Arvien vairāk cilvēku runā par Ukrainas pretuzbrukumu. Pēdējā laikā tas tiek pasludināts par kaut ko neizbēgamu. Krievijas varas iestādes pat sagatavoja propagandas rokasgrāmatu, kā par to runāt televīzijā.
Bet vai Ukraina ir tam gatava? Vai arī spiesta rīkoties partneru politiskā spiediena dēļ? Vai Krievijas armijai izdevās sagatavoties okupēto teritoriju aizsardzībai? Kā mēs sapratīsim, ka pretuzbrukums ir sācies? Uz šiem jautājumiem atbild militārajais eksperts, bijušais Conflict Intelligence Team pētnieks Kirils Mihailovs.
Ukraina nesaņēma visus ieročus, ko tā lūdza no Rietumiem. Bet tā joprojām ir gatava uzbrukumam
Drons virs Kremļa un ikdienas diversijas – vai tas ir Ukrainas pretuzbrukuma sākums?
Es to uzskatu par informatīvi psiholoģisko sagatavošanu. Pieaug paziņojumu skaits par pretuzbrukumiem, un tajā pašā laikā pieaug arī uzbrukumu skaits.
No vienas puses, šādu darbību mērķis ir demoralizēt Krievijas iedzīvotājus un graut ticību Kremļa spējai efektīvi karot. No otras puses, izkliedēt Krievijas pavēlniecības uzmanību, lai tā atrisinātu šīs lētās, bet prestižam tomēr sāpīgās operācijas un izkliedētu pretgaisa aizsardzības sistēmas ne tikai frontes līnijā, bet arī visā Krievijā. Tam visam vajadzētu atvieglot Ukrainas armijas darbu.
Britu politologs Marks Galeoti nesen izteicās, ka Ukraina nav gatava lielam pretuzbrukumam, taču tai nav citas izvēles, jo tās Rietumu partneri sagaida, ka tā gūs militārus panākumus kaujas laukā. Vai, jūsuprāt, Ukraina tiešām nav gatava?
Marks Galeoti ir labs kremlologs, taču šajā gadījumā viņa pieņēmums ir balstīts uz Amerikas un Ukrainas amatpersonu viedokli. Es viņiem pilnībā neuzticētos. Atgādināšu, ka amerikāņu amatpersonas esot prognozējušas, ka Krievija Kijivu “ieņems trīs dienās” vai pat ātrāk, bet dažas Ukrainas amatpersonas domāja, ka viss ir zaudēts dažas dienas pēc iebrukuma sākuma.
Jā, ukraiņi nesaņēma visu pieprasīto militāro palīdzību. Viņi patiešām vēlas, lai viņiem būtu tāla darbības rādiusa raķetes, kas var radīt haosu Krievijas piegāžu loģistikā un karaspēka kontrolē uzbrukumu štābiem laikā. Ukrainas armija vēlas, lai tā spētu sasniegt okupēto Hersonas apgabala daļu, Krimu un Luhansku. Turklāt viņi ļoti cer uz Rietumos ražotu kaujas lidmašīnu piegādi – tas ļaus efektīvāk nosegt kaujas lauku no debesīm un izmantot precīzi vadāmu aviācijas munīciju, lai trāpītu zemes mērķiem.
Taču Ukrainai pagaidām nedod ne tāldarbības raķetes, ne lidmašīnas – kā saka Zelenskis, nāksies uzbrukt ar to, kas ir. Ir izpratne, ka, lai sakautu Krievijas armiju, ir nepieciešams daudz vairāk ieroču nekā Ukrainai ir šobrīd. Neskatoties uz to, Ukrainas bruņotie spēki ir gatavi plaša mēroga ofensīvai. Varbūt ne tik ātri, kā tas bija Harkivas apgabalā, bet ar līdzīgu rezultātu. Rietumu pētnieki pauž līdzīgus viedokļus – piemēram, Ārpolitikas pētījumu institūta vecākais līdzstrādnieks Robs Lī brīdina, ka ukraiņiem būs jāpārvar nopietnāka Krievijas aizsardzība nekā Harkivas tuvumā, taču viņš vērtē Ukrainas bruņoto spēku izredzes. par būtisku izrāvienu vismaz augstāk par Krievijas izredzēm.uzbrukuma darbībās.
