Ja agresors zina, ka lode var nākt no jebkuras mājas, dzīvokļa vai ielas stūra, vēlme uzbrukt ir daudz mazāka. Diemžēl mums klājas slikti, kad runa ir par mūsu cilvēku apbruņošanu. Šādi sava viedokļa izklāstu ievada igauņu žurnālists Peeter Kaldre.
Kad Igaunija runā par mūsu aizsardzības spēju stiprināšanu Krievijas draudu priekšā, tas galvenokārt attiecas uz kaujas spējām un munīciju. Tiek uzsvērta nepieciešamība stiprināt Aizsardzības spēkus un Aizsardzības līgu (analogs Latvijas Zemessardzei). Daudz mazāka uzmanība tiek pievērsta vienkāršo pilsoņu pilsoniskajam potenciālam un gatavībai pretoties ienaidniekam.
Konstitūcijas ignorēšana
Igaunijas Konstitūcijas 54. pants nosaka, ka ikvienam Igaunijas pilsonim ir tiesības, ja nav citu līdzekļu, pretoties mēģinājumiem vardarbīgi mainīt konstitucionālo kārtību pēc savas iniciatīvas. Tas ietver arī bruņotu pretestību. Iespējamās agresijas pret mums mērķis ir tieši vardarbīga konstitucionālās kārtības maiņa, tas ir, valsts iznīcināšana.
Vecā patiesība ir tāda, ka labākie demokrātijas un valstiskuma aizstāvji ir bruņota tauta. Tas ir arī viens no efektīvākajiem veidiem, kā iebiedēt ienaidnieku. Ja agresors zina, ka lode var nākt no jebkuras mājas, dzīvokļa vai ielas stūra, vēlme uzbrukt ir daudz mazāka. Ne velti katra okupācijas iestāde vispirms dod rīkojumu konfiscēt visus civilos ieročus. Diemžēl mēs esam sliktā situācijā, kad runa ir par mūsu cilvēku apbruņošanu.
Pārmērīga ieroču likumu regulēšana
Daudzi cilvēki zina, kādas grūtības jāpārvar, lai iegūtu ieroča atļauju, un atsakās iet šo birokrātisko ceļu. Un šķiet, ka ar katru gadu šie noteikumi drīzāk kļūst stingrāki, nevis mīkstāki.
Protams, bija pareizi atņemt ieroču atļaujas trešo valstu – Krievijas un Baltkrievijas – pilsoņiem, taču nav skaidrs, kāpēc Igaunijas pilsoņiem, kuri pārsvarā ir patrioti, atļaujas saņemšana tika apgrūtināta? Rezultātā Igaunijā uz 100 iedzīvotājiem ir pieci ieroči, kopā izsniedzot 25 000 atļauju, savukārt kaimiņos Somijā ir 32 ieroči. Somijā izsniegtas 460 000 atļaujas un reģistrēti 1,5 miljoni ieroču.
Stingru ieroču likumu piekritēji saka, ka mums ir Aizsardzības līga un tai var pievienoties ikviens, kam ir aizraušanās ar ieročiem. Bet ne visi var: daži ir pārāk jauni, daži ir pārāk veci, daži vairs nav veseli utt. Bet ir vēlme.
Tā vietā, lai padarītu stingrākus ieroču likumus, mums ir jāuzsāk valsts programma cilvēku apbruņošanai. To varētu sākt arī pašvaldību līmenī. Katrā pašvaldībā varētu būt šautuve, kurā iedzīvotāji pieredzējušu instruktoru vadībā varētu trenēties šaušanā. Un, ja kādu nepārvaramu iemeslu dēļ nav iespējams visiem izsniegt ieroča atļauju un nopirkt ieroci, tad, piemēram, Kaitseliit (Igaunijas Aizsardzības līga) rotu paspārnē ir iespējams organizēt ieroču noliktavas, kur cilvēki briesmu gadījumā varētu ātri paņemt ieročus. Jādomā arī par pulcēšanās vietām un uzdevumiem.
Kurš baidās no savas tautas?
Ukrainas karš deva labu mācību. Kijivas aizsardzība lielā mērā bija veiksmīga, jo cilvēkiem tika doti ložmetēji. Tiesa, daži cilvēki nezināja, kā ar tiem rīkoties.
Klasisks pilsoņa ieroču kultūras piemērs ir Šveice. Gandrīz pusei no tās 8,8 miljoniem iedzīvotāju mājās pieder ierocis. Zīmīgi, ka noziedzība ar ieročiem šajā valstī ir ļoti zema. Ieroču kultūra Šveicē ir sena parādība. Pēc dažu vēsturnieku domām, tieši pateicoties tam Šveicei Otrā pasaules kara laikā izdevās palikt neitrālai.
Pārmērīga ieroču likumu regulēšana Igaunijā liek izdarīt tikai vienu secinājumu: varas iestādes baidās no saviem cilvēkiem. Ja tas tā ir, tad kāpēc mums būtu jādomā, ka šī tauta briesmu gadījumā metīsies aizstāvēt savu varu? Valsts aizstāvēšana ir cita lieta, bet ar ko?
Diemžēl valsts nespēja saviem iedzīvotājiem nodrošināt pat pašu elementārāko – pajumti. Mums patversmes ir tikai 16% iedzīvotāju. Tās nav patversmes, bet gan slēptuves kāda tirdzniecības centra pazemes autostāvvietā. Somijā ir 50 000 faktisko patversmju, kas paredzētas 4,8 miljonu cilvēku izmitināšanai. Somijas iedzīvotāju skaits ir 5,6 miljoni cilvēku.
Sirēnu uzstādīšana ir cienīga iniciatīva, bet kāds labums no viņu gaudošanas, ja cilvēkiem nav kur paslēpties?
