”Tagad jau arī patriarhs Gundjajevs aicina atgriezties aizbēgušos krievus. Viņš aicina pretkara emigrantus uzņemt atpakaļ Krievijā, ja viņi nožēlos grēkus”. Ar šādu vadmotīvu sava viedokļa izklāstu sociālajā platformā Telegram ievada publicists Aleksandrs Ņevzorovs
”Ja cilvēki, kuri pameta Krieviju un pat kaut kur pretojās karam, atgriezās ar sapratni, ka viņi patiešām ir kļūdījušies, tad viņu dzimtene nevar viņus atraidīt.
Spriežot pēc Gundjajeva viltīgās sejas, Krievijā parādījušās vakances kamerās.
Protams, viņi sēdina daudz un zemiski, bet “lielais bizness” ir beidzies – un tagad uz nārām dodas mazpazīstami cilvēki.
Un, lai saglabātu atbilstošu baiļu līmeni, ir nepieciešamas rezonanses sēdināšanas. Citādi cilvēki tiek aizmirsti.
Tāpēc vecā bārdainā sirēna gaudo un vilina muļķus.
Emigrācijā ir arī nelaimīgie, kurus realitāte nav paglābusi no “tēvzemes mīlestības”. Šo mīlestību kā karstu naglu viņu smadzenēs iedzina kultūra, skola un propaganda.
Naglu var viegli izņemt, bet ir mazohisti, kas to ļoti novērtē.
Gundjajevs tagad uzkarsē nagliņu, lai padarītu viņu sāpes nepanesamas.
Noteikti būs idioti, kuri neizturēs dedzinošo sajūtu un steigsies atpakaļ.
Nav jēgas atgriezties: iesēdinās,
Viņi tevi iznīcinās vai piespiedīs rāpot uz vēdera, lai izklaidētos visādiem duginiem un mizuļinām par prieku.
Krievija ir valsts-slepkava, cietuma uzraugu valsts. Tā neprot neko citu kā tikai nogalināt un pazemot.
Jā, ievainota un sakauta, tā māk izlikties nelaimīga.
Bet, tiklīdz tā nogaidīs un sadziedēs brūces, tā nekavējoties atgriežas pie sava”.
