Mūsu izcilā estrādes dziedoņa Viktora Lapčenoka raženie 45 skatuves gadi apliecina vecāku dotā vārda trāpīgumu. Komponists Raimonds Pauls Viktoru sauc par savu labāko dziedātāju, un, sācis savu karjeru Maestro vadītajā Rīgas estrādes orķestrī, Lapčenoks koncertos joprojām ne reizi nav izticis bez Paula sacerētajām dziesmām. Tieši tās viņu padarīja par zvaigzni, visā Latvijā un visu paaudžu iemīļotu dziedoni, kura balss dziļumam, daudzpusībai un spēkam līdzīgu grūti atrast. Un droši vien Lapčenoks ir ne tikai Paula, bet visas latviešu estrādes mākslas labākais dziedātājs!
Balss Viktoram ir Dieva dota dāvana. Pārējo noteica veiksme un sūrs darbs. Ar savām izcilajām vokālajām dotībām Viktors Lapčenoks varēja būt latviešu Roberts Plānts vai Deivids Kaverdeils, šo potenciālu demonstrējot dziesmās Lapsenes nāve, Rigoleto motīvs un ciklā ar Dainas Avotiņas dzeju. Taču rokmūzikas taka pagājušā gadsimta 60. gadu beigās bija ērkšķaina, un likumsakarīgo nejaušību virkne viņu aizveda pie latviešu estrādes mūzikas. Tajā ieguldīts viss mūžs, radot tik izcilas pērles kā Zilā, Kurzeme, Latviešu jūrniekiem, Inese, Lana, un Lapčenokam padevās kā dramatisma cauraustas balādes, tā joku dziesmas un šlāgeri. Dziedātāja dzīve bijusi tikpat krāsaina, kā viņa repertuārs, nav trūcis ne prieku, ne bēdu, ne slavas kalngalu, ne smagu kritienu, kam par spīti Viktors ir palicis vienkāršs, patīkams cilvēks, joprojām gatavs dziedāt sava talanta pielūdzējiem.
1947. gada 16. janvārī dzimušais Viktors Lapčenoks ir īsts strādnieku bērns, proletārietis, un abi Lapčenoku bērni staigāja tēva, kurpnieka, darinātos apavos. Smags darbs, pacietība un vienkāršu ļaužu sirsnība veidoja nākamā mākslinieka pasaules redzējumu, kur kopš 5. klases svarīgu vietu ieņēma sports. Dziedāšanas skolotāja zēnu sauca par „zelta rīklīti” un kā kartupeļu lakstu starp rozēm ielika vienīgo puiku starp meitenēm vokālajā ansamblī.
Taču Viktors, jau iepriekš ar sajūsmu sitis bumbu un slēpojis ar kaimiņpuikām, kļuva par basketbola fanātiķi. Patika arī rokasbumba. Tur puisis sasniedza pirmo sporta klasi, vieglatlētikā – trešo, bet visam pāri stāvēja basketbols. Bet tas bija laiks, kad padsmitnieki sāka strinkšķināt ģitāras pagalmos. Tomēr pie sava pirmā instrumenta Viktors tika vien pēc vakarskolas beigšanas (1965) un dienesta armijā. Jau septiņpadsmit gadu vecumā viņš sāka strādāt par frēzētāju Rīgas Vagonu rūpnīcā, pēc dienesta kļuva par rūpnīcas Alfa darbinieku. Brīvajā laikā slaikais jauneklis joprojām spēlēja basketbolu, līdz, vecākās māsas Annas pierunāts, sāka dziedāt Alfas ansamblī, vēlāk Celtnieku kultūras nama orķestrī, jūsmoja par dziedātāju Tomu Džonsu, cerot viņam kādreiz līdzināties.
Kādudien Lapčenoka dzīvi ar kājām gaisā sagrieza kāds telefona zvans. Zvanītājs bija pats slavenais Raimonds Pauls – REO vadītājs piedāvāja puisim atnākt uz noklausīšanos. Todien nosvīdis Viktors strinkšķināja savu salāpīto ģitārīti, kurai kāds pa Jāņiem bija uzsēdies virsū, un nodziedāja slaveno Mežrozīti. Pēc priekšnesuma Paula solījies šo koka gabalu, proti, ģitāru, izmest pa logu, bet par jaunā dziedoņa izredzēm neteica ne vārda. Pagāja pāris nedēļu, līdz sekoja neticamais uzaicinājums – dziedāt REO.
