Pašā Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā sākumā Rietumu plašsaziņas līdzekļos varēja atrast naratīvu, kas paredzēja, ka Kijiva “kritīs dažu nedēļu laikā”.
Tomēr divus gadus vēlāk ar Rietumu atbalstu Ukraina turpina cīnīties par savu suverenitāti un teritoriālo integritāti un veiksmīgi atvaira Krievijas bruņoto spēku uzbrukumus, kuri cieš lielus dzīvā spēka un tehnikas zaudējumus.
Tikmēr pirms sešiem mēnešiem Kongresā apstājās finansējums ASV militārās palīdzības paketei, un Ukrainas spēki bija spiesti samazināt munīcijas daudzumu, no visiem spēkiem cenšoties noturēt savas pozīcijas, ko bija sasnieguši daudzās veiksmīgās operācijās, tostarp Harkivas un Hersonas reģionos 2022. gada beigās.
Neskatoties uz acīmredzamajiem panākumiem Melnajā jūrā un citur, 2023. gada Ukrainas pretuzbrukums Krievijas okupētajās teritorijās saskārās ar stingru aizsardzību, kuras pamatā bija mīnu lauku sistēma un nocietinātas struktūras, kas noveda pie gandrīz strupceļa frontē.
Lai gan Krievijas ekonomika ir nostādīta uz kara pamata, kara iznākums joprojām nav zināms un grūti prognozējams, jo joprojām nav skaidrības par atbalsta līmeni, ko galvenie Rietumu spēlētāji varētu sniegt Ukrainai, jo īpaši vēlēšanu gada laikā.
Abās Atlantijas okeāna pusēs situāciju mēģina analizēt vadošie eksperti un pētnieki.
Ekspertu ieteikumi tika izteikti divos pasākumos, kas 26. februārī notika Vašingtonā, Amerikas Uzņēmējdarbības institūtā (AIE) un Londonā, Chatham House. Amerikāņu un britu eksperti mēģināja noteikt četrus iespējamos kara izbeigšanas scenārijus un to iespējamās sekas.
Kāda ir pašreizējā situācija frontē?
Amerikas Uzņēmumu institūta Kritisko draudu projekta vecākais līdzstrādnieks un direktors Frederiks V. Kagans atzīmēja notiekošos Krievijas armijas ofensīvas mēģinājumus visā frontes līnijā Ukrainas austrumos un atzīmēja ka Ukrainas bruņotie spēki “joprojām atrodas šausmīgā situācijā, jo kavējas ASV militārās palīdzības sniegšana”.
“Aprīkojuma un munīcijas pastiprinājuma trūkums ir piespiedis ukraiņus pilnībā doties aizsardzībā, un tā ir problēma, jo tas nozīmē, ka krievi būtībā var izvēlēties, kur, kad un nedaudz agresīvi viņiem uzbrukt,” saka Frederiks. Kagans.
Tomēr viņš situāciju neuzskata par “stupceļu”, lai gan to var saukt par “draudīgu”, jo, ja krievi gūs ievērojamus panākumus, frontes līnija sāks virzīties uz rietumiem.
Tajā pašā laikā amerikāņu analītiķis neuzskata par “nozīmīgiem” Krievijas bruņoto spēku sasniegumus, uzsverot, ka “Krievijas spēki kopš 2014. gada ieņēma mazo Avdijivkas pilsētiņu un panāca to, virzoties uz priekšu 10 km, zaudējot vairāk nekā 16 000 karavīru, to pašu, ko PSRS zaudēja 10 gadu karā Afganistānā.”
“Tas nav nekas, kas grauj ukraiņu pozīcijas,” sacīja eksperts, piebilstot, ka “ja ASV turpinās atbalstīt ukraiņus, viņi varēs apturēt šo lokālo progresu un pāriet uz savu pretuzbrukuma operāciju”.
Tajā pašā laikā Kagans uzskata, ka “ukraiņiem turpmāk nebūs tik lielā mērā jāpalīdz.”
