2019. gadā Alēns Delons Romiju Šneideri nosauca par viņa mūža lielo mīlestību.
Pāris iepazinās 1958. gadā vācu-franču romantiskās filmas “Christine” uzņemšanas laukumā. Alēna pirmais iespaids? “Ģērbusies kā džentlmenis – pārāk skaista.” Viņaprāt, viņa ir “blondā zoss”. Taču filmēšanas laikā mīlestības pilsētā (un vēlāk Vīnē) viņu dvēseles satiekas. Kino megaromantikas sākums! Kas beidzas ar drāmu 1964. gadā.
Un, kad viņa nomira no sirds apstāšanās1982. gadā tikai 43 gadu vecumā – desmit mēnešus pēc viņas 14 gadus vecā dēla Dāvida nejaušas nāves – Delonam atvērās visas slūžas . No viņa nāca vārdu plūdi. Tie ieplūda atvadu vēstulē, kas viļņoja ar mīlestību, pielūgsmi, nožēlu un sāpēm.
Franču žurnāls “Paris Match” to publicēja, un tā, joprojām tiek uzskatīta par ”visu laiku skaistāko un skumjāko mīlestības vēstuli”
Es skatos uz tevi guļam. Es esmu tev blakus pie tavas gultas. Tu valkā garu melnu ar sarkanu tuniku, kas izšūta uz ņiebura. Es domāju, ka tie ir ziedi, bet es tos neredzu. Es atvados no tevis, lielākās ardievas, mana Puppele. Tā es tevi saucu. To Lelli gribēja pateikt vāciski. Es neredzu ziedus, bet es redzu tavu seju un domāju, cik tu esi skaista un ka tu, iespējams, nekad neesi bijusi tik skaista. Es arī domāju, ka pirmo reizi savā dzīvē – un tavējā – es redzu tevi mierīgu un atslābušu. Cik tu esi mierīga, cik tu esi tīra, cik tu esi skaista. Likās, ka kāda roka būtu rūpīgi izdzēsusi no tavas sejas visu sasprindzinājumu, visas tavas nelaimes šausmas.
Es skatos uz tevi guļam. Viņi man saka, ka tu esi mirusi. Es domāju par tevi, par mani, par mums…
Kāda bija mana vaina? Viņi uzdod šo jautājumu kādam, kurš ir mīlējis un vienmēr mīl. Šī sajūta tevi pārņem, tad atkāpjas un tad saka, ka nē, tā nav viņa vaina, bet viņš ir atbildīgs…
Manis dēļ Parīzē tajā vakarā tava sirds pārstāja pukstēt. Manis dēļ, jo pirms 25 gadiem tu izvēlējies mani par savu partneri ”Kristīnā”. Tu atbrauci no Vīnes, un es tevi gaidīju Parīzē ar ziedu pušķi, ko nezināju, kur likt. Bet filmas producenti man teica: “Kad viņa nokāps no lidmašīnas, tu nāksi un uzdāvināsi viņai šos ziedus.” Ar šiem ziediem gaidīju kā nejēga, sajaucoties fotogrāfu pūlī. Tu nonāci lejā. Es virzījos uz priekšu. Tu jautāji savai mātei: “Kas ir šis puisis?” Viņa atbildēja: “Tam jābūt Alēnam Delonam, tavam partnerim…”.
