Krievijas armija ir demoralizēta, bet arī Ukrainas militāristi ir ļoti noguruši pēc vairāk nekā pusgadu ilgām cīņām bez rotācijām.
Pirms dažiem mēnešiem, kad Ukrainas armija vēl mēģināja izlauzties cauri Krievijas aizsardzības līnijām Hersonas apgabalā, 60. atsevišķās kājnieku brigādes karavīri varēja iegūt Krievijas Motorola rācijas, lai klausītos ienaidnieka sakarus.
Viņi smējās par izsaukuma zīmēm, kuras krievi izvēlējās paši. Viens sevi pat sauca par “Maidanu”. Taču arī Ukrainas militārpersonas bija pārsteigtas par pastāvīgajām sūdzībām, ko viņi dzirdēja no ienaidnieka. Reiz krievu karavīrs teica, ka visu dienu nav bijis barots. 24. augustā, 6 mēnešus pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā, Krievijas militārpersona citam sacīja, ka tā ir gadadiena, “kad mēs visi tikām maldināti”.
“Viņi ir demoralizēti. Tas ir saprotams viņu balss tonī un no tā, kā viņi runā,” laikrakstam Washington Post sacīja 24 gadus vecs ukraiņu karavīrs no 60. atsevišķās kājnieku brigādes ar izsaukuma signālu “Pulveris” .
Taču Ukrainas karavīri arī ir fiziski un garīgi noguruši, neskatoties uz to, ka viņiem ir lielāka motivācija aizstāvēt savu dzimteni no Krievijas uzbrukumiem. Dažas vienības ir bijušas nepārtrauktā kaujā kopš Krievijas iebrukuma sākuma pirms 8 mēnešiem. Karš nerimst. Un komandieri baidās, ka sniegums pasliktināsies, ja viņu vietā nāks mazāk pieredzējuši spēki. Tuvojoties ziemas tumšajām dienām, morāles uzturēšana ir izaicinājums abām pusēm. Konflikts ātri pārvēršas morālā izsīkuma karā.
Maskavas armijā zaudējumi ir ļoti lieli. Un karaspēks ir atkāpies vairāk nekā mēnesi. Vispirms Krievijas spēkiem bija jāpamet Harkovas apgabals, tagad tie pamet savas pozīcijas Ukrainas dienvidos. Vladimirs Putins paziņoja par mobilizāciju Krievijā. Un šis process liek karot vīriešiem, kuri nevēlas.
Ukrainas pusē 60. atsevišķās kājnieku brigādes karavīri nav vienīgā vienība, kas aizsardzībā piedalās bez pārtraukuma. 93. gada pavasarī mehanizētā brigāde piedalījās Krievijas ofensīvas atvairīšanā Sumi apgabala ziemeļos. Un tad viņas karavīri nekavējoties tika nosūtīti turēt fronti Izjumā. Tagad brigāde tiek nepārtraukti apšaudīta Doņeckas apgabalā. Kāds karavīrs izdevumam sacīja, ka viņa bataljons jau ir cietis “smagus zaudējumus” un tam nav “pietiekami spēka vai resursu”. Tāpēc viņš ir noraizējies par Krievijas nodomu nosūtīt uz fronti vēl 300 000 mobilizēto vai vairāk. Pat ja šie krievu karavīri ir nemotivēti un slikti apmācīti.
“Cilvēkiem ir vajadzīga atpūta,” sacīja karavīrs, piebilstot, ka situācija pasliktināsies, iestājoties aukstajai sezonai.
Atšķirība starp karu tagad un to, kā tas norisinājās Donbasā iepriekšējos 8 gadus, ir tāda, ka karavīri varēja paņemt atvaļinājumu un pamest fronti. Rotācijas notika regulāri. Un viņu līgumos bija norādīts dienesta beigu datums.
“Ja cilvēks zina, ka viņam jākalpo 9, 12 vai 16 mēnešus, viņš var sagatavoties fiziski un garīgi. Tagad mēs nezinām, kad atgriezīsimies mājās. Daži cilvēki tika mobilizēti un nekad netika nomainīti. Viņi nebija gatavi šādām cīņām,” sacīja 32 gadus vecais leitnants ar izsaukuma signālu “Vēsturnieks”.
Kara beigas pie apvāršņa nav redzamas. Iespējams, tiks mobilizēts vēl vairāk ukraiņu. Vīriešiem vecumā no 18 līdz 60 gadiem ir aizliegts izbraukt no valsts, ja viņi ir nepieciešami armijai. Bet karavīrus un brīvprātīgos jau tagad satrauc šo iesaucamo kaujas gatavības līmenis.
“Karš turpinās. Un visi, kas bija gatavi cīnīties, nekavējoties devās,” sacīja viens no ukraiņu karavīriem.
“Pulveris” un “Vēsturnieks” dien bataljonā, kas piedalījās ofensīvā dienvidos, kuras laikā Ukrainas spēkiem izdevās virzīties uz priekšu gar Dņepras labo krastu. Pretuzbrukuma panākumi uzlabo morāli. Taču cīņas biedru zaudēšana šajā procesā atstāj smagu nospiedumu. Šonedēļ kaujās “Pulvera” vads zaudēja savu komandieri. Un viņam ir grūti runāt par nāvi.
