Divus tūkstošus gadus kristiešu teologi ir stāstījuši saviem ganāmpulkiem par brīnumiem, ko Jēzus paveica, lai stiprinātu cilvēkus ticībā. Izrādās, ka dažiem no šiem notikumiem var būt pilnīgi saprotams un pārbaudāms zinātnisks izskaidrojums.
Četri evaņģēlisti, kuru darbi veidoja Jauno Derību, apraksta Jēzus Kristus veiktos brīnumus pirms un pēc krustā sišanas. Tikai viens no tiem (piecu tūkstošu cilvēku paēdināšana) ir minēts visos kanoniskajos evaņģēlijos.
Pirmajos trīs (sinoptiskajos) evaņģēlijos kristīgā tradīcija identificē 11 brīnumus. Jāņa evaņģēlijā ir vēl septiņi, no kuriem trīs pārklājas ar evaņģēlistu Mateja, Marka un Lūkas aprakstītajiem notikumiem. Ir brīnumi, par kuriem stāsta tikai viens no četriem evaņģēlijiem.
Vienu brīnumu atkārto divi evaņģēlisti, taču, viņuprāt, tas noticis dažādos Kristus dzīves posmos. Runa ir par tā saukto brīnumnozveju. Saskaņā ar Lūkas evaņģēliju Kristus mācīja cilvēkus pie Ģenecaretes ezera (pazīstams arī kā Tibērijas ezers vai Galilejas jūra).
Pēc sprediķa viņš aicināja Saimonu ķert zivis ar tīkliem, taču viņš atteicās, pamatojot to ar savu makšķerēšanas pieredzi un faktu, ka iepriekšējā dienā viņi nevarēja noķert nevienu zivi. Pēc atkārtota lūguma zvejnieki tomēr izmeta tīklus un noķēra ”lielu zivju pārpilnību, un pat viņu tīkls saplīsa”. Loma bija tik daudz, ka zem tā svara sāka grimt divas laivas. Tā notika pirmo apustuļu Sīmaņa (Pētera) un Andreja piesaukšana.
Jāņa evaņģēlijs apraksta līdzīgu atgadījumu tās pašas Galilejas jūras krastā, bet citā laikā – pēc krustā sišanas. Septiņi Kristus mācekļi mēģināja noķert zivis, taču viņiem tas neizdevās. No rīta augšāmcēlies Kristus, viņu neatpazīts, lūdz zivis un, dzirdot atteikumu, piedāvā vēlreiz izmest tīklu. Un viņš pat iesaka, ka labāk to darīt laivas labajā pusē.
Nozveja pārsniedza visas cerības, zvejnieki to visu nespēja izvilkt no ūdens. Mācekļi saprata, kas viņiem deva padomu, un priecājās par augšāmcelšanos. Pēc Jāņa domām, šī ir trešā Kristus parādīšanās mācekļiem.
Izraēlas zinātnieku grupa, kas ilgu laiku ir novērojusi izmaiņas Galilejas jūras ekosistēmā, ir piedāvājusi savu skaidrojumu brīnumainās nozvejas epizodēm. Raksts ar viņu pētījumu rezultātiem tika publicēts žurnālā Water Resources Research.
Galilejas jūra ir zemākais saldūdens ezers uz zemes, un tā krasta līnija ir vidēji 213 metri zem jūras līmeņa. Maksimālais dziļums ir aptuveni 45 metri, aptuvenā platība ir 165 kvadrātkilometri. Gan dziļums, gan platība visu gadu ļoti atšķiras atkarībā no nokrišņu daudzuma un ūdens patēriņa.
Jaunā darba autori analizēja zivju pastāvēšanas apstākļu izmaiņas šajā ezerā. Viņi iegremdēja temperatūras sensorus un instrumentus, lai izmērītu skābekļa līmeni dažādos dziļumos, un ņēma vērā vēja ātrumu un virzienu. Turklāt zinātnieki apkopoja vietējo iedzīvotāju mutvārdu stāstus par zivju nogalināšanas gadījumiem un salīdzināja tos ar līdzīgiem zinātniskos darbos aprakstītiem incidentiem.
Īpaša uzmanība tika pievērsta epizodēm, kas notikušas tālu no Izraēlas – Ēri ezerā (ASV-Kanāda) un Neizas upes grīvā (Ziemeļkarolīna, ASV). Abos gadījumos izdevies konstatēt zivju bojāejas cēloni – akūtu skābekļa trūkumu ūdenī.
Pētnieki atklāja, ka Galilejas jūra ir dabiski stratificēta: tai ir auksts apakšējais slānis ar zemu skābekļa saturu un augšējais, siltāks, ar skābekli bagāts slānis, kurā dzīvo zivis.
Ik pa laikam abu līmeņu ūdeņi sajaucas, kā rezultātā zivīm ir pārāk maz skābekļa, lai tās izdzīvotu jebkurā ezera līmenī. Viņas mirst un uzpeld virspusē. Tas nenotiek katru gadu. Viens no darba autoriem ezeru novērojis jau 34 gadus, un šajā laikā salīdzinoši masveida zivju bojāeja novērota tikai divas reizes. Pētnieki modelēja apstākļus, kādos notikums kļūst iespējams.
Nepieciešams agrs pavasaris ar bagātīgu dūņu augu ziedēšanu piekrastē. Zivis nāk pie šīs barības. Ja nekas nenotiek atmosfērā virs ezera, tad vietējie vienkārši iegūst savu ierasto lomu. Bet dažkārt šajā periodā ezerā uzpūš spēcīgi vēji, kas iznes virspusē ūdeni ar zemu skābekļa saturu. Zivīm, kuras līdz tam laikam ir paēdušas piekrastē, nav laika nekur aizpeldēt un tās iet bojā.
Zinātnieki atzīmēja, ka zivis mirst gandrīz uzreiz. Un cilvēkam, kas atrodas zvejas laivā, tas izskatās kā milzīgs kāsis, kas lēnām paceļas no dzīlēm uz virsmu – neapšaubāms brīnums.
