Ukrainas bruņotie spēki ir mainījuši kara dinamiku. Veiksmīgais pretuzbrukums Harkivas virzienā turpinās Hersonas virzienā. Okupētājvalsts Krievijas armija piedzīvo sakāvju kaskādi operatīvā mērogā. Ja šī tendence turpināsies, Kremļa vadītājs Vladimirs Putins var izmantot kodolargumentu.
Ja Putins atstās varu, Ukraina tiks pilnībā atbrīvota un atgriezīsies pie 1991. gada robežām. Šobrīd Putina Krievija tuvojas nacistiskās Vācijas valstij 1945. gada pavasarī. Šādu viedokli intervijā Ukrainas medijiem pauda bijušais Ukrainas Bruņoto spēku Ģenerālštāba priekšnieka vietnieks ģenerālleitnants Igors Romaņenko .
Pentagona vadītājs Loids Ostins sacīja, ka Ukrainas bruņotajiem spēkiem izdevies panākt zināmu progresu virzībā uz priekšu Hersonas reģionā, viņi mainīja karadarbības dinamiku. Vai piekrītat šiem vērtējumiem? Ja jā, kā citādi izpaužas šīs dinamikas izmaiņas?
Dinamikas pārmaiņu sākumu noteica Ukrainas Bruņoto spēku pretuzbrukuma darbības Harkivas virzienā ar to pašreizējo virzību uz Limanu Doņeckas apgabala ziemeļos un Lisičansku Luhanskas apgabalā. Pēc zināmas pauzes – Hersonas virzienā.
Uzbrukuma operācijas sākās 29. augustā. Rezultātā Ukrainas bruņotie spēki ieņēma ienaidnieka pirmo aizsardzības līniju. Ar Ukrainas bruņoto spēku artilērijas un aviācijas palīdzību ienaidnieka labā krasta grupējums tika ievērojami vājināts.
Šajā posmā Ukrainas bruņotie spēki veic pretuzbrukuma operācijas Hersonas virzienā, ziemeļos un dienvidos. Pierādījums tam ir vairāku apmetņu atbrīvošana.
Impulss, ko bruņotie spēki parasti noteica Harkovas virzienā, tiek turpināts arī Hersonas virzienā.
The New York Times publicēja Kārnegi fonda pētnieka Aleksandra Baunova rakstu. Viņš noklausījās Putina 30. septembra runu un, starp propagandas klišejām un klaju delīriju, atrada trīs norādes uz to, ko Putins plāno darīt tālāk. Šis ir enerģētiskās šantāžas turpinājums, kas sasniegs jaunu līmeni, tad vēlme sēdināt Ukrainu pie sarunu galda uz Krievijas armijas sakāves fona un, treškārt, jauni kodoldraudi. Vai piekrītat šim sarakstam? Kādus uzdevumus, jūsuprāt, var izvirzīt agresors?
Sākšu ar pēdējo punktu. Šodien daļējas mobilizācijas dēļ Putins cer turpināt karu konvencionālā veidā, tas ir, konvencionālo, bez kodolieroču izmantošanas ietvaros. Tas ir no vienas puses.
Savukārt, rīkojot “referendumus” okupētajās teritorijās un anektējot tās, Putins radīja priekšnoteikumus kodolieroču izmantošanai Krievijas Federācijas spēkā esošās likumdošanas ietvaros, jo Krievija jau sen nav vadījusies pēc starptautiskās likumdošanas.
Līdz šim ienaidnieka armija piedzīvo sakāves kaskādi operatīvā mērogā – Harkivas un Hersonas virzienos. Kad tas beigsies, iespējams, Putins pāries uz kodolpieeju.
Runājot par enerģētisko šantāžu, mēs runājam par energoresursu piegādes pārtraukšanu Ukrainai un Eiropai. Šo darbību mērķis ir piespiest Ukrainu piekrist okupēto zemju leģitimēšanai un sarunām Krievijas Federācijas interesēs.
