Kādu secinājumu vēsturnieki izdarītu no Krievijas kara pret Ukrainu 2123. gadā? Tieši šādu jautājumu patika uzdot vienam no civilizācijas teorijas autoriem britam Arnoldam Toinbijam (1889-1975). 1916. gadā viņš uzrakstīja eseju “A British View of the Ukrainian Question” (Britu redzējums par ukraiņu jautājumu). Tajā Toinbijs pieļāva, ka Krievija un Ukraina stiprinās savu “atsevišķo identitāti līdz vēstures beigām”.
Toreiz, tāpat kā tagad, Eiropā norisinājās karš, kura iznākums nebija zināms. Taču Toinbijs centās nošķirt iespējamo no neskaidrā. Pēc britu vēsturnieka pieejas, lai gan kara beigas Ukrainā joprojām ir miglā tītas, joprojām var izdarīt vairākus provizoriskus secinājumus, rakstā Wall Street Journal raksta Metjū Teilors Kings, kurš dienē ASV karafflotē
Pirmkārt, viņaprāt, nākotnes vēsturnieki atzīmēs, ka Krievijas iebrukums nostiprināja Ukrainas valstiskumu. Vladimira Putina apgalvojums, ka krievi un ukraiņi it kā ir “viena tauta”, tika aizskalots ar asinīm. Tika aizskalots arī politologa Semjuela Hantingtona pieņēmums, kurš Ukrainu nodēvēja par “sadalītu” valsti, kas civilizācijas ziņā plosīta starp Krieviju un Rietumiem. Varbūt tā varēja teikt 90. gados. Bet tagad tā nav taisnība. Miljoniem krievvalodīgo ukraiņu mācās ukraiņu valodu, atbalsta kara centienus un spiego ienaidnieku frontē. Daudzi ukraiņi nolēmuši Ziemassvētkus svinēt 25. decembrī,nevis 7. janvārī kā pareizticīgie krievi. Kings citē amerikāņu vēsturnieku un politologu Čārlzu Tiliju, kurš sacījis: “Karš rada nāciju, nācija rada karu.”
Un tas noved pie otra novērojuma, ko nākotnes vēsturnieki var pamanīt. Kara rezultātā palielinājās Krievijas robeža ar Rietumiem. Toinbijs uzskatīja Krievijas civilizāciju “kā mūsu māsas sabiedrību ar tiem pašiem grieķu-romiešu vecākiem”. Bet tajā pašā laikā tas “vienmēr piedāvāja lielu pretestību pret draudiem tikt aprītam no mūsu Rietumu pasaules”. Tagad savulaik neitrālā Somija un Zviedrija ir nolēmušas pievienoties NATO . Tātad Krievijai ir papildu 1200 kilometri kopīgas robežas ar Rietumu valstīm.
“Dienvidos atrodas Ukraina, kas šobrīd ir kļuvusi par neatkarīgu un ievērojamu militāru spēku reģionā. Pat ja noliktu malā formālo iestāšanos ES un NATO, Ukrainas neokupētā daļa šķiet nesaraujami saistīta ar Rietumiem ,” uzskata autors.
Tāpat, viņaprāt, nākotnes vēsturnieki pievērsīs uzmanību pārmaiņām, ko karš izraisīja pašā Krievijā. 1947. gadā Toinbijs uzrakstīja eseju ar nosaukumu “Krievu bizantiskais mantojums”, kurā viņš uzsvēra, ka divas reizes savā vēsturē, vispirms Pētera Lielā laikā un pēc tam boļševiku laikā, Krievija ir daļēji “rietumnieciskojusies”, lai netiktu spiesta to darīt rupji.ar varu. Putins šo procesu uzsāka trešo reizi 2000. gadu sākumā. Bet viņa reformistu laiki jau sen ir pagājuši. Sankcijas un emigrācija ir iedragājušas Krievijas tehnoloģiju un aizsardzības nozari. Importa aizstāšana neradīs globālu ekonomiku.
Turklāt atkal sevi parādīja tas, ko Toinbijs sauca par “Bizantijas totalitārās valsts inkubu”. 2021. gada decembrī Kremlis slēdza radiostaciju ”Eho Moskvi” un NVO ”Memorial”, kas ir jaunākās neatkarīgo mediju un pilsoniskās sabiedrības izpausmes Krievijā. Šo iekšējo transformāciju rezultātā nabadzīgāka, mazāk dinamiska Krievija tagad saskaras ar pieaugošu plaisu starp to un divām tehnoloģiski attīstītākajām civilizācijām pie tās robežām: Ķīnu un Rietumiem.
Savukārt rietumnieki bija pārsteigti, uzzinot, ka viņi nemaz nav “pasaules pilsoņi”, bet gan atsevišķas civilizācijas iedzīvotāji, kuru aizsardzību galvenokārt nodrošina amerikāņu cietā vara. Oktobrī ANO balsojuma laikā 143 valstis atbalstīja lēmumu, kas nosoda Krievijas veikto Ukrainas teritoriju aneksiju. Bet, saskaņā ar Ķīles institūta datiem, tikai 30 valstis ir sniegušas Ukrainai militāro palīdzību. Un tie ir tie, kas ir daļa no Rietumu koalīcijas, kas stiepjas no Somijas līdz Austrālijai.
Salīdzinot ar status quo pirms Krievijas iebrukuma, Rietumi ir kļuvuši stiprāki un izturīgāki. Bet viņi nevar gulēt uz lauriem. Viņu munīcijas krājumi izsīkst. Vācu “vēstures pagrieziena punkts”, šķiet, nevirzās tālāk. Un Rietumi joprojām nav samierinājušies ar Ķīnas “sistemātiskā izaicinājuma” būtību, nemaz nerunājot par to, lai sāktu īstenot saskaņotās ekonomikas un aizsardzības stratēģijas, kas nepieciešamas, lai līdzsvarotu Pekinu.
“Galvenais iekšējo diskusiju temats Rietumos 2023. gadā, visticamāk, būs stabila miera elementi starp Krieviju un Ukrainu. Pat ja pamiers nodrošinās armijas pastāvēšanu, kas neļaus karam atkal uzliesmot 2024. vai 2034. gadā? “, teikts rakstā.
Vēsturnieks Stīvens Kotkins uzskata, ka neapstrīdama Ukrainas uzvara “var beidzot pārraut apburto loku” Maskavas mēģinājumiem “sasniegt pārāku globālo pozīciju”. Un tas var novest pie tā, ka Krievija kļūs par “valsti, kas, būdama nozīmīga vara, sava lieluma un resursu dēļ iegulda savos cilvēkos un ilgtermiņa iekšējā attīstībā”.
Toinbijs, citējot Horāciju, bija pesimistiskāks attiecībā uz Krieviju: Naturam expellas furca, tamen usque recurret jeb “Jūs varat izdzīt dabu ar dakšām, bet tā joprojām atgriezīsies.”
“Lai arī kā gribētos, lai ukraiņu “dakšas” piespiestu Krieviju kļūt par milzīgu apmēru Franciju, tas var nenotikt nekad, pat ja Kijiva paveiks Maskavas paaudzes sakāvi. Lai Krievija atmestu savu neveiksmīgo sapni par dominēšanu Ukrainā, kā savulaik Francija atteicās no iejaukšanās Alžīrijā, būs nepieciešams krievs de Golls. Atliek cerēt, ka nākotnes vēsturnieki varēs uzrakstīt par šādu figūru ,” raksta autors.
