Rietumu līderiem pastiprinot sankcijas jāatceras, ka viņu mērķis ir izbeigt karu, nevis destabilizēt Krieviju. Ar šādu vadmotīvu savu viedokli pauž Bloomberg redakcija.
Straujais rubļa kritums ir spēcīgs pierādījums tam, ka ekonomiskās sankcijas ir vairāk nekā reputācijas kaitējums Vladimiram Putinam (ja kāds vēl šaubījās). Iespējams, sankcijas ir vēl lielāki draudi nekā īsie algotņu līdera Jevgeņija Prigožina nemieri, kurš, kā zināms, pagājušajā nedēļā gāja bojā lidmašīnas avārijā.
Tomēr Rietumu līderi turpina izdarīt sankciju spiedienu. Un tāpēc viņiem ir skaidri jāsaprot, ka viņu mērķis ir izbeigt karu Ukrainā, nevis destabilizēt Krieviju.
Kremlim līdz šim ir izdevies sankcijas mīkstināt tiktāl, ka daži Rietumu analītiķi ir apšaubījuši, vai tās vispār strādā. Viņš atbalstīja valūtu, liekot eksportētājiem vairāk dolāru samainīt pret rubļiem. Viņš atrada veidus, kā piegādāt tirgum savu naftu un gāzi, krasi palielinot piegādes Ķīnai un Indijai. Viņš ir palielinājis aizsardzības un sociālos izdevumus, tāpēc Bloomberg aptaujātie ekonomisti prognozē, ka šogad ekonomika pieaugs par aptuveni 1%, ņemot vērā inflāciju.
Taču tagad rublis piedzīvo uzticības krīzi. Krievijas centrālā banka ir bijusi spiesta veikt ārkārtas likmju paaugstināšanu, lai apturētu kritumu, un Putins šonedēļ pieprasīja rīkoties, lai ierobežotu kapitāla aizplūšanu un inflāciju. Pagājušajā nedēļā Krievijas valūta bija vidēji par 36% lētāka nekā gadu iepriekš.
Rubļa vājums parāda Putina ekonomisko iespēju ierobežotību. Dolāri turpina plūst, jo krievi sūta savu naudu uz ārzemēm un ražotāji importē sastāvdaļas, kuras paši nevar izgatavot. Tirdzniecības pasākumi, piemēram, Rietumu noteiktais Krievijas naftas cenas ierobežojums 60 ASV dolāru apmērā par barelu, samazina ieņēmumus: Alekss Isakovs no Bloomberg Economics lēš, ka ierobežojums samazināja eksporta ieņēmumus par aptuveni 25 miljardiem ASV dolāru 2023. gada pirmajā pusē.
Līdz ar to Krievijas valdībai ir viens no lielākajiem Putina darbības laika budžeta deficītiem.
Protams, Putinam ir resursi, lai izturētu daudz ilgāk. Krievi ir pieraduši pie valūtas svārstībām, un prezidents joprojām var izmantot valsts ieguldījumu fondu 146 miljardu dolāru vērtībā.
Galu galā viņam tomēr nāksies saskarties ar nepatīkamu izvēli: samazināt tēriņus vai veicināt pārmērīgu inflāciju, drukājot naudu. Jebkurā gadījumā palielināsies nemieru iespējamība un fakts, ka nākamais Prigožins saņems lielāku tautas atbalstu un ar to pietiks, lai mainītu valdību.
Tādējādi sankciju iznākuma noteikšanā galvenā loma būs pašam Putinam. Vai viņš turpinās mobilizēt valsti, līdz ekonomiskās sekas novedīs pie sacelšanās un noliks kādu vēl bīstamāku personu vadīt Krievijas kodolarsenālu? Vai arī viņš izvēlēsies mazāk destruktīvu ceļu, meklējot miera līgumu, kas ļautu Krievijai atgriezties pie normālas ekonomikas?
Rietumu līderi, protams, dod priekšroku pēdējam variantam. Šim nolūkam, pat saglabājot solidaritāti, pastiprinot sankcijas un novēršot nepilnības, jāmeklē iespējas piedāvāt Putinam pieeju sarunām. Ja jūs vienkārši nospiedīsiet Krieviju uz ceļiem, tas nevienam ne ar ko labu nebeigsies.
