Lozungs “savas valdības zaudējums karā” ir ticis bieži analizēts, un noved pie nenomierinoša secinājuma: no salīdzinošās politikas zinātnes viedokļa šis sauklis ir postošākā no iespējamām opozīcijas stratēģijām. Taču citu scenāriju Vladimira Putina gāšanai tuvākajā laikā nav. Ar šādu vadmotīvu sava viedokļa izklāstu ievada Kremļa opozicionārs, analītiķis Jefims Sorkins.
Krievijā nav tādu spēku, kas būtu gatavi iesaistīties valsts apvērsumā. Likmes uz Vladimira Putina sakāvi karā joprojām ir opozīcijas galvenās. Krievijas ziemas ofensīva pret Ukrainu izgāzās, gaidām Ukrainas pavasara ofensīvu pret Krieviju. Daži uzskata, ka tas novedīs pie Krievijas sakāves karā un miera ar nosacījumiem, kas ir vairāk vai mazāk tuvu kapitulācijai. Tas būs tāds trieciens režīmam, ka Putins tiks gāzts, viņš dosies uz Hāgu, un radīsies tāda vai cita nākotnes Krievijas konfigurācija, kur tiks atbrīvoti visi politieslodzītie un kur visi emigranti, kas vēl to grib, var atgriezties.
Ne cars un ne Sadams
Taču jautājums ir par to, cik lielā mērā Rietumiem ir aktuālas likmes par Putina gāšanu pēc uzvaras, jo patiesībā viņš būs jāgāž tiem. Šeit ir vērts uzskatīt, ka režīms ne vienmēr mainās militāras sakāves rezultātā un pat otrādi. Irākas agresija pret Irānu ilga 8 gadus (1980-1988), izraisīja Sadama Huseina cerības vājināt Irānu pēc revolūcijas, izmaksāja miljonu dzīvību abām pusēm, beidzās ar neko, bet Sadams nemaz netika gāzts. Gluži pretēji, šis neveiksmīgais karš ievērojami nostiprināja viņa varu. Viņam tika izpildīts nāvessods tikai 18 gadus pēc tiešā amerikāņu iebrukuma bez vietējās opozīcijas līdzdalības. Kas ir saprotams, jo viņa ilgās un aktīvās valdīšanas laikā opozīcija bija pilnībā prom.
Krievijai, protams, tas nav piemērs. Mums piemērs ir cara režīma krišana pēc Pirmā pasaules kara. Bet ir vērts atcerēties, ka darbību secība tur bija tieši apgriezta. Vispirms opozīcija gāza caru, bet pēc tam Brestļitovskas līgums noteica zaudējumu karā. Šajā gadījumā vāciešu interese atbalstīt opozīciju nav apšaubāma. Taču mēs šādu scenāriju neredzam. Mēs ticam, ka ārvalstis mums palīdzēs, un interesanti, ka gan Putins, gan opozīcija par to ir pārliecināti.
Tagad pēc Hāgas Starptautiskās Krimināltiesas ordera viņa arestam šī pārliecība ir apstiprinājusies. Kamēr viņš ir prezidents, viņu nav iespējams apcietināt, bet tiesa vēlas viņu notiesāt par kara noziegumu, tāpēc Rietumi vēlas viņu gāzt, lai vēlāk arestētu un notiesātu.
Viņi negrib gāzt Putinu
Tiesa, šis pozīcijas apzīmējums grēko ar zināmu nevainību. Tas ignorē Putina iespējas, nevis tādā nozīmē, ka viņš varētu kaut kādā veidā apstrīdēt šī lēmuma godīgumu – to labprāt, tas nevienu neinteresē -, bet gan tādā nozīmē, ka viņš var ļaunprātīgi izvairīties no aresta. Drošākais veids, kā izvairīties, ir nekad nepamest prezidentūru. Viņš patiesībā arī agrāk nedeva nekādu zīmi, ka gatavotos aiziet, taču joprojām saglabājās zināmas cerības, ka pēc kara beigām viņš kaut kā izsīks un dosies godpilnā atpūtā, lai kliedētu spriedzi. Tagad to galīgi nav, viņš ir vai nu prezidents, vai apsūdzētais, kas viņa paša varas pieredzei piešķir zaudētu svaigumu un novitāti. Vairs nav kur iet. Taču šie pragmatiskie apsvērumi nav ne nieka vērti, saskaroties ar augstāku taisnīgumu. Bija svarīgi to celt gaismā, nevis vadīties no sīkiem aprēķiniem, ka vispirms varētu būt vērts gāzt un tikai tad mēģināt saukt pie atbildības.
