Neskatoties uz to, ka Krievijas prezidents Vladimirs Putins karā iegulda milzīgus resursus, viņš joprojām nekontrolē visus Ukrainas Doņeckas, Hersonas un Zaporižjas apgabalus, uz kuriem pretendē kopā ar Luhansku. Par to raksta The New York Times (NYT)
Viņš sāka izklāstīt savus noteikumus par pamieru pat tad, kad Krievijas karaspēks virzījās uz priekšu un pirms Ukrainas karaspēka pilnīgas izdzīšanas no Kurskas apgabala, kuru Ukrainas bruņotie spēki augustā pārdroši sagrāba.
Četri iespējamie scenāriji Ukrainas nākotnes drošībai
Jaunas dalībvalsts uzņemšanai NATO nepieciešama visu dalībvalstu vienprātība, un vistuvāk alianse panāca vienprātību par Ukrainu 2008.gadā, kad paziņoja, ka Ukraina nākotnē pievienosies tās rindām nenoteiktā laikā. Šodien vismaz septiņas NATO valstis iebilst pret Ukrainas iestāšanos vai vēlas to atlikt uz nenoteiktu laiku.
Alternatīvi, valstu koalīcija varētu apsolīt Ukrainu aizsargāt, atzīmē izdevums. Problēma ir tā, ka Ukraina vēlēsies, lai ASV būtu starp galvotājiem.
“Tā uzskata NATO būtībā kā ASV aizsardzības garantiju un neuzskatīs nevienu koalīciju par uzticamu, ja vien to neatbalstīs amerikāņu karaspēks un ieroči. Tramps, kurš cenšas ne tikai izbeigt karu, nedodot nekādus solījumus aizsargāt Ukrainu, bet arī samazināt ASV saistības attiecībā uz drošību Eiropā kopumā, visticamāk, neparakstīs šādu līgumu,” teikts publikācijā.
Trampa un cilvēku, kurus viņš izvēlējies ieņemt augstākos amatus ārpolitikas un nacionālās drošības jomā, paziņojumi liecina, ka amerikāņu militārais spēks arvien vairāk tiks vērsts uz Āzijas un Klusā okeāna reģionu, lai pretotos Ķīnai. Vienkāršu ģeogrāfisku iemeslu dēļ Ukrainas drošība Eiropai vienmēr būs svarīgāka. Palielināsies slodze uz ES aizsardzības budžetiem.
Daži Eiropas līderi iestājas par iespēju izvietot karaspēku pēckara Ukrainā.
Kopumā diskusijas par karaspēka izvietošanu Ukrainā bijušas, taču lēmumi vēl nav pieņemti.
Bruņota neitralitāte
Vēl viens iespējamais modelis, par kuru raksta izdevums, ir Ukrainai vismazāk izdevīgs. Krievijai būs jāsniedz garantijas, ka tā neuzbruks Ukrainai, savukārt šādos apstākļos tiek lūgts atteikties pievienoties NATO un izvietot savā teritorijā ārvalstu karaspēku un ieročus. Šāda neitralitāte atstātu Ukrainu neaizsargātāku nekā citi risinājumi.
Krievijas ievērojamie panākumi kaujas laukā, īpaši pēdējos dažos mēnešos, nozīmē, ka Putins var panākt stingru darījumu, saka žurnālisti.
Tomēr Ukraina nevar paļauties uz Krievijas solījumu neuzbrukt, un tai ir jāpalielina sava drošība, ja rezultāts ir bruņota neitralitāte. Ukrainai nevajadzētu pieņemt nekādus ierobežojumus attiecībā uz savas armijas lielumu – uz ko Krievija uzstāja neveiksmīgajās sarunās 2022. gadā – vai konvencionālajiem ieročiem, ko tā var iegādāties vai ražot.
Eiropas valstis, kas jau apmāca Ukrainas karaspēku un investē aizsardzības nozarē, var darīt vairāk gan Ukrainas, gan savas aizsardzības labā. Ukraina ir pierādījusi, ka ir milzīgs pretinieks, un, ja Rietumi palīdzēs savai pieredzējušajai, kaujās pārbaudītajai armijai kļūt stiprākai un labāk aprīkotai, Krievijai būs jārēķinās ar daudz spēcīgāku pretinieku.
Pēc vairāk nekā 1000 dienu ilga kara, kurā tūkstošiem ir gājuši bojā un miljoniem cilvēku ir pārvietoti, beigas var tuvoties. Lai nodrošinātu ilgstošu mieru, nevis iesaldēšanu, kas ļautu Krievijai pārgrupēties un atkal uzbrukt, ir svarīgi, kas notiks pēc tam.
Par raksta autoru
Rajan Menon ir starptautisko attiecību emeritētais profesors Pauela skolā, Ņujorkas pilsētas koledžā; vecākais pētnieks Kara un miera studiju institūtā Soltzmana Kolumbijas Universitātē un līdzautors kopā ar Jūdžinu B. Rūmeru grāmatai “Konflikts Ukrainā: Pasaules kārtības atrisināšana pēc aukstā kara”.
