Kādreizējie Krievijas ārlietu ministrijas ierēdņi, kas tika uzskatīti par izsmalcinātu eliti, tagad izmanto bargāko valodu, lai pierādītu savu lojalitāti Kremlim.
Krievijas vēstniecība Apvienotajā Karalistē nesen izraisīja plašu sašutumu, tviterī ierakstot, ka Ukrainas Azovas bataljona karagūstekņi, kas līdz galam aizstāvēja Mariupoles pilsētu, ir pelnījuši “pazemojošu nāvi”, pakarot. Pēc sūdzību lavīnas Twitter moderatori nolēma atstāt tvītu redzamu kā sava veida pieminekli neprātam, kurā ir iekritusi Krievijas diplomātija.
Daudzus starptautiskos novērotājus pārsteidza Krievijas diplomātu stingrāka valoda. Taču kopš šī kara sākuma un pat pirms tam Krievijas diplomātija ir koncentrējusies uz vienu misiju: parādīt, ka tikai Krievijas līderis redz pasauli tādu, kāda tā patiesībā ir, un rīkojas vislabākajā iespējamajā veidā.
Krievijas diplomātu izteikumi arvien vairāk tiek vērsti nevis uz ārējo, bet gan uz iekšējo auditoriju.
Piemēram, Kremļa propagandisti regulāri lieto frāzi “savienības spēki”, lai apzīmētu Krievijas armiju, kas karo Ukrainā. Šī izteiciena lietojums ir mēģinājums identificēt mūsdienu Krieviju kā Padomju Savienību, kas kopā ar sabiedrotajiem cīnījās pret nacismu Otrā pasaules kara laikā; tā tas ir ar ASV, kas spēj savākt plašas koalīcijas savām militārajām kampaņām – pat vispretrunīgākajām, ieskaitot 2003. gada karu Irākā. Taču pretēji tā izdomātāju iecerei šis termins vēlreiz uzsver, ka Krievija Ukrainā cīnās viena, jo ar “sabiedrotajiem” var saprast tikai pašpasludinātās “tautas republikas” – Doņecku un Luhansku.
Krievijas izolāciju var uzskatīt par Krievijas ārpolitikas neveiksmi, kas tagad runā tikai vienā valodā: propagandas valodā. Krievijas diplomātija vairs nav atbildīga par svarīgu ārpolitisko lēmumu pieņemšanu kopā ar Kremli. Viņa ir aizņemta, vienkārši attaisnojot prezidenta Vladimira Putina lēmumus. Un tas padara ministriju tikai par kārtējo propagandas aģentūru, kuras galvenais mērķis ir dzimtenē, nevis ārzemēs un kuras vēstījumiem pirmām kārtām jātiek cauri Kremļa sienām. Līdz ar to šausminošais tvīts no Londonas vēstniecības un pēc būtības absurdais ārlietu ministra Sergeja Lavrova apgalvojums, ka Krievija nav iebrukusi Ukrainā.
Augsto Krievijas amatpersonu valodas radikalizācijai uzņemot apgriezienus, izskatās, ka notiek konkurss, lai izdomātu ļaunāko apvainojumu Ukrainai un tās Rietumu atbalstītājiem. Tas atkal ir veids, kā panākt Putina labvēlību un izrādīt gatavību palikt viņam uzticīgam līdz galam.
Uz šī fona atturīgāko amatpersonu klusēšana skaļajiem iebrukuma atbalstītājiem sāk šķist aizdomīga.
Tomēr abi kalpo Putina režīmam, spēlējot labā policista un sliktā policista spēli. Ārlietu ministrija nonāk slikto policistu nometnē kaut vai tāpēc, ka atšķirībā no valdības ekonomiskā bloka tā saskaras tieši ar naidīgajiem Rietumiem, tāpēc tai ir jādemonstrē nepiekāpība un lojalitāte.
Šīs pārmaiņas nebūt nav vieglas diplomātiem, kuri ir pieraduši uzskatīt sevi par civildienesta krējumu. Janvāra vidū ārlietu ministra vietnieks Sergejs Rjabkovs uzslavēja populāro krievu reperi Oxxxymiron, kuram ir sekotāji kritiski noskaņoto krievu vidū. Pēc kara uzliesmojuma reperis nosodīja iebrukumu, atcēla virkni izpārdotu koncertu Maskavā un Sanktpēterburgā un pameta valsti. Tagad doma par viņa uzstāšanos Krievijā nav iedomājama, un Rjabkovs, protams, vairs nevar atļauties izteikt savas simpātijas.
Šī jaunā Krievijas diplomātijas valoda var būt adresēta galvenokārt vietējai auditorijai, taču tā palīdz arī pulcēt simpātizējošu personu grupu visā pasaulē, īpaši starp anti-Rietumu režīmiem un politiķiem jaunattīstības valstīs, kā arī pašu Rietumu valstu kritiķu vidū.
Daudzi no šiem cilvēkiem ir vienaldzīgi gan pret Ukrainu, gan Krieviju, bet priecājas par vienkāršu faktu, ka Krievija pretojas Rietumiem, pat ja tas izpaužas kā brutāls agresijas karš. Tomēr šie līdzjutēji paliek pasīvi novērotāji un negrasās mainīt šo lomu uz patiesu sabiedroto lomu.
Krievija nav tik izolēta, kā to vēlētos redzēt tās pretinieki, taču tā cīnās šajā karā tikai ar stingru atbalstītāju atbalstu.
Tāpat kā Krievijas ekonomika, arī Krievijas diplomātija cenšas aizstāt savas saites ar Rietumiem, pārejot uz vietējo tirgu un meklējot auditoriju citās pasaules daļās, ar visām problēmām un satricinājumiem, ko šāda pāreja rada.