Un tad nekā, nekāda zibens spēriena, nē. Un tad es devos uz Vīni, kur filmēja filmu. Un tur es tevī neprātīgi iemīlējos. Un tu manī iemīlējies. Mēs bieži uzdevām viens otram šo jautājumu mīlētājiem: “Kurš iemīlējās pirmais, tu vai es?” Mēs skaitījām: “Viens, divi, trīs” un atbildējām: “Ne tu, ne es!” Kopā! ”…
Ak Dievs, cik mēs bijām jauni un cik laimīgi. Filmas beigās es teicu: “Nāc dzīvot pie manis uz Franciju”, un tu man teici: “Es gribu dzīvot blakus tev Francijā.” Vai atceries? Tava ģimene, tavi vecāki ir nikni. Un visa Austrija, visa Vācija izturas pret mani kā… iebrucēju, nolaupītāju, apsūdzot mani “ķeizarienes” nolaupīšanā. Es esmu francūzis, kurš nerunāja ne vārda vāciski. Un tu, Puppele, kas ne vārda nerunāja franču valodā…
Sākumā mēs mīlējām bez vārdiem. Mēs skatījāmies viens uz otru un smējāmies. Puppele… Un es biju “Pepe”. Pēc dažiem mēnešiem es joprojām nerunāju vāciski, bet tu runāji franciski, tāpēc spēlējām teātrī Francijā. Viskonti bija režisors. Viņš mums teica, ka mēs esam līdzīgi un ka mums ir viens un tas pats V starp uzacīm, dusmu grumba, bailes no dzīves un melanholija. Viņš to sauca par Rembranta V, jo šim māksliniekam bija šis V visos pašportretos. Es skatos uz tevi guļam. V Rembrandts ir izdzēsts… Tu vairs nejūti bailes. Tu vairs nebaidies. Tev vairs neseko. Medības ir beigušās, un tu atpūties…
Es skatos uz tevi atkal un atkal. Es tevi pazīstu tik labi un tik dziļi. Es zinu, kas tu esi un kāpēc tu miri. Tavs raksturs, kā saka. Es viņiem, “citiem”, atbildu, ka Romijas tēls bija viņas tēls. Tas ir viss. Lieciet mani mierā.
Tu biji mežonīga, jo biji pilnvērtīga. Bērns, kurš kļuva par zvaigzni ļoti agri un pārāk agri. Tātad, no vienas puses, bērna kaprīzes, dusmas un noskaņas, protams, vienmēr pamatotas, bet ar neparedzētām reakcijām; no otras puses, profesionālā autoritāte. Jā, bet bērns, kurš īsti neapzinās, ar ko spēlējas. Ar kuru. Un kāpēc. Šajā pretrunā, caur šo plaisu, uzsūcas nemiers un nelaime. Kad jūs esat Romija Šneidere un jums ir tāds ādas līmeņa jutīgums un tāds temperaments kā tev, kā viņiem izskaidrot, kas tu biji un kas mēs esam, mēs esam “aktieri”. Kā viņiem pateikt, ka, lai spēlētu, “interpretētu”, lai būtu kaut kas, kas mēs patiesībā neesam, mēs kļūstam apmaldījušies un traki. Pretoties, kā pateikt viņiem, ka tas ir tik grūti, vajag tādu rakstura spēku, tādu līdzsvaru… Bet šis līdzsvars, kā to atrast, šajā mūsu pasaulē, mums, šī cirka žonglieriem, klauniem, gaisa akrobātiem, kurus prožektori izgaismo zelta krāšņumā .
Tu teici: “Es dzīvē neko nevaru izdarīt, bet filmās viss ir…”. Nē, “citi” to nevar saprast. Ka jo vairāk tu kļūsti par lielisku aktieri, jo vairāk tu vairs “neproti” dzīvot. Garbo, Merilina, Rita Heivorta… Un tu. Un es kliedzu, kamēr tu atpūties un kamēr es raudu tev blakus, ka nē, nē, nē, šī briesmīgā profesija nav sieviešu profesija. Es to zinu, jo esmu vīrietis, kurš tevi pazina vislabāk, kurš saprata vislabāk. Jo viņš arī ir aktieris. Mēs bijām vienas rases, mana Pupelle, mēs runājām vienā valodā. Bet es, es esmu vīrietis. Viņi nevar saprast mūs, “citi”.
