Cerības par Krievijas sabrukumu vai Putina režīma krahu pēc Prigožina sacelšanās bija pāragras. Ar šādu vadmotīvu sava viedokļa izklāstu ievada vēstures profesors, Melburnas Universitātes asociētais dekāns Marks Ēde
Ir pagājis mēnesis, kopš eksperti sāka runāt par drīzu pilsoņu kara sākšanos Krievijā, bet mēs visi to gaidām. Turklāt mēs joprojām ļoti maz zinām, ko tas nozīmēja un kā notika īslaicīgā PMK līdera Vāgnera sacelšanās pret Kremli.
Galvenās notikušā kontūras ir šādas: pēc daudzu mēnešu konflikta starp dažādām ietekmīgām personībām ap Vladimiru Putinu Prigožins izdarīja gājienu.
Bijušais noziedznieks, iespējams, bija apreibis no sociālo tīklu atbalsta. Vēl svarīgāk ir tas, ka viņa biznesa intereses un politisko stāvokli apdraudēja mēģinājums ”Vāgnera” PMK pakļaut valsts kontrolei. Tāpēc viņš nolēma sacelties. Mērķis bija paaugstināt savu pozīciju varas struktūrā, nevis to sagraut.
Kamēr Prigožina karaspēks soļoja uz Maskavu, viņi notrieca helikopterus un militāro lidmašīnu. Putins Prigožinu publiski nosaucis par nodevēju. Tad Prigožins atkāpās. Kopš tā laika stāsts ir kļuvis vēl dīvaināks. Pēc piekrišanas pārcelties uz Baltkrieviju, viņš tā vietā pārvietojās starp Baltkrieviju, Maskavu un Sanktpēterburgu, acīmredzot cenšoties glābt savas biznesa impērijas paliekas. Šī ir restorānu un ēdināšanas impērija, militārais uzņēmums, mediju kompānija un diezgan efektīva interneta troļļu fabrika, kā arī dažādas izrakteņu ieguves koncesijas ārzemēs.
Viņš pat nodrošināja tikšanos ar Putinu, kurš, pēc viņa pārstāvja vārdiem, algotņiem personīgi izstāstījis, ko domā par viņu rīcību un iespējamo nākotni.
Kamēr Kremlis raidīja signālus, ka “nodevējam” var tikt piedots, Krievijas valsts veica kratīšanu viņa savrupmājā, atklājot viņa “grezno dzīvesveidu, kas kontrastēja ar publisko tēlu par cīnītāju pret korupciju”, kā izteicās kāds valsts medijs.
Prigožins turpina mēģināt ierobežot sava nepareizi iecerētā piedzīvojuma sekas. Pagājušās nedēļas beigās viņš tika filmēts Baltkrievijā, stāstot saviem kaujiniekiem, ka vienošanās, kas izbeidza nemierus, ir daļēji izpildīta. Taču vēlāk izrādījās, ka Prigožins uz izrādi bija lidojis no Krievijas un pēc tam atgriezies tur.
Krievijas privāto armiju vēsture
Kādus secinājumus no tā visa izdarīt? Pirmkārt, lai gan sacelšanās īsti nenostiprināja Putina pozīcijas, arī destabilizāciju nevajadzētu pārspīlēt. Putina diktatūra ir “slēgts, personalistisks autoritārs režīms, kas potenciāli ir ceļā uz vēl totalitārāku modeli”, kā savā grāmatā raksta Mihails Zigars.
Režīms ir represīvs pret iedzīvotājiem. Bet tā nav militāra stila no augšas uz leju vērsta operācija, kurā priekšnieks pieņem lēmumus, kamēr visi pārējie stāv miera stājā. Putins bieži ir neizlēmīgs, un varas struktūra ap viņu ir dinamiska. Indivīdi un spēcīgi klani var pārvietoties elitē un izkļūt no tās, pastāvīgi sacenšoties par varu un ietekmi.
Krievija ir valsts ar birokrātiju, armiju un policiju, bet tās monopolu uz vardarbību grauj privāto armiju izplatība. Pusmilitārā režīmā daļēji neatkarīgas militāras, paramilitāras vai noziedzīgas organizācijas var izaicināt valsti un graut tās autoritāti.
Pilsoņu kara apstākļos (kā Ķīnā pēc 1916. gada vai Krievijā pēc 1917. gada) valsts vai nu beidz pastāvēt, vai kļūst par vienu no daudzajiem vardarbīgajiem dalībniekiem, kas sacenšas par kontroli pār teritorijas daļām.
Un paramilitārā režīma apstākļos valsts pamazām zaudē spēju kontrolēt vardarbību, bet netiek pilnībā iznīcināta.
Krievijas režīms ir iemācījies sadzīvot un kontrolēt privātās armijas. Krievija pēcpadomju pasaulē ienāca 1991. gadā ar trauslu demokrātisku režīmu, kas tik tikko ierobežoja vardarbības izmantošanu no visām pusēm.
