Ir grūti noticēt Aleksandra Lukašenko humānismam. Un, kad ASV valsts sekretāra palīga vietnieks Kristofers Smits nesen aizveda trīs politieslodzītos no Baltkrievijas uz Lietuvu, komentētāji sāka runāt par kaut kādām aizkulišu sarunām. 15. februārī The New York Times ziņoja par šo aizkulišu stāstu. Baltkreivijas opozīcijas politologi vērtē, vai jaunajai ASV administrācijai izdosies vienoties ar Lukašenko.
Intervijā telekanālam CNN Smits savu braucienu uz Baltkrieviju nosauca par īpašu operāciju. Tā rezultātā Viļņā tika atbrīvoti politieslodzītie Andrejs Kuzņečiks, Jeļena Movšuka un vārdā nenosaukts Amerikas pilsonis.
Daudzbērnu māte Movšuka saņēma 6 gadu cietumsodu par piedalīšanos 2020. gada protestos. Demokrātiskie spēki centās viņu nekavējoties atbrīvot humānu apsvērumu dēļ. Kuzņečiks tika ieslodzīts par savu profesionālo darbību: viņš bija Radio Liberty darbinieks, kuru finansēja ASV valdība. Tas ir, amerikāņu interese šeit ir skaidri redzama.
Turklāt vēl agrāk, janvārī, Minska no ieslodzījuma atbrīvoja ASV pilsoni Anastasiju Nuferi. Zinot Lukašenko, a priori varētu pieņemt, ka notiek kaut kāda tirgošanās.
Smits apmeklē diktatoru un VDK priekšnieku
Un tad laikraksts NYT pasniedza sensāciju. Atsaucoties uz saviem avotiem, izdevums ziņoja, ka vizītes laikā Minskā 12.februārī Smits ticies ar Lukašenko un VDK priekšsēdētāju Ivanu Tertelu.
Turklāt rakstā citēti šīs augstās amerikāņu amatpersonas izteikumi slēgtā diplomātu brīfingā Viļņā.
“Nākamais solis,” sacīja Smita kungs, “saskaņā ar cilvēkiem, kas tur bija, ir iespējams grandiozs darījums, kurā Lukašenko kungs atbrīvotu daudzus politieslodzītos, tostarp augsta līmeņa ieslodzītos . Apmaiņā ASV atvieglos sankcijas Baltkrievijas bankām un kālija sāls mēslojuma eksportam,” raksta NYT
Informācija, kā redzam, ir neoficiāla, rupji sakot, noplūde, taču šo ziņu apstiprināja situāciju pārzinoši avoti.
Režīma politiskie pretinieki ar Svjatlanu Cihanousku priekšgalā ir pielikuši visas pūles, lai Rietumu acīs deleģitimizētu Lukašenko pēdējo 26.janvārī notikušo “bezvēlēšanu” rezultātus. Cihanouskas komandas pārstāvji nenogurstoši iestājas par sankciju pastiprināšanu, lūdzot Starptautisko Krimināltiesu izdot tādu pašu Baltkrievijas valdnieka aresta orderi kā Vladimiram Putinam.
Un šeit, kā redzam, Donalda Trampa cilvēki iet uz pragmatisku vienošanos un, gluži pretēji, ir gatavi atraisīt ierobežojošo pasākumu cilpu.
Tramps izcelk savējos, bet Baltais nams uzdod šo jautājumu plašāk
Tas lielā mērā atbilst Trampa garam, kurš, šķiet, nav īpaši norūpējies par demokrātijas altruistisku veicināšanu pasaulē, bet viņam ļoti patīk vārds “darījums ”. Un viens no viņa solījumiem ir atbrīvot savus tautiešus no sveša gūsta.
Zīmīgi, ka gandrīz paralēli Smita Baltkrievijas “specoperācijai” notika Krievijā notiesātā amerikāņa Marka Vogela apmaiņa pret krievu Aleksandru Vinniku, kurš ASV izcieta sodu ar apsūdzībām par krāpšanu kriptovalūtu biržā. Turklāt, kā tiešraidē parādīja Baltā nama oficiālais YouTube kanāls, Tramps pēc tam klātienē tikās ar Vogelu. Tas ir, jaunajam ASV prezidentam tas ir svarīgs PR, darbs pie viņa tēla.
Un ASV valsts sekretārs Marko Rubio, komentējot Smita Baltkrievijas misijas rezultātus, uzsvēra: “Mēs joprojām esam apņēmības pilni citu ASV pilsoņu atbrīvošanai Baltkrievijā un citās valstīs.”
