un Tuvo Austrumu valstis,” apstiprināja analītiķis.
Viņš atzina, ka “turku skatījums” ir “tūlīt noslēgt pamiera līgumu” un pēc tam “veikt sarunas par Ukrainas nodrošināšanu ar drošības garantijām”, “daļēju dalību NATO”, utt. Globālie dienvidi ļoti vēlas, lai šis “Ikdienu destabilizējošais karš beidzas pēc iespējas ātrāk.”
“Tomēr visi saprot, uz ko šis režīms ir spējīgs. Ir daudz pierādījumu: visi to zina no Groznijas, Alepo un Mariupoles,” piebilda pētnieks.
Andžela Stenta norādīja, ka “nedrīkst būt nekādām ilūzijām attiecībā uz Kremļa režīmu”.
“Mēs visu laiku runājam par to, vai mums vajadzētu izdarīt spiedienu uz ukraiņiem, lai viņi sēstos pie sarunu galda ar krieviem. Pirmkārt, Putins netaisās sēsties pie sarunu galda ar Zelenski. Viņš tikai vēlētos sēsties pie sarunu galda ar ASV. Krievus tiešām neinteresē nekāda veida pamiers vai sarunas, jo viņi domā, ka tagad uzvar,” atzīmēja analītiķe.
Kā pierādīt Ukrainas palīdzības pretiniekiem nepieciešamību uzaicināt Ukrainu uz NATO?
Maikls O’Hanlons ieteica “biežāk uzsvērt to, kas jau ir izdarīts”.
Viņš ir pārliecināts, ka vairāk jārunā par nozīmīgo palīdzību, ko Eiropa jau ir sniegusi Ukrainai.
“Un arī par to, kā ASV tai ir palīdzējušas pēdējos divos vai pat pēdējos desmit kara gados kopš 2014. gada. Tā bija īsta nastas dalīšana. Lai gan tas nenozīmē, ka Eiropa pilnībā pilda savas saistības attiecībā uz regulāriem aizsardzības izdevumiem un, ka vēl ir ejams ļoti garš ceļš. Taču tas, ko Eiropa ir darījusi vēsturiski un nesen, lai palīdzētu Ukrainai, ir iespaidīgs, un Ukraina jau tagad gūst labumu no Eiropas palīdzības pat vairāk nekā no Amerikas palīdzības,” viņš teica.
O’Hanlons arī uzskata, ka amerikāņu sabiedrībai ir jāatgādina, ka Eiropas sabiedrotie ir ASV labākie sabiedrotie.
“Un, ja mēs vēlamies izvairīties no Trešā pasaules kara, ASV jāturpina iesaistīties Eiropas lietās, kā tās ir darījušas, mācoties no pagātnes mācībām pēc 1914. vai 1939. gada,” viņa teica.
Stīvens Paifers piekrita.
“Ja mēs summējam militārās, finansiālās, humanitārās saistības pret Ukrainu, tad Eiropa jau divas reizes ir uzņēmusies saistības un tās izpildījusi,” viņš apliecināja.
Paifers uzskata, ka vairāk ir jārunā par to, ka ASV un Rietumi ir “spiesti gatavoties jaunam konfliktam, kas var rasties kādā brīdī nākotnē”.
“Un es domāju, ka mums vajadzētu uztraukties par to, kas notiks ar Krieviju. Tāpēc galvenā uzmanība jāpievērš NATO. Daudzi analītiķi saka, ka Krievija nekad neiebruks NATO valstī, nekad neuzdrošināsies iebrukt Baltijas valstīs. Tomēr pirms dažiem gadiem neviens nebūtu paredzējis to, ko krievi izdarīja 2022.gada februārī, veicot pilna mēroga iebrukumu Ukrainā,” viņš sacīja.
Paifers ir pārliecināts, ka “drošības struktūra, kas Eiropai šobrīd ir vajadzīga, tiks veidota tā, lai kaut kad nākotnē ierobežotu un aizsargātu pret Krieviju.”
“Kad Krievija mainīsies, kad Krievija būs gatava dzīvot mierā ar saviem kaimiņiem, tad varbūt var izveidot struktūru, kurā Krievija tiks iesaistīta. Bet tas ir tāls ceļš. Un es domāju, ka mums ir jābūt reālistiskiem šajā jautājumā, jo šī nav pati priecīgākā izredze,” piebilda eksperts.
Ko varēs uzskatīt par Krievijas sakāvi?
Stīvens Paifers to definēja vienkārši: tas ir tad, kad Ukrainas armija vai nu pilnībā izdzen Krievijas armiju no Ukrainas teritorijas, vai arī “panāk pietiekamus panākumus kaujas laukā, lai vienotos par Ukrainas valdībai un Ukrainas tautai pieņemamiem nosacījumiem”.
Andžela Stenta piebilda, ka “Krievijai ir jāatzīst Ukraina par suverēnu neatkarīgu valsti, kurai ir tiesības izvēlēties, kurām aliansēm tā pievienosies”.
Viņa uzskata, ka svarīga ir arī pašas idejas par Ukrainas un Krievijas tautu kaut kādas “vienotības” patiesa noraidīšana.
Atbildot uz šo jautājumu, Maikls O’Hanlons sacīja, ka runai vajadzētu būt par Krievijas stratēģisko sakāvi, kam piekrita Asli Aidintašbašs, piebilstot, ka Krievijai “būs jāatsakās no savām imperiālistiskajām ambīcijām un, pirmkārt, jāpārtrauc izaicināt demokrātijas un suverēnās valstis” Krievijas Federācijas perifērijā.”