Daži Rietumu politiķi paziņo, ka tai vajadzētu būt “izšķirošai ofensīvai”, Zelenskim nesen izsakoties, ka karš varētu ilgt gadiem un pat gadu desmitiem. Ko jūs domājat par to?
Man ļoti nepatīk dažu Rietumu komentētāju veiktā Ukrainas kara “holivudizācija”, it kā viņi paziņotu par Netflix seriāla finālu. Bet karš nav sakārtots kā sērija. Tas prasa pastāvīgu atbalstu un ilgtermiņa nepārtrauktus ieguldījumus. Eiropas politiķiem jāsaprot, ka ar izsniegtajiem tankiem nepietiek, lai uzvarētu, jāattīsta pašiem sava šāviņu ražošana, jāizdomā algoritms citu M1 Abrams tanku pārvietošanai no Amerikas noliktavām.
Lai Ukrainas armija varētu uzbrukt un riskēt, ir jābūt pārliecinātai, ka pazaudējot 10 tankus, bet ieņemot svarīgu maršrutu vai apdzīvotu vietu, tā pārskatāmā nākotnē saņems vēl 10 tankus, lai tos aizstātu. Tagad tādas pārliecības nav.
Krievijas armija gatavojās pretuzbrukumam. Bet ir jautājumi
Mums ir zināmi desmitiem kilometru garas tranšejas Krimas ziemeļos un gar frontes līniju. Vai, jūsuprāt, š sagatavošanās var palīdzēt Krievijai efektīvi aizstāvēties?
No militārās zinātnes viedokļa, protams, labāk ir sagatavota aizsardzības līnija, nekā, ja tās nav. Un ir nepieciešami mīnu lauki un prettanku barjeras, lai palēninātu ienaidnieka transportlīdzekļus un dotu tiem triecienu.
Bet ir jautājumi par Krievijas armijas sagatavotās aizsardzības līnijas kvalitāti. Piemēram, daudzās fotogrāfijās un video redzams , ka “pūķa zobi” (piramīdas konstrukcijas betona vai dzelzsbetona izstrādājumi, kas tiek izmantoti aizsardzībai pret ienaidnieka militāro tehniku) tiek vienkārši nomesti zemē. Bet tie ir jāierok noteiktā secībā, lai sasniegtu maksimālu efektu, bet Krievija, cik var saprast no video, to neizdarīja.
Lai efektīvi aizstāvētos, ir nepieciešams aprīkot pozīcijas aiz barjeras līnijas, kājniekus, kas aprīkoti ar moderniem prettanku ieročiem. Jāizveido sakari starp vienībām: artilērija, aviācija, kājnieki. Aizsardzībā sadarbība ir ne mazāk svarīga kā ofensīvā. Cik labi Krievijai ar to ir, mēs nezinām.
Turklāt aizsardzības laikā armijai vajadzētu būt operatīvai rezervei – lieliem mehanizētiem formējumiem, kas ir gatavi ātri virzīties uz priekšu, lai “aizkorķētu” izrāvienu. Vai krievi spēs ātri pārmest spēkus kaujas situācijā? Vēl nav zināms.
Rezumējot, mēs varam teikt, ka krievu sagatavošanās aizsardzībai var būt noderīga, bet tikai ar nosacījumu, ka viņi prot to izmantot. Ir svarīgi ne tikai rakt tranšejas un izmest “pūķa zobus”, bet arī izveidot no tā vienotu sistēmu.
Tajā pašā laikā Ukrainas puse nopietni gatavojās izrāvienam – piemēram, nesen redzēju video , kā vācu kājnieku kaujas mašīnas Marder pārvar krievu “pūķa zobu” kopiju.
Pēdējā nedēļā Krievija ir atgriezusies pie masveida Ukrainas apšaudes. Vai Krievijas armijai tagad ir spēks savai ofensīvai?