Tieši šajā kontekstā radās dažas no pirmajām privātajām militārajām kompānijām, bet nozīmīgākās figūras bija brutāli baroni – laupītāji, kurus pieklājīgi dēvēja par “oligarhiem”. Viņu personīgās ādas jakās tērpto ļaundaru armijas uzspieda kontraktus. Viņi uzvedās tā, it kā Krievija piederētu viņiem, un valsts kalpoja viņu interesēm. Viņu galvenā atšķirība no Prigožina bija tā, ka karadarbība nebija daļa no viņu biznesa modeļa.
Kopš 2000. gada Putins viņus visus ir nolicis savās vietās. Viņš to darīja lēni un metodiski. Viņš paskaidroja oligarhiem, kas no viņiem tiek gaidīts (kā Prigožinam pēc sacelšanās). Tad viņš sāka tos iznīcināt pa vienam, šķēli pēc šķēles, līdz nekas vairs nebija palicis. Tie, kas nepakļāvās valstij, galu galā tika izsūtīti, arestēti vai nogalināti. Bet tā nebija vienas dienas operācija. Pagāja gadi.
Josifs Staļins, viens no Krievijas vēsturē apsēstā prezidenta varoņiem, izmantoja līdzīgu pieeju sava loka veidošanā. Visi potenciālie pretendenti uz varu vispirms tika izņemti no līdera iekšējā loka, pēc tam izspiesti no savām formālajām varas pozīcijām un visbeidzot arestēti, izsūtīti vai nošauti.
Putins vada daudz nestabilāku struktūru. Viņam nekādā gadījumā nav jāveido ap sevi alianses. Bet likmes ir pieaugušas, kopš viņš ļāva daļai elites daļēji privatizēt valsts vardarbības līdzekļus.
Jaunas PMK
Šo pārmaiņu konteksts pēdējos gados ir bijis karš: vispirms Irākā, tad Sīrijā un visbeidzot Ukrainā.
Irākā Krievijas naftas kompānijām bija jāaizsargā savi aktīvi, tāpēc tās izmantoja privātās armijas. Tās bija nelegālas Krievijas iekšienē, bet darbojās ārzemēs. Viņu skaits strauji pieauga. Dažas no tām sāka pavadīt kuģus pirātu inficētajos ūdeņos pie Āfrikas krastiem vai nodrošināt drošību pašā Āfrikā. Pilsoņu karš Sīrijā ir pavēris jaunas iespējas.
Tomēr Krievijas valsts saglabāja piesardzību pret militārajiem uzņēmējiem, īpaši, ja viņi mēģināja nostiprināties savā dzimtenē. 2013. gadā divi ”Slāvu korpusa” privātā militārā uzņēmuma vadītāji tika arestēti un notiesāti kā algotņi.
Šeit iejaucās Prigožins. Putina režīmam kopš 2014. gada pēkšņi bija vajadzīgas privātas militārās kompānijas, kas palīdzētu cīnīties Austrumukrainā, noliedzot Maskavas līdzdalību: visi kaujinieki bija “brīvprātīgie” vai “vietējie iedzīvotāji”.
Tādējādi Prigožins, Putina ilggadējais un lojālais partneris, tika iecelts par ”Slāvu korpusa” palieku vadītāju. Algotņi tika atgriezti Krievijā, un restorators tos pārvērta par ”Vāgnera” grupu, kura pēc tam karoja Ukrainā un Sīrijā. Drīz vien sekoja līgumi par Krievijas naftas un gāzes objektu nodrošināšanu Ziemeļāfrikā un Venecuēlā.
No Krievijas valsts viedokļa šiem starptautiskajiem uzņēmumiem bija vairākas funkcijas: tie aizsargāja Krievijas militārās intereses, piesaistīja līdzekļus un palīdzēja Krievijai iegūt diplomātisko ietekmi, arvien vairāk izolējoties starptautiski.
Visbeidzot, algotņu sūtīšana uz ārzemēm likvidēja tos kā draudus Krievijas valstij savās mājās. Pat Bahmutas kaujas laikā Ukrainā, Prigožina slavas virsotnē, ”Vāgnera” grupas kodols “palika Āfrikā”.
Vai draudus var ierobežot?
Tātad Krievijas valsts neitralizēja paramilitāros draudus un izmantoja tos saviem mērķiem. Tomēr Prigožina sacelšanās parādīja, cik riskanti ir turēt algotņus tuvu savām robežām – pat Ukrainā. Tagad Putina režīms atrodas draudu ierobežošanas procesā. Un viņš izmanto to pašu taktiku, ko līdz šim: publisku nosodījumu, īpašumu konfiskāciju, bīstamāko algotņu nosūtīšanu trimdā uz ārzemēm.
Šī taktika varētu darboties atkal. Pēc mēneša vēl ir pāragri prognozēt iznākumu, taču noteikti šķiet, ka cerības par Krievijas vai Putina režīma sabrukumu bija pāragras.