Krievijas opozīcija ordera izdošanu apsveica vienbalsīgi. Tā mēdz izturēties pret Rietumiem nevis no sīka pragmatisma viedokļa, bet tieši kā augstākā taisnīguma instancē. Tas bija manāms arī mačā par sankciju atcelšanu pret labajiem krieviem, kur Aleksejs Venediktovs nokautēja Leonīdu Volkovu.
Interesanta šeit ir nevis varoņu cīņa, bet gan skatītāju pozīcija. Visi apsprieda, vai Mihails Frīdmans ir pelnījis sankciju atcelšanu no visas viņa iepriekšējās dzīves, morālā rakstura, viņa un viņam līdzīgo lomas Krievijas liktenī kopumā un pēdējā gada laikā īpaši.
Vladislavs Inozemcevs ierosināja atcelt sankcijas, pamatojoties uz to, ka nav skaidrs, kāpēc tās noteiktas pret Mihailu Frīdmanu, bet Putinam daudz tuvākais Aleksejs Kudrins netika pakļauts nekādām sankcijām. Vladimirs Pastuhovs sacīja, ka sankcijas ir pamatotas, ja tās ir vērstas pret visiem krieviem, piemēram, viņu atslēgšanās no SWIFT sistēmas vai Polijas un Baltijas valstu atteikšanās viņus ielaist, neskatoties uz Šengenas vīzu klātbūtni – tas ir pareizi un veicina grēku nožēlu. Personiskās sankcijas viņam nav pieņemamas nevis no sankcionēto, bet gan no Eiropas tieslietu sistēmas likteņa viedokļa – tās ir selektīvas, ārpustiesas un tādējādi ienes haosu vispārējā taisnīguma sistēmas struktūrā.
Lai gan Pastuhovs neizdara šādu secinājumu, principā šādiem pieņēmumiem vajadzētu novest pie priekšlikuma Rietumiem bloķēt visu Krievijas emigrantu un personu ar dubultpilsonību kontus jebkurā koalīcijas valstu bankā. Izredzes bloķēt manu kontu mani mulsina, taču kopumā atzīstu, ka no augstākā taisnīguma viedokļa idejā kaut kas ir. No otras puses, nevar nepieņemt, ka šis pasākums, tāpat kā visi iepriekšējie, kaut kādā veidā atturēs Krievijas prorietumniecisko koalīciju. Var rasties aizdomas, ka Rietumi nav augstāka taisnīguma instance, bet gan domā kaut ko savu.
Rietumi apstiprināja visas personīgās sankcijas pret visiem. Tie izdeva Putina aresta orderi, cieši saistot viņu ar prezidenta amatu. Tie no Putina režīma bēgošos sūta atpakaļ uz Krieviju, konsekventi ierobežo krievu emigrācijas tiesības un iespējas, un vairāk vai mazāk nesadarbojas ar Krievijas politiķiem, kas nonākuši Rietumos. Tas ir, tie nemeklē atbalstītājus Krievijas iekšienē un no aizbraucēju vidus, neatbalsta un nevervē. Vai to var saprast tādā nozīmē, ka viņam nav plānu gāzt Vladimira Putina režīmu. Uzvarēt viņu Ukrainā – jā, gāzt režīmu – nē. Šī, ja vēlaties, ir tāda pati pozīcija kā pirmajā karā pret Sadamu Huseinu Kuveitā – mums viņš ir jāizmet no turienes un tad jāļauj viņam dzīvot, kā viņš vēlas.
Ukraina Krievijas vietā
Protams, pašā Rietumu kā subjekta ar vienu pozīciju definīcijā ir nepieņemama vienkāršošana – nostāju ir daudz. Taču vienprātības punkts ir atbalsts Ukrainai. Jautājums ir par to, kā Ukraina redz Krievijas nākotni pēc uzvaras un tās teritorijas atbrīvošanas.
Ukraiņi, kuri nekaro tieši kaujas laukā, efektīvi cīnās pret krieviem dažādās simboliskās telpās. Viņi protestē pret Krievijas zinātnieku darbu Rietumu pētniecības centros un universitātēs, par nesen ar lielu rūgtumu izteicās nevainojams un radikāls cīnītājs pret režīmu Sergejs Parhomenko. Viņi protestē pret krievu mākslinieku, rakstnieku, aktieru dalību jebkurās Rietumu kultūras iestādēs. Gadījumā, ja attiecīgie teātri, festivāli, televīzijas kanāli, muzeji un citas institūcijas neveic pasākumus krievu izraidīšanai, tie vēršas pie politiķiem un fondiem un privātpersonām, kas sponsorē šīs institūcijas. Viņiem ir sāpīgi redzēt krievu sejas un dzirdēt krievu runu uz Eiropas skatuves un Eiropas ekrāniem brīdī, kad ukraiņu bērni mirst zem Krievijas bumbām, un tāpēc viņi pieprasa pārtraukt finansējumu un palīdzību attiecīgajām institūcijām. Tas, ka visi tie krievi, kuru izraidīšanu viņi pieprasa, ir cilvēki ar izteiktu pretputinu nostāju, viņus drīzāk kaitina. Viņi viņus neuzskata par sabiedrotajiem.