” Mēs šeit esam ģimene, ” viņš teica.
Bataljona vecākais seržants ar izsaukuma zīmi “Alimič” uzskaitīja trīs rotas komandierus, kuri tika ievainoti Ukrainas ofensīvas laikā. Viņš teica, ka Krievijas zaudējumi ir daudz lielāki. Un ukraiņu seržanti nomainīja savus vecākos virsniekus tieši kaujas vidū, ja viņi tika ievainoti vai gāja bojā. Tikai divi bataljoni, viens no 128. atsevišķās kalnu uzbrukuma brigādes un viens no 60. atsevišķās kājnieku brigādes, virzījās uz priekšu Dņepras labajā krastā, virzot Krievijas karaspēku uz Dudčaņas pilsētu. Šīs vienības joprojām atrodas šajā apgabalā, taču tām ir pavēlēts uz dažām dienām atpūsties no kaujas. Pretuzbrukums turpinājās bez viņiem. Ukraina tagad kontrolē Dudčani, un krievi ir atkāpušies uz dienvidiem no Milovas. Bet 60. brigādē saka, ka pēc atkāpšanās ienaidniekam bija laiks izveidot trešo aizsardzības līniju. Un būs grūti likt viņiem atkal atkāpties.
Tomēr Ukrainas karavīri ir pārliecināti, ka psiholoģiskais karš spēlē viņiem par labu. ”Alimičs” laikrakstam Washington Post reportieriem rādījis savā telefonā video ar krievu ieslodzīto, kurš pirms divām dienām bija padevies. Šis ir viens no tiem, kas tika mobilizēti pēc Putina pavēles. Krievs uzrādīja “Alimičam” militāro apliecību, kas apliecina, ka sagūstītais mobilizēts pirms nedēļas.
“Cilvēks bez pieredzes, kurš strādāja celtniecībā un kuram nav absolūti nekādas motivācijas cīnīties, es nesaprotu, kāpēc viņu vajadzētu sūtīt šeit. Viņš nezina, kāpēc viņš šeit ir,” sacīja ukraiņu karavīrs.
Kad “Pulveris” pagājušā mēneša ieraudzīja uzbrukuma plānu dienvidos, viņš uztvēra to ar neticību. Pēc viņa domām, tas bija pārāk agresīvs un nekaunīgs. Kad viņa vads tuvojās krievu pozīcijām pie Zolotaja Balkas ciema, Ukrainas spēki vienlaikus uzbruka no katra flanga, satverot ienaidnieku knaibles. No vienas puses virzījās kājnieki, bet no otras jau tanki un bruņumašīnas aplenca krievus.
“Šī pārdrošība šokēja arī viņus. Tāpēc viņi aizbēga, ”sacīja “Pulveris”.
Cits ukraiņu karavīrs ar izsaukuma zīmi “Zil”, kuram ir 57 gadi, mirušam krievam no rokām izrāvis automātu. Uz ieroča bija asins traipi. Bet automāta modelis bija jaunāks par to, ko izmantoja Zil. Ieroči jau ir pārkrāsoti. Lai ”izvēdinātu” galvu no kara, “Šaujampulveris” dodas uz tuvāko pilsētu, lai nedaudz pavadītu laiku starp civiliedzīvotājiem, kur ir mazāk cilvēku formas tērpos. “Zil” pavada laiku kopā ar vietējiem iedzīvotājiem, kur atrodas viņa bataljons. Kādā ciematā viņš kādu laiku baroja cūkas vienā no mājsaimniecībām, līdz saimnieki atgriezās pēc tām. Pirms kara viņš bija jumiķis. Tāpēc viņš palīdzēja citam vīrietim salabot viņa māju, kas bija bojāta apšaudes rezultātā.
“Tā bija cilvēku dzīve. Ko viņi izdarīja, lai ko tādu būtu pelnījuši? “- teica Ukrainas militārpersonas.
Sēžot savas pašreizējās bāzes pagalmā, karavīri pārrunāja, kā situāciju ietekmēs mobilizācija Krievijā . “Zīl” sacīja, ka viņam žēl par gaidāmajām zaudētajām dzīvībām. “Pulveris” atbildēja, ka viņam nav žēl. Un viņš ir pārliecināts, ka nepieredzējušu un negribošu vīriešu parādīšanās kaujas laukā nav liela stratēģiska problēma. Trešais karavīrs ar nosaukumu “Zevs” brīdināja nenovērtēt ienaidnieku par zemu.
“Viņi mēneša laikā var pārvērsties par elites cīnītājiem, ja var iegūt pieredzi. Mēs nezinām. Mums arī nebija pieredzes, kad sākām ,” sacīja “Zevs”.
Tad karavīri izklīda, katrs savā virzienā. Daži devās uz tikšanos ar bokseri Oleksandru Usiku, kurš apciemoja Ukrainas karavīrus reģionā, lai viņus atbalstītu. “Vēsturnieks”, kurš ieņem rotas komandiera vietnieka amatu, gāja uz mašīnu, kad “Zevs” viņu apturēja un lūdza viņa vārdā uzrunāt vecākos virsniekus, lai dotu rotai pelnīto atpūtu.
