Bijušais Ukrainas bruņoto spēku virspavēlnieks Valērijs Zalužnijs pēdējā laikā bieži nācis klajā ar paziņojumiem, kas nepārprotami pārsniedz viņa pašreizējās pilnvaras kā Ukrainas vēstniekam Londonā.
Atvaļinātā virspavēlnieka aktivizēšanās uz baumu fona par iespējamību sarīkot vēlēšanas Ukrainā 2025. gadā var liecināt, ka viņam ir tālejoši politiski plāni savā dzimtenē. Un prezidenta kancelejas plāns neitralizēt Zalužnija reitinga pieaugumu, kas tika daudz apspriests pēc viņa atkāpšanās no virspavēlnieka amata un iecelšanas Londonā, nedarbojas pārāk labi. Paanalizēsim arī mēs pēdējās bijušā Ukrainas Bruņoto spēku virspavēlnieka aktivitātes.
Zalužnijs par vēstnieku
Valērijs Zalužnijs Ukrainas vēstnieka Apvienotajā Karalistē pienākumus sāka pildīt 2024. gada jūlijā. Pirms tam sekoja dramatiska pauze, kuras laikā daudzi bijušā militārā līdera atbalstītāji prātoja, vai viņš pieņems jauno iecelšanu.
Neskatoties uz to, ka Lielbritānija ir viens no galvenajiem Ukrainas sabiedrotajiem, lēmums par Zaļužnija iecelšanu vēstnieka amatā Londonā, tika uztverts kā politiska trimda. Iemesls tam bija neticamais viņa reitinga pieaugums, kas padarīja ģenerāli par galveno prezidenta Zelenska konkurentu (kas, iespējams, bija patiesais iemesls viņa atstādināšanai no virspavēlnieka amata).
Zalužnijs pieņēma iecelšanu amatā, paliekot lojāls prezidentam, kas lika vilties daļai viņa atbalsta grupas. Tas bija sagaidāms: ģenerālis oficiāli nepaziņoja par saviem politiskajiem plāniem – ja viņam tādi ir, tad ar ārkārtīgi tālām izredzēm. Un viņš noteikti nesadedzinātu savas vēlēšanu izredzes ar viltus startu, kamēr vēlēšanas nav un nav gaidāmas. Turklāt Zalužnijs ir militārs cilvēks, kalpošana tēvzemei viņam ir morāls pienākums.
Nepilnu sešu mēnešu laikā Londonā Zalužnijs paveicis diezgan daudz. Tūlīt pēc ierašanās viņš gatavoja Zelenska jūlija vizīti Apvienotajā Karalistē un tikšanos ar jauno leiboristu valdību.
Pirmā jaunā vēstnieka Lielbritānijā publiskā uzstāšanās ieguva rezonansi. Uzrunas laikā Karaliskajā Apvienotajā Aizsardzības studiju institūtā 2024. gada 24. jūlijā ģenerālis izteica divus smeldzīgus punktus. Pirmkārt, Rietumu sabiedrībām ir jābūt gatavām ierobežot pilsoņu brīvības, lai izdzīvotu konfrontācijā ar autoritāro bloku. Otrkārt, Ukrainai jākļūst par izmēģinājumu poligonu Rietumiem, lai pārbaudītu jaunākās militārās tehnoloģijas.
Šā gada septembrī Zalužnijs valdošās Darba partijas konferencē uzstājās kopā ar Lielbritānijas ārlietu ministru Deividu Lemmiju, aicinot palielināt militāro palīdzību Ukrainai. Tajā pašā laikā viņš turpināja strādāt pie sava publiskā tēla – tika publicēta viņa biogrāfija “Dzelzs ģenerālis”, kuru uzrakstīja bijusī padomniece Ludmila Dolganovska. Grāmatā ir piesardzīgi, bet kritiski uzbrukumi Zelenskim un viņa administrācijai.
17. oktobrī Zalužnijs teica runu vienā no galvenajām Lielbritānijas ideju laboratorijām – Karaliskajā starptautisko attiecību institūtā (Chatham House). Savā runā viņš uzskaitīja “13 godīgus faktus par karu Ukrainā”
Zalužnijs koncentrējās uz konfrontāciju starp “kolektīvajiem Rietumiem” un autoritāro spēku bloku, kura izmēģinājumu poligons bija Ukraina, kas cīnās par savu neatkarību un “dalību brīvo pasaules valstu klubā”. Tāpēc, pēc viņa teiktā, Ukrainai ir nepieciešams turpmāks Rietumu atbalsts, bet pašiem Rietumiem – tehnoloģiskā pārbūve.