“Ukraina savulaik bija liela ieroču eksportētāja, tai ir ievērojama militārā rūpniecība, un viņi joprojām iegulda lielus līdzekļus savā aizsardzības rūpnieciskajā bāzē un paši ražo militāro aprīkojumu, integrējot savu aizsardzības industriālo bāzi ar Eiropas valstu aktīviem un iespējām no mūsu sabiedrotajiem”, sacīja eksperts.
Eksperts skaidroja, ka “Krievijas Ukrainas iekarošana” Kremlim ir “solis pretī NATO iznīcināšanai”, “ASV gāšana” un “Krievijas atjaunošana Padomju Savienības kā globālā dominējošās valsts vietā.”
Vai tiešām karš Ukrainā ir kļuvis par “nodiluma karu”?
Amerikas Uzņēmējdarbības institūta (AEI) vecākais līdzstrādnieks Leons Ārons, kurš specializējas Krievijas iekšpolitikā un ārpolitikā, sacīja, ka “pēdējā gada laikā Maskava karā ir iztērējusi aptuveni 300 miljonus dolāru dienā”, zaudējot “apmēram 50 000 karavīru. ik pēc sešiem mēnešiem”.
Krievijas zaudējumu līmeni, pēc Ārona domām, jau var salīdzināt ar līdzīgiem Pirmā pasaules kara rādītājiem. Tajā pašā laikā Leons Ārons norādīja, ka Maskava “izmisīgi izmanto visus savus atlikušos resursus” – ņem “naudas līdzekļus no Nacionālā labklājības fonda”, cenšoties “izvairīties no sankcijām, izmantojot kontrabandas ceļus ieroču komponentu piegādei caur Ķīnu, Indiju. un pat Turciju utt. “Inflācija Krievijas Federācijā oficiāli ir 7,5%, bet daži Krievijas ekonomisti atzīmē, ka tādām precēm kā gaļa, olas un pirmās nepieciešamības preces cenas ir pieaugušas par 23%. Ārons ir pārliecināts, ka “sankcijas turpinās izdarīt spiedienu uz Krieviju un veicinās tās ekonomikas degradāciju”.
Frederiks Kagans kopumā piekrita Āronam, neskatoties uz to, ka no viņa viedokļa “notiekošais joprojām nav nodiluma karš”. Analītiķis atgādināja, ka no militārās teorijas viedokļa “nodiluma karš” ir “vēlme iznīcināt pēc iespējas vairāk ienaidnieka spēku un aktīvu, vienlaikus saglabājot pēc iespējas vairāk mūsu pašu”. Pagaidām nevar teikt, ka Krievija tā uzvedas,” uzskata Kagans.
“Abas puses cenšas atjaunot manevrētspēju kaujas laukā,” uzsvēra eksperts un skaidroja, ka “tāpēc ASV un Rietumu palīdzība ir tik svarīga – tas palīdzēs stiprināt Ukrainas bruņoto spēku manevrētspēju kaujas laukā. un paver viņiem iespēju uzsākt pretuzbrukuma darbības.
Kāpēc tik daudz tiek runāts par “ukraiņu korupciju”?
Frederiks Kagans šo naratīvu uzskata tieši par “Ukrainas korupcijas apkarošanas rezultātu”.
Eksperts uzsvēra “Ukrainas sabiedrības demokrātiskos principus, atzīmējot brīvu problēmu apspriešanu pat kara laikā”.
“Fakts ir tāds, ka paši ukraiņi pastāvīgi par to runā, jo tieši prezidents Zelenskis koncentrēja savus spēkus uz Ukrainas korupcijas kontroles pārņemšanu. Ukrainas tiesu sistēma identificē korupcijas gadījumus un nosauc vainīgos. Rezultātā veiksmīgie pretkorupcijas pasākumi, kas tika pasniegti kā pierādījums tam, ka Ukraina mainās, kļuva par iemeslu šīm sarunām Rietumos,” skaidroja analītiķis, jautājot: “Bet vai mēs dzirdam par korupciju Krievijā?”