Aktieri, jā. “Citi”, nē. Tas ir neizskaidrojami. Un, kad jūs esat tāda sieviete kā tu, viņi nevar saprast, kā mēs varam nomirt no “šī”. Viņi teiks, ka tu biji mīts. Protams… Bet jā… Bet “mīts”, viņš, zina, kas viņš ir. Fasāde. Atspulgs. Izskats. Viņš ir karalis, princis, varonis, Sisī, Ano kundze, kaija… Bet viņš, mīts, vakarā atgriežas pie sevis. Tad viņš ir neviens cits kā Romija, tikai sieviete, ar slikti izprotamu dzīvi, slikti satiktu, slikti aprakstītu avīzēs, uzbrukumos un vajāta. Tad viņš nogurst, mīts, savā vientulībā. Viņš ir satraukts. Un jo vairāk viņš to apzinās, jo vairāk viņš vairāk vai mazāk atkārtotās devās iekrīt alkohola un trankvilizatoru svētlaimē. Tas kļūst par ieradumu, tad par likumu, tad par vajadzību. Tad tas kļūst neaizstājams un nogurusī sirds apstājas, jo ir pārāk nogurusi, lai pukstētu. Pret to izturējās pārāk rupji, to nometa zemē, šī sirds, kas piederēja sievietei, kura sēdēja vakarā ar glāzi…
Viņi saka, ka izmisums, ko tev izraisīja Dāvida nāve, tevi nogalināja. Nē, viņi tiek maldināti. Tas tevi nenogalināja. Viņš tevi piebeidza. Tā ir taisnība, ko tu teici Lorānam, savam pēdējam un brīnišķīgajam kompanjonam: “Man ir iespaids, ka es nonāku tuneļa galā.” Tā ir taisnība, ka tu gribēji dzīvot, ka tev patika dzīvot. Tomēr tā ir taisnība, ka tu nonāci tuneļa galā sestdienas rītausmā. Ka tu biji vienīgā, kura zināja, kad tava sirds salūza, ka šis ir īstā tuneļa gals.
Es rakstu tev nejauši. Nesakarīgi. Mana Puppele, tik agresīvi, ar noplēstu ādu. Tu nekad nevarēji pieņemt un saprast šīs publiskās sievietes profesijas spēles noteikumus, kuru izvēlējies un kuru mīlēji. Tu nesaprati, ka esi publiska persona un ka tam ir tik liela nozīme. Tu noraidīji spēli, visas spēles, kuras šī profesija piedāvā publiski. Tu juties, ka tev ir uzbrukts, caurdurta, aizskarta savā personīgajā dzīvē. Tu vienmēr biji modra, kā izsekots medību dzīvnieks, kā saka par briedi. Un tu, tu zināji, ka liktenis ar vienu roku atņēma no tevis to, ko tas tev deva ar otru.
Mēs dzīvojām viens ar otru vairāk nekā piecus gadus. Tu ar mani. Es ar tevi. Kopā. Tad dzīve… Mūsu dzīve, kas ne uz vienu neskatās, mūs sadalīja. Bet mēs runājām pa telefonu. Bieži. Jā, tieši tā: mēs iesniedzām “aicinājumus”. Tad 1968. gadā tas bija “Peldbaseins”. Mēs satikāmies strādāt. Es devos tevi meklēt Vācijā. Es satiku Dāvidu, tavu dēlu…
Pēc mūsu filmas tu esi mana māsa, es esmu tavs brālis. Starp mums viss ir tīrs un skaidrs. Kaisles vairs nav. Labāk par šo: mūsu asiņu, līdzības un vārdu draudzība. Un tad tava dzīve un tavās pēdās seko nelaime un nemiers, nemiers… Teiks, “citi”: “Kāda aktrise! Cik traģiska aktrise! Viņi nezina, ka tu esi šī traģiskā aktrise filmās, jo tu esi viena dzīvē un tāpēc, ka par to maksāsi ļoti dārgi. Viņi nesaprot, ka tavas personīgās dzīves drāmas vēlāk atkārtojas ekrānā, tavās lomās. Viņi nevar apbrīnot tevi par to, ka esi “laba” un “izcila” filmās, jo tu pārdzīvo traģēdiju un esi aizraujoša, jo tevi apgaismo tavu personīgo drāmu atspulgi. Un tu spīd tikai tāpēc, ka viņi tevi sadedzina. Ai! mana Pupelle, tas ir sāpju darbs! Es to piedzīvoju ar tevi vai blakus?