Tikai no pirmā acu uzmetiena šķiet, ka tā ir nacionālisma izpausme, īpaši nikna uz agresijas fona. Iepriekšējā rakstā es teicu, ka Krievijas karš ar Rietumiem ir labi izskaidrots hēgeliskajā “atzinības slāpju” paradigmā. Bet Ukrainas “slāpes pēc atzinības” ir ne mazāk spēcīgas un vairāk pelnītas. Nepatikšanas, kas tajā pašā laikā piemeklējušas Ukrainu, ir izvirzījušas to globālās dienaskārtības priekšplānā. Pirms kara tā bija viena no postpadomju valstīm, no politiskā viedokļa – “oligarhija ar ierobežotiem sacelšanās draudiem”. Šodien tā ir Rietumu civilizācijas spēku pārbaudes vieta, vieta, kur atbildēt uz jautājumu, vai visas pirmās pasaules liberālie ideāli, vērtības un solidaritāte spēj glābt lielu valsti un dot tās iedzīvotājiem laimi un uzvaru.
Līdz ar to Ukrainas attieksme pret Krievijas opozīciju ir vairāk vai mazāk skaidra, neatkarīgi no tās radikālisma pakāpes. Pieņemsim, ka Putins ir sakauts un Krievijā pie varas nāk kāds simpātisks un radikāls. Pat Navaļnijs. Protams, viņš karu apturēs, un pat, kā izrādās, ir gatavs atteikties no Krimas.
Bet kāpēc Ukrainai vajadzīga demokrātiska, brīva Krievija, kas nav naidīga Rietumiem? Šī hipotētiskā parādība novirza interesi par Ukrainu nevajadzīgā virzienā, Krievija arī kļūst (ne pirmo reizi) par vietu, kur atbildēt uz jautājumu par laimes iespējamību milzīgai valstij ar milzīgu iedzīvotāju skaitu, pievienojoties brīvajiem Rietumiem. Šo uzdevumu īpaši interesantu padara nepieciešamība pāraudzināt iedzīvotājus.
No Ukrainas viedokļa pareizāk ir pierādīt, ka šī parādība vispār nepastāv un nevar pastāvēt. Krievijas iedzīvotāji organiski nav spējīgi uz demokrātiju un liberālismu, šī ir orda, Krievijai nav vēstures, un tā, kas pastāv, ir Ukrainas vēsture, Krievijai nav zinātnes un kultūras, un tā, kas pastāv, ir impēriska, Putina, Krievijai nav opozīcijas, bet tā, kas ir – impēriska. Krievijas nav, un tai nevajadzētu būt.
Rietumnieciskums bez Rietumiem
Ir bezjēdzīgi apspriest šādas pozīcijas taisnīgumu un reālismu – agresijas upurim ir tiesības uz vairāk vai mazāk jebko. Apspriežot, cik skumji, ka šī nostāja Rietumos pamazām izplatās kā jaunā norma, ir grūti tikt tālāk par to, ka tas ir skumji. Šeit svarīgs ir kaut kas cits.
Rietumi šobrīd un, iespējams, jau ilgu laiku, vairs nav augstākā taisnīguma instance Krievijai tādā ziņā, ka šī instance vairs neskata jautājumu par Krieviju. Tiem nerūp viņas iekšējā struktūra. Tie neatbalsta ne Putinu, ne anti-Putinu, tie ir pret to visu kopā. Un no šejienes kļūst apšaubāms, cik ļoti mēs, kas izturējāmies pret Rietumiem kā pret normu, labestību, ideālu un nonācām šeit trimdā, varam turpināt noturēt Rietumus šajā statusā, veidot stratēģijas un aksioloģiju saskaņā ar to.
Mēs varam, bet tiem vairāk vai mazāk ir vienalga. Tas Rietumus neinteresē vairāk kā kravas kulta piekritēju mēģinājumi no kociņiem un mēsliem uzbūvēt lidmašīnu. Varam, bet izrādās grūti ar to aizraut Krievijas iedzīvotājus. Aiz mums nav Rietumu. Tie neredz atšķirību starp mums un Putinu.
