“Karš neko nav darījis, lai mazinātu Ukrainas līdera nepacietību pret valsts pārvaldības sarežģītību,” tā ASV medija Politico rakstā par Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski raksta politikas apskatnieks Džeimijs Dettners.
Dažās nedēļās pirms Krievijas iebrukuma Ukrainas opozīcijas politiķi un bijušie ministri bija pilni vilšanās. Viņi lūdza prezidentu Volodimiru Zelenski tikties ar viņiem, ko viņš nav darījis kopš savas pārliecinošās ievēlēšanas pirms gandrīz diviem gadiem.
Viņi arī vairākus mēnešus mudinājuši viņu palielināt finansējumu valsts militārajiem spēkiem, pieprasot ukraiņu rezervistu izsaukšanu, jo pastiprinājās amerikāņu brīdinājumi par iebrukumu – Zelenskis joprojām uzskatīja, ka iebrukums ir maz ticams. Viņi arī pieprasīja intensīvu militāro plānošanu, tostarp civilās aizsardzības pavēles izstrādi un publicēšanu, lai cilvēki zinātu, kā rīkoties, kad ieroči dārd.
“Ukraina ir iesprostota ar nacionālo līderi, kurš nedomā stratēģiski,” piecas dienas pirms iebrukuma man teica deputāte un liberālās un proeiropeiskās politiskās partijas Holos biedre Lesja Vasiļenko.
“Es domāju, ka par to viņš vēlāk tiks vainots. Nav runa par to, ka viņam viss būtu jāzina. Runa ir par atteikšanos no ekspertiem savā vidē, kas zina, kādus jautājumus uzdot, kā arī padomniekiem, kuri bieži vien var jums nepiekrist, un mums par to var nākties maksāt bargu cenu,” viņa turpināja.
Protams, Zelenska kļūdas – pēc Vasiļenko un daudzu citu opozīcijas deputātu domām – kopš tā laika tika piedotas, taču tās netiek aizmirstas. Un šīs kļūdas ir pamatā bažām par pēckara Ukrainu. Viņi redz modeli, kas kļūs vēl satraucošāks, kad sirēnas apstāsies, proti, prezidenta kā kara laika lauvas līdera stiprās puses nav piemērotas miera laikam.
Karš nav savaldījis Ukrainas līdera nepacietību pret valsts vadīšanas sarežģītību vai iestādēm, kas nereaģē tik ātri, kā viņš vēlētos, vai nepielāgojas viņam noteiktā tempā. Viņš dod priekšroku kopējam attēlam, ignorē detaļas un labprāt paļaujas uz ciešu uzticamu draugu loku.
Taču, lai gan par prezidentu kļuvušais komiķis tagad tiek slavēts, pat pielūgts kā varonis Rietumvalstīs par viņa iedvesmojošo kara laika retoriku, burvīgo oratoriju un spēju iekarot skatītāju sirdis no Vašingtonas līdz Londonai un no Briseles līdz Varšavai, pirms Krievijas iebrukuma Zelenskis, atklāti sakot, ar neko tādu neizcēlās kā prezidents. Tikai daži ticēja, ka viņš tiks pārvēlēts 2024. gadā, jo viņa reitingi saruka — 2021. gada beigās viņa uzticības reitings bija 31%.
Viņš solīja daudz – varbūt pat pārāk daudz –, bet maz ko sasniedza.
“Ukrainai ir divas galvenās problēmas: karš Donbasā un cilvēku bailes investēt valstī,” neilgi pēc uzvaras vēlēšanās sacīja Zelenskis. Taču viņa pretkorupcijas centieni apsīka, bet solījums atrisināt Donbasa problēmu, pazuda gaisā. Runājot par Zelenska centieniem panākt miera līgumu ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu, kurš ir atteicies no sarunām, daži Zelenski ir kritizējuši par pārmērīgu domāšanu par viņa pārliecināšanas spēku un harizmu.
“Viņš domāja, ka mieru nodibināt būs viegli, jo atliek tikai “skatīties Putinam acīs” un sirsnīgi sarunāties ar viņu,” sacīja deputāts Mikola Kņažickis.
“Viņš kļuva par prezidentu bez politiskās pieredzes, bez pieredzes valsts struktūru vadīšanā. Viņam šķita, ka ir ļoti viegli vadīt valsti. Jūs pieņemat lēmumus, un tie tiks izpildīti,” saka Kņažickis. Bet, kad kaut kas nogāja greizi, viņa reakcija vienmēr bija šāda: “Priekšgājēji ir vainīgi, viņus vajag ieslodzīt,” piebilda Kņažitskis.
Tomēr Zelenska pārtapšana no vilšanos raisošā miera laika līdera par, franču sabiedriskā intelektuāļa Bernāra Henrija Levī hiperboliskajiem vārdiem teiktā, ”brīvās pasaules jauneklīgo, jauno un brīnišķīgo tēvu-dibinātāju”, bija pārsteidzoša.
