Mūsu bērni ir mūsu dzīves gaišums. Ikviens vecāks savam bērnam vēl veiksmi, mīlestību un laimi. Tomēr mūsu sapņi ne vienmēr īstenojas… arī mūsu ietekmes dēļ. Tālāk minēsim astoņas idejas, kā uzvesties, lai neviļus bērnu novestu līdz depresijai, dusmām, saspringtām attiecībām, problēmām ar draugiem, zemu pašvērtējumu, hroniskām emocionālām problēmām dzīvē.
1. Ignorējiet vai noliedziet (maziniet nozīmi) bērna jūtas.
Ja jūsu bērns pauž skumjas, dusmas vai bailes un jūs par to viņu izsmejat vai ignorējat, vai kaitināt, jūs mazināt viņa jūtu nozīmi. Būtībā jūs parādāt, ka tas, ko viņš jūt, ir nepareizi. Šādi vecāki mazina bērna spēju sajust mīlestību un zaudē māku veidot saikni ar bērnu. Tā mēs nogalinām bērnā sajūtu, ka mēs viņus mīlam bez nosacījumiem.
2. Veidojiet pretrunīgus noteikumus.
Ja jūs nekad nerunājat par savām gaidām un cerībām pret bērnu, bērns nezina, kādu uzvedību jūs uzskatāt par pareizu. Bērni pilda vai speciāli nepilda to, ko jūs no viņa sagaidāt. Noteikumi dod viņam vadlīnijas un robežas, lai palīdzētu priekš sevis saprast, vai viņi ir slikti vai labi. Ja bērnam pašam jāuzmin, ko uzskatāt par labu esam vai ja prasības ir ar neskaidrām robežām, viņi sāk meklēt robežas paši un tas var novest pie zemas pašcieņas un uzvedības problēmām.
3. Padariet bērnu par savu draugu.
Nekad nedalieties ar bērniem visās savās rūpēs, raizēs, attiecību problēmās ar bērnu un nejautājiet viņam padomu. Ja jūs rīkosieties kā bezspēcīgi un sakauti, jūsu bērna acīs jūs nekad neiegūsiet respektu, viņi pret jums izturēsies kā pret līdzīgu vai zemāku, jo jūs būsiet viņu izmantojis pašterapijas nolūkā. Jums jārāda bērniem, ka spējat tikt galā ar problēmām un vadīt savu dzīvi cauri grūtībām un spriedzei. Esiet reāls, izpaudiet savas emocijas, bet neapgrūtiniet ar tām bērnu.
4. Neizrādiet jūtas pret savu otru pusīti.
Ja jūs nekad neizrādiet simpātijas vai mīlestību pret savu dzīvesbiedru bērnu acu priekšā, atvasei neattīstās izjūta par to, kas ir mīlestība vai kā tā varētu izskatīties. Ja jūs bērnu acu priekšā bieži noraidāt dzīvesbiedru, draudat ar šķiršanos, jūs radāt bērnā augsni hroniskām dusmām, aizvainojumam. Ja jūs jau esat šķīrušies un esat auksti, distancēti, dusmīgi, viens otru vainojoši, jūs neapzināti sūtāt ziņu bērnam, ka jūsu bijušais dzīvesdraugs ir iemesls, kādēļ esat šķīrušies un jums jābūt tam vecākam, kuram bērns dotu priekšroku. Tas ir ceļš uz atsvešināšanos no vecāka.
5. Sodiet neatkarību un atdalīšanos no jums.
Kad mēs sodām bērnus par to, ka viņi aug un kļūst neatkarīgāki, mēs raisām viņos vainas izjūtu par to, kas ir normālas attīstības vajadzības. Tas viņos var izraisīt nedrošību, sacelšanos, asociālu uzvedību (piemēram, fizisku pašsavainošanos) un radīt citas uzvedības problēmas, kas palīdzētu viņiem veidoties kā neatkarīgam cilvēkam.
6. Apieties ar bērnu kā jūsu pašu dzīves turpinājumu.
Ja jūs izturaties pret bērna izskatu, uzvedību, atzīmēm un to, cik draugu viņam ir, tā, it kā bērns būtu jūsu kopija vai īpašums, jūs iemācāt, ka jūs nevis mīlat viņu par to, kas viņš ir, bet par to, cik labi viņš izpilda jūsu prasības vai liek jums justies labi. Tas veido no viņiem lūdzējus, nevis darītājus, un viņi vienmēr uztrauksies, vai ir gana labi.
7. Iejaucieties bērna attiecībās.
Vadot un kontrolējot katras bērna attiecības, sākot ar draugiem un skolotājiem, jūs kavēsiet atvases brieduma veidošanos. Piemēram, ja jūsu bērnam ir nepatikšanas skolā un jūs uzreiz skrienat runāties ar skolotājiem, lai viņu glābtu, vai regulāri mācāt bērnu, kā viņam draudzēties, bērns neiemācīsies piedzīvot asākas attiecību šķautnes un kā tajās meklēt pašam savu ceļu.
8. Pārlieku aizsargājiet bērnu.
Ja mēs sargājam bērnu no ikvienas problēmas un emocijas, tas viņā rada izjūtu par to, ka viņš var darīt visu, ko vien vēlas. Tas var radīt uzpūstu pašapziņu un novest līdz narcismam. Viņš gaidīs, ka dzīve būs vieglāka, nekā tā ir patiesībā. Un viņš kļūs depresīvs vai apjucis, kad nesaņems to, ko domās – ir taču pelnījis.
Iedvesmojies pati un iesaki draugiem!