Mēs redzam, ka Kremlis jau ilgu laiku dzīvo savā realitātē. Kāpēc mums ir vajadzīga sava veida leģitimācija tam, ko viņš dara? Galu galā ir skaidrs, ka šādai rīcībai nav nekāda attaisnojuma.
Jūs strīdaties starptautisko tiesību ietvaros, pēc kurām vadās arī Ukraina. Bet Krievijā tas viss tiek nomests malā. Viņi rīkojas, pirmkārt, paļaujoties uz Krievijas Federācijas vietējo patērētāju. Jo tādas interpretācijas ārzemēs nepāriet.
Mēs redzam septiņus mēnešus ilgu “speciālo operāciju”, un ar katru dienu rezultāti tikai pasliktinās. Tie stratēģiskie mērķi, kas tika izvirzīti – pārvietot NATO robežas, “denacificēt” un “demilitarizēt” Ukrainu – visi šie mērķi cieta neveiksmi. Notiek reversie procesi. Šajā sakarā Putins ir spiests, kā viņš uzskata, spert šādus soļus.
Ukrainas izlūkdienesta pārstāvis Andrejs Jusovs teica , ka Putins jau ir nolemts, viņu gaida fiasko. Pēc viņa teiktā, daži Krievijas Federācijas militāri politiskās vadības pārstāvji cenšas atrauties no Putina. Jautājums tikai, kas notiks ar Krieviju. Jūs zināt, ka paziņojums par mobilizāciju Krievijā izraisīja protestu vilni, jo īpaši nacionālajās republikās Krievijas Federācijas perifērijā. Ja pieņemam, ka Putins kaut kādā veidā atstāj varu un Krievijas Federācija sabrūk, ko mēs iegūstam Ukrainā, jo īpaši frontē?
Mēs pieņemam savu okupēto zemju atbrīvošanu 1991. gada ietvaros. Nekam citam mēs nepiekritīsim. ASV, tāpat kā Padomju Savienības sabrukuma laikā, pieturas pie nostājas, ka ir nepieciešams saglabāt Krievijas Federāciju. Atgādināšu, ka ASV prezidents lidoja uz Kijivu, runāja Augstākajā Radā un piedāvāja palikt Padomju Savienībā (Džordžs Bušs vecākais Kijevā teica runu 1991. gada 1. augustā, kurā brīdināja par “pašnāvniecisku nacionālismu”). Viņu neuzņēma labi. Ukraina šos aicinājumus neņēma vērā.
Šeit ļoti svarīgs ir arī laika faktors. Ar katru dienu nacionālo nomaļu faktors Krievijā tiks iekļauts arvien vairāk. Tas var novest pie Krievijas Federācijas sabrukuma. Taču Putina aiziešana var stabilizēt šo procesu.
Propaganda atradīs tam pieņemamu skaidrojumu. Putinu var aizstāt ar vadību, kas īstenos viņa paša pieejas, vai arī tā būs demokrātiskāka un liberālāka vadība, kas ļaus Krievijas Federācijā īstenot reālu federāciju vai konfederāciju.
Ja tas nenotiks un Krievijas Federācija sabruks kaskādes veidā, kardinālas izmaiņas notiks nevis Krievijā, bet gan atsevišķos federācijas subjektos.
Ir tādas izredzes. Bet es gribētu atzīmēt, ka šobrīd process atrodas Putins kontrolē. Tie opozīcijas spēki, kas pastāv Krievijas Federācijā, tostarp tie, kas atrodas tā dēvētajos Kremļa torņos, vēl nav pilnībā izlēmuši par rīcības plānu. Tā kā šāda veida darbība neveiksmes gadījumā var būt saistīta ar nopietnām represijām, līdz pat iznīcināšanai.
Pēc vēsturiskās analoģijas situācija Krievijā tuvojas 1945. gada pavasara notikumiem nacistiskajā Vācijā. Protams, Krievija nav Vācija, tai ir savas īpatnības, bet procesi var būt līdzīgi.