Baltkrievijā režīma ķīlnieku vidū ir baltkrievu izcelsmes advokāts Jurijs Zenkovičs ar amerikāņu pasi, kurš notiesāts par iespējamu Lukašenko slepkavības mēģinājumu, kā arī divi bijušie Radio Brīvība darbinieki Igors Losiks un Igors Karnejs. Var būt arī citi amerikāņi, kuri plašākai sabiedrībai nav zināmi. Jādomā, ka tieši šie cilvēki kļūs par primārajiem kaulēšanās objektiem.
Tajā pašā laikā, ja NYT informācija ir pareiza, amerikāņi vēlas mudināt baltkrievu autokrātu spert tālākus soļus, masveidā atbrīvojot politieslodzītos. Un režīma cietumos tādu ir 1218 Un tas ir tikai pēc cilvēktiesību centra “Viasna” oficiālajiem aprēķiniem uz 17.februāri. Patiesībā šis rādītājs var būt daudz lielāks: tiesas procesi bieži vien ir slēgti, un represiju dzirnakmeņos nonākušo radinieki baidās izpaust savus stāstus, jo šādos gadījumos ieslodzītais var tikt pakļauts dzīvai ellei.
Opozīcija: maksimālisms vai humānisms?
Ziņas par politisko ieslodzīto atbrīvošanu ASV paspārnē ir saasinājušas konfliktu Baltkrievijas opozīcijā, kas lielā mērā ir aizdzīta uz ārzemēm. Ir divas konkurējošas pieejas. Daži uzskata, ka sankcijas ir jāpastiprina tiktāl, lai režīms sabruktu vai vismaz klibotu. Tad, sak: “smagās važas kritīs, cietumi sabruks…” Bet sarunāties ar asiņainu diktatoru nav pareizi, tas ir amorāli, tā ir cīņas cēloņa nodevība.
Viņu pretinieki iebilst, ka sankcijas piecu gadu laikā nav iedragājušas režīmu. Un diez vai viņi to iedragās, kamēr viņš paļausies uz Maskavu. Tikmēr cilvēki, kas atrodas aiz restēm, zaudē veselību un mirst (kopš 2021. gada reģistrēti septiņi politieslodzīto nāves gadījumi). Tāpēc tie ir jāizrauj visos iespējamos veidos.
Turklāt Rietumi nav spējīgi īpaši pastiprināt sankcijas. Tās taču ietekmē viņa ekonomiku un izdara spiedienu uz vēlētājiem. Un, ja notiks izlīgums starp Krieviju un Ukrainu, tad, gluži otrādi, radīsies jautājums par ierobežojošo pasākumu mīkstināšanu. Visbeidzot, saka elastīgas stratēģijas piekritēji, sankcijas nav fetišs, nav pašmērķis, bet tikai instruments.
Savukārt vētras un stresa piekritēji saka: kāda jēga no šīm mērķtiecīgajām amnestijām, ja pretī režīms uzņem jaunus ķīlniekus.
Tā patiešām ir problēma. Kā raksta NYT, Smits Minskā “jautāja Lukašenko, vai viņš ir gatavs mīkstināt represijas, un saņēma apliecinājumus, ka ir”.
Vai diktators ir gatavs mazināt represijas?
Un šeit rodas liels jautājums. 2020. gada miermīlīgā sacelšanās nobiedēja diktatoru un parādīja, ka liela daļa baltkrievu vēlas varas maiņu. Un, tā kā līderim nav nodoma aiziet (starp citu, saskaņā ar NYT informāciju, Smits atzīmēja, ka Lukašenko sanāksmē “neizrādīja nekādas sliktas veselības pazīmes”), uzmanība tika pievērsta represijām, lai saglabātu sabiedrībā augstu baiļu līmeni.
Protams, režīmam ir svarīgi, lai tiktu atceltas vai vismaz vājinātas sankcijas pret bankām un kālija sāli, kuras eksports valsts kasei iepriekš ienesa daudz valūtas. Arī Lukašenko, kuru Rietumos arvien biežāk dēvē par Putina marioneti, ir svarīgi demonstrēt savu politisko subjektivitāti.
Konkrēti, lai kaut kādas ietekmes sfēru pārdales gadījumā nepaliktu bez kā jauna drošības arhitektūras izveide reģionā Krievijas un Ukrainas kara beigu kontekstā. Un pārmērīga atkarība no Maskavas noteikti rada ievērojamu diskomfortu Baltkrievijas diktatoram.