Zalužnijs pastāvīgi atrodas Rietumu mediju uzmanības lokā – un ne tikai saistībā ar viņa skaļajiem komentāriem par karu Ukrainā. 2024. gada septembrī The Wall Street Journal viņu raksturoja kā Nord Stream gāzesvada graušanas operācijas vadītāju, kas sākotnēji tika iecerēta kā privāta iniciatīva, ko uzņēmēju un militārpersonu grupa iniciēja draudzīgā ballītē.
Saskaņā ar publikāciju, Zalužnijs lika operāciju pabeigt, neskatoties uz Zelenska nostāju, kurš amerikāņu spiediena dēļ pieprasīja tās atcelšanu. Taču slavenais britu žurnālists Ouens Metjūss vēlāk šo “Zalužnija nepaklausības” versiju nosauca tikai par mēģinājumu piesegt prezidentu Zelenski, lai nesabojātu Ukrainas attiecības ar Vāciju, kuras valdošās aprindas bija ārkārtīgi neapmierinātas ar gāzesvada iznīcināšanu.
Ukraina visas šīs versijas oficiāli noliedza. Šis stāsts ir ārkārtīgi pretrunīgs no visām pusēm: ir grūti iedomāties, ka tik piesardzīgs cilvēks kā Zaļužnijs pieļautu šādu patvaļu, un pastāv versija, ka, pasniedzot viņu šajā stāstā kā ekstrēmu, mērķis ir sabojāt viņa tēlu Rietumos, atmaskot viņu kā neprognozējamu radikāli.
Zalužnijs kļūst aktīvāks
Trampa uzvara ASV ir pastiprinājusi runas par Ukrainas kara drīzajām beigām un vēlēšanu iespējamību. Britu žurnāls The Economist, atsaucoties uz saviem Kijivas avotiem, rakstīja, ka Kijiva jau nopietni gatavojas prezidenta vēlēšanām 2025.gada maijā, kurās Zelenskis varētu zaudēt Zaļužnijam.
Tieši šis britu medijs laikā, kad Zaļužnijs bija virspavēlnieks, bija viņa publikāciju platforma, kas izraisīja sarunas par ģenerāļa politiskajām ambīcijām un izraisīja neapmierinātību Zelenska birojā.
Uz šī fona manāmi pieaugusi bijušā virspavēlnieka sabiedriskā aktivitāte. Novembrī Zalužnijs apciemoja ukraiņu karavīrus, kuri iziet militārās mācības Lielbritānijā, runājot ar viņiem kamuflāžas apģērbā – nepārprotami kā bijušais karaspēka komandieris, nevis tikai diplomāts, kas atbalsta savus tautiešus.
Bet, ja šī darbība ir diezgan saprotama no Zalužnija militārās pagātnes, tad viņa ideja par jaunās Ukrainas elites masveida apmācību Lielbritānijā liecina par viņa liela mēroga ambīcijām.
“Mums ir gandrīz izdevies apliecināt Lielbritānijas vadībai, ka visvairāk, teiksim, viņu garantētais ieguldījums viņu investīciju saglabāšanai, ir mūsu izglītība, tā ir mūsu nākamo ministru apmācība,” sacīja Zalužnijs
21. novembrī Zalužnijs nāca klajā ar skaļu publisku paziņojumu par Trešā pasaules kara sākumu.
“2024. gadā tā vairs nav Krievija, kas stāv pret Ukrainu. Ukrainas priekšā stāv karavīri no Ziemeļkorejas. Ukrainā jau spridzina Irānas “šahedi”, pilnīgi atklāti, nekautrējoties nogalina civiliedzīvotājus. Ukrainā tiek spridzināti ķīniešu šāviņi, Krievijas raķetēs tiek izmantotas Ķīnas daļas,” viņš atzīmēja.
Visa šī aktivitāte nepārprotami pārsniedz vēstnieka darbības jomu, pat ja viņš ieņem amatu kādā no galvenajām pasaules galvaspilsētām. Uz ko Zaļužnijs tiecas?
Zalužnija plāni
Pirmais un apspriestākais Zalužnija aktivizēšanās iemesls ir viņa politiskās ambīcijas, par kurām joprojām ir maz zināms. Ja runas par prezidenta vēlēšanām 2025. gadā kļūs par realitāti, tad šodien bijušais virspavēlnieks var kļūt par populārāko pašreizējā prezidenta pretinieku.