LPSR Filharmonijas solista darbā Viktors Lapčenoks tika pieņemts 1971. gada 1. aprīlī, par viņa pirmo solodziesmu kļuva Gunāra Freidenfelda sacerētā Skopa vīra kāzas, kamēr duetā Savāda vasara jaunā dziedātāja partnere bija Nora Bumbiere. Pirmais nozīmīgais soloieskaņojums – dziesma Zilā – lika saausīties visiem estrādes cienītājiem par tik spēcīgu jaunā talanta pieteikumu un ieguva 2. vietu Mikrofona ’71 aptaujā. Perfekta dikcija, izcils tonis, dziedājums no sirds – kopš pirmajiem soļiem uz lielās skatuves Lapčenoks savu dotumu latiņu pacēla vēl augstāk par saviem sasniegumiem sportā. Mūzikā viņš tobrīd bija tikai iesācējs, kurš alkaini uzklausīja Raimonda Paula ieteikumus, pilnveidoja vokālo meistarību, apguva skatuves kustības un nodevās dziedātāja darbam ar sirdi un dvēseli.
Jau ar REO sākās koncertceļojumi, kas turpinājās ar Paula nodibināto grupu Modo. Latvija izbraukāta krustu šķērsu, tāpat kā toreizējā Padomju savienība, arī ārzemes, un Viktors duetā ar Noru ar lieliem panākumiem piedalījās starptautiskos konkursos Maskavā, Drēzdenē (Vācija), Sopotā (Polija). Dziedātāju balsu saskaņa bija apbrīnojama, ideāla, un līdz šim Viktors nav atradis Norai līdzvērtīgu vokālo partneri. Dzīvē gan netrūka kāpumu un bēgumu, līdz vilnis izcilos estrādes dziedātājus aiznesa katru uz savu pusi.
Uz laiku pametis Modo, Viktors grupā atgriezās, lai strādātu jau Zigmara Liepiņa vadībā un iejutās modīgajā disko straumē. Dziesmas Mīļo magonīt, Sirds, Kas esi tu? un citas papildināja dziedoņa repertuāru.
1983. gadā pienāca laiks jaunam pavērsienam – Lapčenoks pievienojās grupai Inversija, un Raimonds Pauls savam dziedonim sacerēja veselu programmu. Tajā viskarstākos aplausus saņēma Vardīte un Pelnrušķīte, liekot sastingt sirdij, kad Viktors tik izjusti un sāpīgi dziedāja Čakārnīti. Vienlaikus Lapčenoku savā saimē uzņēma Latvijas radio un TV estrādes orķestris. Lieliskajam solistam studijā darba netrūka, taču nācās pildīt arī obligātā repertuāra meslus. Tolaik par duetu partneri Viktoram kļuva Aija Kukule, abi uzstājās arī kopā ar Inversiju, bet Mākslas dienu basketbola turnīros dziedātājs mūziķu komandā joprojām ar prieku pamētāja bumbu.
Uz īsu, zibsnīgu mirkli pagājušā gadsimta 80. gadu nogalē atjaunojās Viktora „sadziedāšanās” ar Noru, liekot dueta pielūdzējiem priekā gavilēt, taču cerībām strauji un neatgriezeniski pienāca beigas. Pēc šī trieciena, Bumbieres aiziešanas mūžībā, Lapčenoka balss uz vairākiem gadiem pieklusa, lai triumfālā spožumā atgrieztos ar 50. jubilejas koncertu Un sākas viss no gala Nacionālajā operā. Tā ieraksts tika izdots albumā, kas izrādījās pirmais solodisks spožā dziedātāja mūžā. Tam sekojuši Viktora grāvēju koverversiju albums Specpasūtījums (1999), Raimonda Paula un Edvīna Zariņa jaunradītu dziesmu ieskaņojums Paldies, ka Tu man esi (2002) un dziesmu izlases Kolekcija 1 un 2 (2003). Tautas mīlētais dziedātājs apbalvots arī ar Triju zvaigžņu ordeni (2008).
Līdz šai dienai latviešu estrādes leģendas koncertos pārliecinoši demonstrē gan savu džentlmeņa stāju, gaumi un eleganci, gan laika un kaislību pārbaudi izturējušo zelta balsi. Gadiem ritot, tā ieguvusi jaunas krāsas, kuras glabā vairāk nekā 200 ieskaņojumu: solo, duetos, ar orķestri un instrumentālajiem ansambļiem. Ar prieku Viktors Lapčenoks iesaistījies jaunos sastāvos, projektos, koncertturnejās, jūtot patiesu labvēlību pret jaunajiem kolēģiem un, pirmkārt, saviem uzticīgajiem klausītājiem, kuriem domāts šis izcilā estrādes mākslinieka labāko ierakstu albums.
Daiga Mazvērsīte