Kā notikumi varētu attīstīties tuvākajā nākotnē?
Leons Ārons un Frederiks Kagans bija vienisprātis, ka “nākamais Kremļa posms Ukrainas sakāves gadījumā varētu būt Baltijas valstis un Moldova”.
Eksperti formulēja galveno jautājumu: “Vai ASV un Rietumi ir gatavi samierināties ar šo iespēju un faktiski apdraudēt NATO, Eiropas Savienības un transatlantiskās vienotības integritāti?”
Tikmēr diskusijas laikā britu Chatham House dalībnieki formulēja četrus iespējamos scenārijus situācijas tālākai attīstībai Ukrainā.
1. scenārijs: “Krievija uzvar” : amerikāņu atbalsts samazinās vai beidzas 2025. gada sākumā. Ukraina cīnās, lai sevi aizstāvētu. Krievija pasludina uzvaru. Zelenskis un viņa valdība ir gāzti.
2. scenārijs. “Ukraina uzvar” : Ukraina ir izspiedusi Krieviju no visas tās okupētās, starptautiski atzītās valsts teritorijas. Karš ir beidzies.
3. scenārijs. “Darījums” : starptautiskās sabiedrības vai apstākļu spiediena ietekmē Krievija un Ukraina paraksta pamieru un/vai miera līgumu.
4. scenārijs. “Bez darījuma” : Krievija un Ukraina turpina cīņu, tiecoties pēc tiem pašiem mērķiem. Nevienai pusei neizdodas veikt izšķirošu triecienu, taču neviena no pusēm neizrāda nekādu interesi par darījumu.
Džeimss Niksijs, Chatham House Krievijas un Eirāzijas programmas direktors, paziņoja, ka “patiesi, šobrīd Krievijai ir sava veida “trīskāršas” priekšrocības munīcijas, personāla un militāri rūpnieciskā potenciāla ziņā.
Vienlaikus eksperts atgādināja “vēsturisko “garo karu” pieredzi”.
“Mums nevajadzētu būt pārsteigtiem, ka, lai gan Ukraina ir atguvusi lielas teritorijas, atlikušos 18% ir visgrūtāk atgūt,” viņš teica. “Ja Rietumi būtu nodrošinājuši Ukrainai ieročus, ko Ukrainas vadība sākotnēji pieprasīja: pretraķešu aizsardzības sistēmas, tāla darbības rādiusa raķetes, iznīcinātājus, tankus, tad iespējams, ka fronte šodien izskatītos pavisam savādāk.”
Analītiķis uzsvēra, ka “nenoteiktības situācijā ar Rietumu palīdzību, kurā Kijeva visu laiku ir bijusi vienā vai otrā pakāpē, ukraiņus visvairāk biedē situācija, kādā Gruzija nonāca pēc Krievijas 2008.gada agresijas”, ko pēc analītiķa domām, “Rietumiem nav tiesību atkārtot.”
Keirs Džailss, Chatham House vecākais konsultants Krievijas un Eirāzijas programmā, atgādināja, ka “joprojām ir iespējams ievērojams Ukrainas bruņoto spēku progress, lai gan pamiers un konflikta iesaldēšana tiek uzskatīti par iespējamu”.
Vienlaikus eksperts analizēja visus piedāvātos scenārijus.
“Ja Ukrainas uzvara notiks bez dziļām pārmaiņām Krievijā, tad tas būs pamiers “uz minūti,” saka Džailss. “Mēs jau pazīstam prezidentu Putinu ar viņa 20 gadu gatavošanās programmu karam un “Krieviju, kuru aizvaino Rietumi.” Tātad arī uzvaras gadījumā Ukraina tikai iegūst laiku sev un Eiropai. Taču tas dos iespēju novēloti uzsākt pārbruņošanos, lai atturētu Krieviju no turpmākas agresijas.