Es skatos uz tevi, kā tu guli. Istabā ienāk Volfijs, tavs brālis un Lorāns. Es runāju ar Volfiju. Mēs atceramies māju, kas man bija ārpus pilsētas. Dobermaņi, kas tevi tik ļoti nobiedēja. Mēs joprojām to atceramies… Tas bija pirms divdesmit pieciem gadiem Bavārijā, nelielā ciematā. Volfijs bija četrpadsmit gadus vecs, man divdesmit trīs, tev divdesmit. Mēs smējāmies, kad tikām informēti par Romijas Šneideras Fanu kluba prezidenta vizīti Francijā. Mēs redzējām, ka ierodas liela meitene ar brillēm, bailīga, kuru sauca Bernadete. Kad atgriezāmies Parīzē, mēs viņai piezvanījām. Viņa bija mūsu sekretāre sešus gadus. Viņa joprojām ir mana (sekretāre) divdesmit divus gadus.
Es skatos uz tevi guļam. Vakar tu vēl biji dzīva. Tas bija naktī. Atgriežoties mājās, tu teici Lorānam: “Ej gulēt. Es tav pievienošos nedaudz vēlāk. Es kādu laiku palieku kopā ar Dāvidu un paklausīšos mūziku. Tu par to runāji katru vakaru…
Ka gribēji pabūt vienatnē ar sava mirušā bērna piemiņu pirms gulētiešanas. Tu apsēdies. Tu paņēmi papīru un zīmuli un sāki zīmēt. Sārai. Tu zīmēji savai meitenei, kad tavā sirdī tik pēkšņi iedūrās sāpes… Tik skaisti. Skaista, bagāta, slavena, ko vairāk vajadzēja?
Mieru, mazliet laimes…
Es skatos uz tevi guļam… Es atkal esmu viens. Es sev saku: tu mani mīlēji. Es tevi mīlēju. Es tevi padarīju par francūzieti, par franču zvaigzni. Par to, jā, es jūtos atbildīgs. Un šī valsts, kuru tu mīlēji manis dēļ, kļuva par tavu. Francija. Tad Volfijs nolēma — un Lorāns viņam pateica, ka tu to vēlies —, ka tu paliksi šeit un uz visiem laikiem atpūtīsies Francijas zemē. Boissy. Kur pēc dažām dienām tavs dēls Dāvids pievienosies tev. Nelielā ciematā, kur tikko saņēmi mājas atslēgas. Tur tu gribēji dzīvot blakus Lorānam, blakus Sārai, tavai meitai. Tur tu iegrimsi mūžīgā miegā. Francijā. Pie mums, man līdzās…
Es rūpējos par tavu aizgādāšanu uz Boissy, lai palīdzētu Lorānam un tavai ģimenei. Bet es neiešu uz baznīcu vai kapsētu. Volfijs un Lorāns mani saprot. Tu, es lūdzu tevi piedot. Tu zini, ka es nevarēju tevi pasargāt no šī pūļa, no šīs vētras, kas tik alkatīga pēc “izrādes” un kas tevi tik ļoti biedēja, kas lika tev nodrebēt…
Es atvainojos. Es atnākšu pie tevis nākamajā dienā, un mēs būsim vieni.
Mana Puppele, es skatos uz tevi atkal un atkal. Es gribu tevi paņemt sevī ar visu savu skatienu un arī atkal un atkal pateikt, ka tu nekad neesi bijusi tik skaista un tik mierīga. Atpūties. Es esmu šeit…
Blakus tev iemācījos mazliet vācu valodu. Ich liebe dich. es tevi mīlu.
Es mīlu tevi, mana Puppele…
