Koku gredzenu pētījums parādīja, ka 2023. gada vasara bija ne tikai karstākā kopš pirmsindustriālā laikmeta, bet arī pēdējo 2 tūkstošu gadu laikā. Zemes ziemeļu puslodē sasilšana jau pārsniegusi 1,5 grādu robežu, kas ir Parīzes klimata vienošanās noteiktā robeža, liecina žurnālā Nature publicētais raksts.
2015. gadā parakstītā Parīzes vienošanās mērķis bija nepieļaut nekontrolējamu Zemes globālās temperatūras paaugstināšanos. Viens no šī līguma noteikumiem ir “noturēt globālās vidējās temperatūras pieaugumu krietni zem 2°C salīdzinājumā ar pirmsindustriālā laikmeta līmeni un strādāt, lai ierobežotu temperatūras pieaugumu līdz 1,5°C”.
Kembridžas Universitātes (Lielbritānija) un Maincas Universitātes (Vācija) zinātnieki pievērsās datiem no tūkstošiem pasaules meteoroloģisko staciju un pierādīja, ka vidējā temperatūra planētas ziemeļu puslodē (platuma grādos no 30 līdz 90 grādiem) 2023. gada jūnijā-augustā par 2,07 grādiem pārsniedza vidējo līmeni 1850 -1900. “Šis satraucošais atklājums ne tikai parāda, ka 2023. gadā ziemeļu puslodē bija karstākā reģistrētā vasara, bet arī to, ka 2015. gada Parīzes vienošanās ierobežot globālo sasilšanu līdz 1,5 grādiem šajā ierobežotajā apgabalā jau ir pārkāpta,” teikts pētījumā.
Taču mūsdienu datu par Zemes temperatūru salīdzināšanu ar datiem par 19.gadsimtu apgrūtina zemā precizitāte un neliels agrīno novērojumu staciju skaits – 1850.-1900.gadā ziemeļu puslodē bija tikai 58 meteoroloģiskās stacijas, no kurām 45 atradās. Eiropā. “Daudzas runas par globālo sasilšanu sākas ar bāzes temperatūru 19. gadsimta vidū, bet kāpēc tā ir bāzes līnija? Kas ir normāli pastāvīgi mainīgā klimata kontekstā, ja mums ir tikai 150 gadu meteoroloģiskie mērījumi? Tikai aplūkojot klimata rekonstrukcijas, mēs varam labāk novērtēt dabiskās izmaiņas un iekļaut pašreizējās antropogēnās klimata pārmaiņas kontekstā,” saka Ulfs Büntgens, pētījuma līdzautors.
Klimatologi nākuši talkā ar klimata rekonstrukcijas metodēm, izmantojot koku gredzenus, kas palīdz diezgan precīzi noteikt vasaras mēnešu temperatūras tālā pagātnē. Šie dati ļāva identificēt vissmagāko aukstuma periodus pēdējo 2 tūkstošu gadu laikā – 6. un 19. gadsimtā, kā arī aukstuma momentus, kas saistīti ar spēcīgiem vulkāna izvirdumiem.
Zinātnieki saista karstākos vasaras periodus gan tagadnē, gan pagātnē ar El Niño (Dienvidu svārstību) fenomena ietekmi Klusajā okeānā. Pirmos pieminējumus zvejnieki atzīmēja jau 17. gadsimtā, taču šīs parādības koku gredzenos atstāja pēdas daudz agrāk. Pamatojoties uz šiem datiem, zinātnieki secināja, ka 2023. gada vasara bija ne tikai karstākā kopš pirmsindustriālā laikmeta, bet arī pēdējo 2 tūkstošu gadu laikā. Tomēr autori atzīmē, ka šie secinājumi joprojām ir spēkā tikai attiecībā uz ziemeļu puslodi, jo līdzīgus datus par dienvidu puslodi ir grūtāk savākt, un šī puslode atšķirīgi reaģē uz globālo sasilšanu, jo tajā atrodošos okeānu platība ir lielāka nekā ziemeļos.
Tomēr zinātnieki uzskata, ka pēdējo 60 gadu laikā siltumnīcefekta gāzu emisijas ir izraisījušas El Ninjo ietekmes pastiprināšanos, un temperatūra 2024. gada vasarā atkal pārspēs vēsturiskos rekordus.