Fakts, ka Krievija bombardē Ukrainu ar bezpilota lidaparātiem un raķetēm, neliecina par ofensīvu. Turklāt Krievijai, visticamāk, ir palicis diezgan daudz raķešu. Lielākā daļa tika izšķērdēta neveiksmīgā ziemas kampaņā pret Ukrainas enerģētikas infrastruktūru. Agrā pavasarī kāds analītiķis, pamatojoties uz Ukrainas izlūkdienestu datiem un ziņojumiem par Ukrainas gaisa spēku raķešu uzbrukumiem, aplēsa, ka Kremļa rīcībā bija mazāk nekā 200 tāla darbības rādiusa raķetes. Cik zināms, mēnesī tiek saražoti vairāki desmiti. Tāpēc ir dažas iespējas uzbrukumiem, izmantojot masveida apšaudes, taču tās joprojām ir ļoti ierobežotas.
Pēdējā laikā Krievijas pavēlniecība praktiski ir atteikusies no teroristu uzbrukumiem enerģētikas infrastruktūrai: kļuva skaidrs, ka stratēģija nedarbojas. Tagad Krievija, visticamāk, dos triecienu objektiem, kas vairāk izskatās pēc militāriem. Piemēram, munīcijas noliktavas – taču nav zināms, cik ļoti tas var traucēt Ukrainas ofensīvajām darbībām.
Runājot par Krievijas ofensīvu, mēs to novērojam pēdējos pāris mēnešus. Tas notika uzreiz vairākos virzienos: Vuhledaras, Marijinkas un Avdijivkas, Bahmutas, Svatovas un Kremennajas apgabalos. Šīs ofensīvas rezultātā tika gūti ierobežoti taktiskie panākumi. Taču Ukrainas aizsardzības pārrāvuma un Ukrainas spēku pilnīga izsīkuma nebija.
Pētnieki šaubās, vai Krievija spēj kvalitatīvi palielināt savu uzbrukumu. Ir redzamas problēmas ar personālu: kaujā dodas slikti apmācīti mobilizētie, pastāvīgi sūdzas par krājumu trūkumu un zaudējumiem.
Krievijas puses zaudējumi, iespējams, ir tuvi amerikāņu aplēsēm – pēdējo piecu mēnešu laikā 20 000 nogalināti, vēl 80 000 karavīru ievainoti. Tie ir ļoti nopietni zaudējumi. Šajā gadījumā Krievijai nepietiek spēku savai ofensīvai.
Turklāt arvien biežāk frontē parādās novecojusi militārā tehnika: piemēram, tanki T-55, T-62, vecie pretgaisa lielgabali S-60. Daļēji šie ieroči debitēja Ungārijas sacelšanās apspiešanas laikā 1956. gadā – un tagad tie tiek izmantoti bez modernizācijas. Krievija ražo dažus modernus ieročus, taču, spriežot pēc veco ieroču reaktivācijas, tai nav laika kompensēt deficītu.
Un cik lielā mērā Krievijas pretgaisa aizsardzība spēj atvairīt uzbrukumu? Spriežot pēc bezpilota lidaparātiem, kas pastāvīgi ielido Krievijas teritorijā, un ikdienas diversijām, rodas sajūta, ka tā ir nedaudz “caurumaina”.
Krievijas pretgaisa aizsardzība ir viena no labākajām pasaulē, turklāt tā ir diezgan efektīva. Ukrainas aviācija aktīvās karadarbības laikā zaudēja līdz pusei vai pat vairāk no saviem pirmskara spēkiem. Bet krievu pretgaisa aizsardzība nav radīta, lai meklētu mazus mērķus – izlūku bezpilota lidaparātus vai kamikadzes. Tā gatavojās atsist daudzas raķetes un lidmašīnas, kas lidotu no NATO. Tas ir tehniski salīdzinoši vieglāks uzdevums nekā cīņa ar droniem. Ir ļoti grūti modernizēt savu sistēmu karadarbības un budžeta deficīta laikā. Tāpēc tagad Ukraina veido dronu uzņēmumus. Tos ir lēti ražot, it īpaši, ja tie ir saliekami uz ceļgala. Drona pazaudēšana nav biedējoša, daži no tiem jau sākotnēji ir paredzēti vienreizējai lietošanai. Ukraina plāno izmantot šo priekšrocību.