Pat pašmāju kritiķi ceļ cepuri viņa priekšā par viņa kā izcila komunikatora stiprajām pusēm: viņa ikdienas uzrunas ukraiņiem viņus nomierināja, deva orientierus un paaugstināja morāli pat tad, kad nomāktais noskaņojums bija diezgan saprotami noplacis. Un viņi atzīst, ka viņš, visticamāk, izglāba valsti, atsakoties no ASV valsts sekretāra Entonija Blinkena piedāvājuma pamest Kijivu.
“Viņš ir kļuvis par pārliecinošu līderi,” sacīja Adrians Karatņickis, Atlantijas padomes vecākais līdzstrādnieks un topošās grāmatas ”Battlefield Ukraine: From Independence to the Russian War” autors. Pēc Karatņicka domām, Zelenska kā komunikatora stiprās puses atbilst laikam. “Viņš labi prot pārvaldīt sabiedrisko domu, bet tagad ir efektīvāks, jo valsts ir daudz vienotāka un pārliecinātāka par savu identitāti, interesēm un mērķiem. Viņš paliek tas pats puisis, kāds bija – aktieris un izpildītājs, bet tas padara viņu par ideālu militāro vadītāju, jo viņš spēj iemiesot sabiedrības impulsu,” viņš piebilda.
Bet, kad runa ir par politiku un kad sabiedrība nav vienota, Zelenskis ir nekonsekvents līderis, kurš pielāgo scenāriju un pārveido vēsturi, lai tā atbilstu sabiedriskās domas iedomām un kaprīzēm. “Kad sabiedriskais mērķis ir skaidrs, viņa rokās ir liela vara, un kara laikā viņam aiz muguras ir absolūta valsts vara. Taču, kad kariete atkal pārvērtīsies par ķirbi, viņam būs jātiek galā ar pilnīgi atšķirīgu pasauli,” rezumēja Karatņickis.
Galu galā šī pasaule patiešām nav pazudusi.
Iekšpolitiskā kritika pieaug, lai gan starptautiskie mediji to maz ievēro, vēl joprojām aizraujoties ar Zelenska harizmātisko pievilcību un sajūsmu par Dāvida un Goliāta stāstu.
Tikmēr Augstākajā Radā pieaug vilšanās: deputāti sūdzas, ka viņus ignorē valdība, kas vēl pirms kara nereaģēja uz kontroli un tagad gandrīz pilnībā izvairās no tās. Kopš Krievijas iebrukuma Zelenskis ar vadošajiem opozīcijas līderiem ir ticies tikai vienu reizi, un arī tikai gandrīz pirms gada.
“Ministi vairs nepakļaujas Augstākajai Radai,” sacīja opozīcijas deputāte Ivanna Klimpuša-Cincadze, partijas “Eiropas Solidaritāte” biedre un bijusī premjerministra vietniece bijušā prezidenta Petro Porošenko valdībā.
“Kara laiks prasa ātrus, steidzamus lēmumus un samazinātas procedūras. Un tas ir saprotami,” viņa sacīja. “Taču mēs redzam, ka lēmumi tiek arvien centralizējas un koncentrējas mazāk rokās, un tas ietekmē politisko spēku līdzsvaru, kā arī kaitē sistēmas pārvaldībai, ko cenšamies attīstīt, kā arī stiprināt mūsu demokrātiskās institūcijas, lai tās atbilstu ES noteiktajiem kritērijiem.
Klimpuša-Cincadze pauž bažas, ka nesenais pretkorupcijas arestu vilnis drīzāk bija kā dūmu aizsegs pirms februāra ES un Ukrainas samita, ko varētu izmantot kā iespēju vēl vairāk centralizēt varu. “Ja kāds domā, ka varas centralizācija ir atbilde uz aktuālajiem izaicinājumiem, tad viņš kļūdās,” viņa piebilda. “Manuprāt, ir ļoti rūpīgi jāseko, kā attīstās pretkorupcijas lietas, vai izmeklēšana būs caurspīdīga un tiks ievērota likumu vara”.
Neaizmirstiet par to, ka Zelenskis ir populistisks politiķis un viņam ir ”šķirnei” līdzīgas personības nepilnības, sacīja Kņažitskis. Tomēr opozīcijas deputāts ir gandarīts par to, kā Ukrainas pilsoniskā sabiedrība uzplauka kara laikā, kā brīvprātīgais darbs un savstarpējā palīdzība kara laikā stiprināja vietējo pašpārvaldi un kā darbojās dažas valsts struktūras, jo īpaši dzelzceļš un enerģētikas sektors.
“Tieši tas kopā ar spēcīgo nacionālās identitātes sajūtu, ko radījis konflikts, veidos spēcīgas pēckara Ukrainas pamatu,” viņš sacīja.