Tajā pašā laikā pati ideja par “Londonas trimdu” no dalības Kijivas politikā viedokļa šķiet smieklīga: Zalužnijs tikai vairo savu slavu pasaulē un sakarus ar Rietumu eliti, uztur sakarus ar armijas aprindām, un nekas neliedz viņam uzrunāt ukraiņu auditoriju no Lielbritānijas.
Ukraiņu sociologi atzīmē, ka Zalužnijam var būt labvēlīgs tas pats faktors par pilnīgu vilšanos pašreizējos politiķos, kas palīdzēja Volodimiram Zelenskim kļūt par prezidentu.
“Zalužnija tendence strauji aug. Viņš joprojām saglabā uzticību 80-90% līmenī. Turklāt vēlētāji, tāpat kā situācijā ar Zelenski 2019. gadā, savus raksturojumus un īpašības piedēvē Zalužnijam, projicē vēlmes un cerības, ko viņi vēlas,” saka KIIS (Kijivas Starptautiskais socioloģijas institūts) izpilddirektors Antons Grušeckis.
Jau pirms Ukrainas bruņoto spēku virspavēlnieka atkāpšanās slēgtās aptaujas liecināja, ka Zalužnija un Zeļenska reitingi ir vienādi, bet uzreiz pēc atkāpšanās – ka Zaļužnijs uzvar Zelenski hipotētiskajā prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā. Kopš tā laika negatīvisma noskaņa pret prezidentu ir tikai augusi, savukārt Zaļužnijs atrodas uzvarošā pozīcijā.
Zalužnijs ir diezgan labi pazīstama persona Rietumos kopš Ukrainas Bruņoto spēku komandiera laikiem. 2022. gadā žurnāls Time viņu, tāpat kā Zelenski, iekļāva planētas ietekmīgāko cilvēku sarakstā, bet Politico viņu nosauca par Ukrainas “vēsturisko figūru”.
Pat neskatoties uz pretrunīgo stāstu par Nord Stream spridzināšanu (izmeklēšana turpinās, un vācu prese aktīvi apspriež Zalužnija lomu tajā), viņš turpina iegūt nopietnu svaru Rietumu militāri politiskajās aprindās.
Piemēram, starp nozīmīgām Lielbritānijas militārās vadības figūrām Zalužnijs uztur ciešas attiecības ar Lielbritānijas armijas ģenerālštāba priekšnieku admirāli Entoniju Radakinu. Tas viss var būt labs balsts, ja iekļaujoties cīņā par varu Ukrainā.
Tomēr, cik lielā mērā uz prezidenta lomu tiecas pats bijušais virspavēlnieks? Valērija Zalužnija publiskajās runās pāri sarkanajai līnijai iet vairākas galvenās tēzes: karš Ukrainā kā jauns pasaules aukstais karš, Rietumu bloka tehnoloģiskās pārbruņošanās nepieciešamība kā nosacījums šīs konfrontācijas panākumiem, Ukraina kā šī procesa priekšējā līnija.
Jebkurā gadījumā Zalužnija uzskati par militārās doktrīnas jautājumiem ir daudz labāk zināmi nekā viņa politiskā pārliecība, kā arī viņa drosmīgais redzējums šajā jomā. Turklāt ideja par Ukrainu kā mūžīgu ģeopolitisko konfrontāciju fronti ir ne visai laba politiskā stratēģija kara nogurdinātai valstij.
Šajā sakarā rodas cita Zalužnija sabiedriskās aktivitātes versija. Iespējams, Zalužnijs vēlas izmantot savu unikālo pieredzi, stājoties pretī kodolvalsts armijai mūsdienu pilna mēroga kara apstākļos, lai veidotu savu karjeru ne tik daudz Ukrainā, cik Rietumos, kļūstot par sava veida pārmaiņu vēstnieku NATO.
Loģiski, ka, kamēr Ukraina nav alianses dalībvalsts, Zalužnijam nav izredžu saņemt formālus amatus tās vadībā. Taču viss var mainīties, piemēram, ja tiks īstenota ”NATO – apmaiņā pret teritoriju” stratēģija. Vai arī jaunas globālās drošības stratēģijas veidošanas rezultātā Austrumeiropā, kur Zalužnijs, piemēram, varētu kļūt par hipotētiskas apvienotās Ukrainas un NATO karaspēka grupas komandieri. Bet tas jau ir tikai pieļāvumu sfēra.