Ukraiņi gaida labus laikapstākļus, lai uzsāktu pretuzbrukumu. Viņi nav gatavi uz “vienošanos”
Varbūt ukraiņu pretuzbrukums jau ir sācies?
Tagad mēs redzam sagatavošanās darbības, zondējot Krievijas aizsardzību pie Dņepras, Zaporižjes virzienā un citos frontes sektoros. Par ofensīvas marķieri es sauktu Rietumu tehnoloģiju masveida izmantošanu un uzbrukumu kvalitatīvu pastiprināšanu ar bezpilota lidaparātiem gar frontes līniju.
Vai laikapstākļi ietekmē pretuzbrukuma laiku un tempu?
Tie ietekmē. Pagaidām lielākajā daļā frontes teritoriju nepārtraukti līst un gaisa temperatūra dienā ir līdz +12, kas ir maijam nenormāli auksts.
Kāpurķēžu tehnika, kas ir Ukrainai, spēj pārvarēt dubļus, nosacītais “Leopards” brauks, kur nepieciešams. Bet viņš izšaus savu munīciju un gaidīs, kamēr viņu sasniegs kravas automašīna ar jauniem šāviņiem un degvielu. Bet kravas automašīna pa ceļam iestrēgs 50 reizes. Šajā gadījumā ”Leopards”, gaidot, pārvēršas par vieglu mērķi krievu prettanku ieročiem.
Ofensīvai ir svarīgi ātri atrasties visur, kur jūs negaida – tā ir svarīga mobilā kara sastāvdaļa.
Kādi ir ideāli laikapstākļi uzbrukumam?
Pirmkārt, tiem jābūt sausiem. Otrkārt, svarīga loma ir “zaļajam faktoram”. Biezā lapotne uz krūmiem un kokiem rada iespēju slēptai kustībai un nemanāmai izejai uz uzbrukuma pozīcijām. Tanki, kas pārvietojas uz kailas zemes, ir neaizsargātāki pret artilērijas triecieniem nekā tanki, kas slēpjas zaļajās zonās. Taču arī ar apstādījumiem aizstāvēties ir vieglāk.
Pastāv uzskats, ka pēc neizbēgamās Ukrainas ofensīvas un daļu teritoriju deokupācijas ir iespējamas “vienošanās” – un tad viss beigsies ar miera sarunām un “status quo”. Vai jūs piekrītat?
Daži eiropieši ierosina izveidot “status quo” uz 2022. gada 24. februāra līnijas. Bet Ukrainai tas nozīmēs, ka pēc 10 gadiem viss atkārtosies, kad Krievija būs labāk sagatavota. Tātad šādas “vienošanās” nebūs piemērotas ne Ukrainas iedzīvotājiem, ne politiskajai un militārajai vadībai. Aptaujas liecina , ka lielākā daļa ukraiņu vēlas atjaunot savas 1991.gada robežas. Esmu pārliecināts, ka uz iespējamo nākotnes uzvaru fona šis viedoklis tikai nostiprināsies.
Tam laikam nav gatava piekrist arī Krievijas puse. Ja viss tiks nofiksēts ar 2022. gada 24. februāra līniju, izrādīsies, ka Krievija ne tikai cieta smagus zaudējumus un neko nesasniedza, bet arī pasliktināja savu ģeopolitisko stāvokli. Armija būs jāatjauno gadiem, ja ne gadu desmitiem. Gada laikā iezņemtie reģioni un saukļi “Krievija ir šeit mūžīgi” sabruks. Somija iestājās NATO kara laikā, drīzumā varētu pievienoties arī Zviedrija . Ukraina saņems drošības garantijas no partneriem. Šāds rezultāts Krievijai diez vai derēs. Tajā pašā laikā, ja Krievijas armija tiks sakauta, Ukrainu nebūs iespējams apturēt no turpmākas ofensīvas.
