Ukrainas premjerministrs Deniss Šmihals intervijā Vācijas medijam Focus stāsta par savas tautas izturību, (nulles) kompromisiem ar Krieviju un kara laika maskēšanās etiķeti.
Kad prezidents Zelenskis dienu pēc kara sākuma internetā publicēja video no Kijivas, lai apliecinātu, ka Ukrainas vadība nav pametusi valsti, video fonā bija arī Deniss Šmihals. Kopš tā laika bijušais menedžeris, kurš premjera amatā ir no 2020. gada, kārto oficiālās lietas no stingri apsargātajiem valdības korpusiem. Uzlidojumu laikā viņš uzņem viesus bumbu patvertnē. No turienes 47 gadus vecais premjerministrs tiešsaistē sazinājās arī ar “Focus”.
Šmihala kungs, kā kara gads jūs personīgi mainīja?
Krievija karo ar Ukrainu jau gandrīz deviņus gadus. Šajā laikā mainījās visi ukraiņi, bet īpaši pēc iebrukuma. Pagājušā gada 24. februārī sākās gara diena, kas turpinās līdz pat šai dienai. Brīvā laika vairs nav. Es varu skaitīt tikšanās ar ģimeni stundās, nevis dienās.
Neviens nevar strādāt 24 stundas pēc kārtas .
Diemžēl par savu uzvaru esam spiesti domāt 24 stundas diennaktī. Cilvēki, kas aizstāv savu valsti un upurē savas dzīvības, dod man spēku to darīt. Un katru reizi, kad process kļūst grūts, es sev jautāju: kuram ir grūtāk? Cilvēkam ierakumos vai man birojā?
Karš ietekmē psihi
Tādas vēsturiskas pārmaiņas Eiropas kontinentā neviens nebija gaidījis. Bet man nav laika psiholoģiskai analīzei. Mēs turpināsim, līdz uzvarēsim. Tajā pašā laikā šī ir stratēģija, kā uzturēt sevi labā formā šajos laikos.
Ukraina vēlas būt gatava iestāties ES divu gadu laikā. Citām valstīm tas prasīja līdz desmit gadiem. Vai jūsu mērķis nešķiet pārāk ambiciozs?
Ir arī citas valstis, kas šo ceļu gājušas nevis desmit vai divpadsmit, bet gan piecos vai septiņos gados. Mēs sākām virzīties uz ES nevis vakar un ne pagājušā gada jūnijā. Šis integrācijas process notiek jau ilgu laiku. Tāpēc mēs uzskatām, ka tas ir ambiciozs, bet reāls mērķis, un mēs varam panākt Eiropas valstu vienprātību tuvākajā nākotnē.
Kad karš būs beidzies, mēs vēlamies dzīvot eiropeiskā, attīstītā un civilizētā valstī. Un mēs precīzi zinām, kas šim nolūkam ir jādara. Mēs esam vienoti sabiedrībā un valdībā, tāpēc varam ļoti ātri pieņemt un apstiprināt Eiropas tiesību aktus un noteikumus.
Vai nesenais korupcijas skandāls Aizsardzības ministrijā neliecina par nopietnām strukturālām problēmām Ukrainā?
Ukraina pabeidz korupcijas apkarošanas infrastruktūras attīstību. Iestādes pilnībā darbojas un visos līmeņos pārbauda, vai nav korupcijas. Sabiedrība šī kara rezultātā ir mainījusies un vairs nepiedod iespējamās nelikumības pazīmes. Mums ir nulles tolerance pret korupciju. Reakcija ir tūlītēja. Ātrā to cilvēku aizturēšana, kuras tiek turētas aizdomās par vardarbību, liecina par izmaiņām Ukrainas pieejā šiem jautājumiem. Ukrainā šodien nav sistēmiskas korupcijas. Atsevišķas korupcijas izpausmes – es uzsveru vārdu “atsevišķas” – netiek pieļautas, ar tām nekavējoties tiek galā.
Standarta Eiropas nosacījumi paredz arī oligarhu ietekmes samazināšanu uz ekonomiku. Vai tas nedraud atbrīvoties no naidīgajiem oligarhiem un atstāt draudzīgos?
Mēs esam pieņēmuši likumu pret oligarhiju un strādājam pie pretmonopola tiesību aktu uzlabošanas. Oligarhu ietekme Ukrainā kopš kara sākuma ir ievērojami samazinājusies. Daļa oligarhu pameta valsti, daļa zaudēja ietekmi medijos. Gandrīz nevienam no viņiem vairs nav politiskās ietekmes. Daudzi bija spiesti slēgt savus uzņēmumus Ukrainas austrumos – viņu uzņēmumi tika ieņemti vai iznīcināti. Mēs veicam tirgus reformas. Mazajiem un vidējiem uzņēmumiem jākļūst par pamatu Ukrainas un tās ekonomikas atveseļošanai nākotnē. Ukrainas ekonomikas struktūra pēc šī kara mainīsies.