Taču tajā pašā laikā Lukašenko pārliecinājās, ka skrūvju atskrūvēšana galu galā viņam neko labu nedos. Kad kļūst aktuāla izvēle starp piekāpšanos Rietumiem un viņa sistēmas stabilitāti, režīma vadītājs vienmēr izvēlas pēdējo. Tieši tāpēc iepriekšējie mēģinājumi tuvināt Minsku un Eiropas Savienību cieta neveiksmi.
Un Vašingtona Trampa pirmajā pilnvaru termiņā mēģināja būvēt tiltus ar Lukašenko. Vispirms uz Baltkrievijas galvaspilsētu lidoja toreizējais ASV nacionālās drošības padomnieks Džons Boltons un pēc tam pat valsts sekretārs Maiks Pompeo. Toreiz starp Baltkrieviju un Krieviju plosījās kārtējais naftas karš, un Pompeo piedāvāja amerikāņu naftu.
Bet no ārzemēm tika nosūtīti tikai pāris tankkuģi. Tad sekoja fenomenālie protesti pret 2020. gada prezidenta vēlēšanu viltošanu. Lukašenko steidzās pie Putina pēc palīdzības. Par Kremļa atbalstu bija jāmaksā, nodrošinot tramplīnu uzbrukumam Ukrainai 2022. gada februārī.
Turklāt sankciju ietvaros Baltkrievija bija spiesta pārorientēt lauvas tiesu ārējās tirdzniecības uz austrumiem. Tagad Baltkrievijas ekonomikas atkarība no Maskavas ir kolosāla. Un tranzīts uz tālām valstīm notiek galvenokārt caur Krieviju. Tāpēc tagad Baltkrievijas valdniekam raustīties un izlocīties ir daudz grūtāk nekā iepriekšējās reizēs, kad viņš vairākkārt izraisīja ģeopolitiskās svārstības.
Maskavai ļoti nepieciešams “Baltkrievijas balkons”
Turklāt Kremlim Baltkrievija tagad ir īpaši svarīga kā stratēģisks balsts, balkons, kas karājas virs Ukrainas un balstās uz NATO mīkstajām pavēderēm. Maskava apgalvo, ka tā ir izvietojusi taktiskos kodolieročus sava sabiedrotā teritorijā, turklāt Lukašenko nesen paziņoja, ka raķetes “Orešņik” gatavojas ierasties. Citiem vārdiem sakot, Putins izmanto savu vasali kodolšantāžai, hibrīdkaram pret Rietumiem.
Tāpēc analītiķi lielākoties ir skeptiski par “lielā darījuma” izredzēm starp Minsku un Vašingtonu. Kremlis noteikti nevēlēsies vājināt savu ietekmi uz Baltkrievijas placdarmu. Izskanēja pat sazvērestības teorija, ka Maskavas roka ir informācijas nopludināšanā NYT, lai izjauktu iespējamo vienošanos.
Taču pasaule jau ir pārliecinājusies, ka Trampa administrācija rīkojas, maigi izsakoties, ārkārtēji. Turklāt Baltkrievijas lietā tā varētu izmantot soli pa solim pieeju, apvienojot burkānus un nūjas, lai mudinātu Lukašenko atvieglot savas represijas. Atbrīvoti politieslodzītie – daži ierobežojošie pasākumi tiek iesaldēti, sākas jauns arestu un tiesu vilnis – sankcijas atkal ir spēkā, kā arī tiek pastiprinātas.
Vairāki analītiķi uzskata, ka Lukašenko savukārt faktiski var bremzēt represiju konveijera lenti. Viņš jau ir pietiekami nobiedējis sabiedrību. Un nesenās “bezvēlēšanas” parādīja, ka situācija ir nostiprinājusies, viss tiek kontrolēts.
Visbeidzot, sankciju mīkstināšana pret Baltkrieviju var zināmā mērā pat nākt par labu Kremlim pelēko shēmu izteiksmē. Minska iemācījusies prasmīgi spēlēties ar ierobežojošo pasākumu šķērēm.
Katrā ziņā mēs redzam, ka Baltkrievijas trasē ir sācies kaut kāds process. Uzminēt, cik tālu tas virzīsies, ir nepateicīgs uzdevums. Tā vai citādi, Baltkrievijas opozīcijas štābam vajadzētu izmantot brīdi un palīdzēt nodrošināt pēc iespējas vairāk politisko ieslodzīto atbrīvošanu.