Pagājušā gada Berlīnes rekonstrukcijas konferences laikā kanclers Olafs Šolcs aicināja Vācijas uzņēmējus investēt Ukrainā. Vai esat saņēmis konkrētus ieteikumus?
Tas bija svarīgs signāls, īsts katalizators. Kopš tā laika interese pieaug, un ne tikai no Vācijas uzņēmumiem. Būtisks šķērslis joprojām ir kara risku apdrošināšanas jautājums, pie kura mēs strādājam. Ir desmit konkrēti projekti. Un ir Vācijas uzņēmuma priekšlikums par kopīgu ieroču ražošanu. Diemžēl vārdus nosaukt nevaru.
Jo ilgāk turpinās karš, jo vairāk ir cilvēku upuru. Cik ilgi ukraiņi to spēs un gribēs paciest?
Ukrainas sabiedrība ir gatava cīnīties par brīvību un neatkarību līdz mūsu uzvarai. Šajā kontekstā ir psiholoģiski svarīgi apliecināt starptautiskajiem politiķiem, ka viņi mūs atbalstīs tik ilgi, cik tas būs nepieciešams.
Vairāk nekā 80% ukraiņu vēlas, lai Krievija pilnībā izietu no Ukrainas, tostarp no Krimas. Cik daudz vietas ir valdībā kompromisam ar Krieviju?
Mēs esam suverēna valsts ar starptautiski atzītām robežām. Vienīgais kompromiss ir pilnīga Krievijas karaspēka izvešana no Ukrainas 1991.gada robežās. Krieviem jābeidz šaut, jāpārtrauc agresija un jāpamet mūsu teritorija. Uzskatu, ka robežu maiņa būtu nepieņemams kompromiss arī Eiropai.
Vai konflikta iesaldēšana ir iespēja apturēt asinsizliešanu?
Nē, tas tikai spēlēs Krievijas labā un novedīs pie vēl viena liela kara. Mums tas ir nepieņemami.
Vai Ukraina būs gatava atdot teritoriju, ja – kā daži eksperti iesaka – tā ātri iegūs dalību ES un spēcīgas drošības garantijas pārējai valsts daļai?
Ukraina nesaskata nekādus kompromisus attiecībā uz savu teritoriālo integritāti. Sabiedrība to nepieļaus. Tūkstošiem mūsu labāko cilvēku nomira nevis tāpēc, lai mēs meklētu kompromisu ar asiņainu teroristu un agresoru, kurš šantažē visu pasauli.
Vai izlīgums un sadarbība starp krieviem un ukraiņiem jebkad ir iespējama?
Izlīgums, sadarbība – nē, ne tuvāko simts gadu laikā. Krievijai vispirms ir jāmainās, jādemokratizē, jādemilitarizē un jādenuklearizē.
Bet kā atbruņot Krieviju?
Sankcijas, atteikšanās sadarboties ar Krieviju, Krievijas aktīvu konfiskācija, militārā palīdzība Ukrainai. Pagājušais gads ir parādījis, ka pasaule var ļoti ātri paveikt lietas, kas iepriekš šķita neiespējamas. Gandrīz visu veidu smago ieroču piegāde, kā arī ukraiņu pilotu apmācība nozīmē, ka ir izredzes uz tālākiem soļiem.
Vai tā bija kļūda, ka Ukraina 1991. gadā atteicās no kodolieročiem?
Iespējams, ja Ukraina būtu palikusi kodolvalsts, šis karš, iespējams, nebūtu noticis. Bet noteikti neviens to nevar pateikt. Mēs varam droši teikt, ka Krievija ir kodolterorists. Un ne tikai tāpēc, ka tai ir kodolieroči. Zaporižjas atomelektrostacijas ieņemšana un nepareiza attieksme pret to liecina par skaidriem krievu terorisma nodomiem. Viņi atvēruši Kahovkas ūdenskrātuves slūžas un izlaiž ūdeni. Tas var padarīt neiespējamu ūdens ņemšanu Zaporižjas atomelektrostacijas dzesēšanai tuvākajā nākotnē. Tas var novest pie kodolkatastrofas.
Kurš patiesībā nāca klajā ar ideju, ka Ukrainas ministri un prezidents pastāvīgi valkā olīvzaļus kreklus vai kamuflāžas formas?
Uzskatiet to par diplomātisku kara laika etiķeti. Šīs drēbes mūs saista ar meitenēm un zēniem, kuri atdod savu dzīvību par mūsu valsti. Mēs valkāsim šo uniformu, līdz karš būs beidzies. Tā simbolizē to, ka Ukraina cīnās un turpinās cīnīties. Nav iespējams valkāt uzvalku un kaklasaiti, kad jūsu valsts valkā formas tērpu un cīnās par savu eksistenci.