Taču pēc otra scenārija – “ilgtermiņa uguns pārtraukšanas un pamiera” – Ukrainai joprojām būs nepieciešams atbalsts, lai aizsargātu sevi un piespiestu Krieviju ievērot pamiera līgumu, jo uz to nav absolūti nekādu cerību. Un ar Ukrainas sakāvi mēs iegūsim Krieviju, kas ne tikai kļūs stiprāka un agresīvāka, bet arī iegūs spēju mobilizēt savā armijā ukraiņus, kuri nonāks okupācijā. Tas nozīmēs, ka visa Eiropa būs apdraudēta.
“Tātad, kas jādara?” – jautāja britu analītiķis un atbildēja, ka Eiropai kopumā “ir pēdējais laiks padomāt par savu aizsardzību”, “NATO valstīm aizsardzībai jātērē vismaz 2%, bet NATO jābūt gatavai atvairīt Kremļa agresiju. ”
Kīrs Džailss vērsa uzmanību, ka, viņaprāt, neredz būtisku argumentu, “kas varētu pārliecināt Rietumeiropas līderus, ka tagad ir laiks pašiem parūpēties par savu aizsardzību, to praktiski nav”.
“Diemžēl,” atzīmēja eksperts, “vēsturiskie precedenti liecina, ka mūs var sagaidīt vēl viena katastrofa.”
Tāpēc, pēc viņa domām, “sāka skanēt priekšlikumi, ka Ukrainai būtu jāatsakās no daļas savas teritorijas apmaiņā pret tūlītēju dalību NATO, lai neļautu Krievijai sagrābt vairāk”
“Šis variants izklausās ticams, taču Ukrainas vadība un sabiedrība tam nepiekritīs. Tā ir situācija, kad, piemēram, cilvēki okupētajās teritorijās nekad nezinās, kur atrodas viņu bērni. Šis ir 20. gadsimta vidū redzēto deportāciju un paverdzināšanu atkārtojums. Bet NATO garantijas nevar būt ideālas. Iespējamās Donalda Trampa prezidentūras laikmetā mums jāņem vērā arī neparedzētie apstākļi. Pat ja mēs izslēdzam NATO likvidēšanas iespēju, jo Amerikai nav jālikvidē alianse, lai sagrautu visu tās atturēšanas pamatu, NATO garantijas joprojām var tikt apšaubītas,” rūgti sacīja eksperts.
Kādas varētu būt kara “starpposma beigu” scenāriju sekas?
Patrīcija Lūisa, kura vada starptautiskās drošības programmu Chatham House, uzsvēra, ka “runājot par jebkādām sarunām, ikvienam Rietumos vajadzētu atcerēties, ka Ukraina negrasījās karot un ne. tā ir jāpiespiež risināt sarunas kā valsts, kas karo.”
“Mēs runājam par vienu agresoru – Krieviju,” viņa atgādināja, “tāpēc, runājot par pamieru un sarunām, Rietumi nevar runāt par vienādu uzticību abām pusēm.”
Eksperte atzīmēja Zelenska valdības dilemmu: “ja Ukraina uzvar, tai sarunas nav vajadzīgas, bet, ja tā zaudēs, tad tās būs sarunas uz Krievijas nosacījumiem.”
“Kad jūs zaudējat, jūs atrodaties otra žēlastībā,” Lūisa atgādināja: “Tāpēc optimālo vidusceļu var atrast tikai tad, kad abas puses patiesībā saprot, ka priekšā ir ilga cīņa, līdz tās tiks galā. pilnīgi izsmeltas, vai strupceļš, kurā neviens neuzvarēs. Un šis ir brīdis, kad sākas īstās sarunas.
Analītiķe par iespējamu uzskata tikai to, ko sauc par “pagaidu pamieru vai pauzi”.
“Ja mēs piekrītam pagaidu pamieram, nosacījums varētu būt okupētās teritorijas apdzīvošanas neesamība, lai ātri pārietu uz mierīga izlīguma nosacījumiem. Tādējādi pamiers būtībā iesaldētu konfliktu, iespējams, izveidojot demilitarizētu zonu. To varētu kontrolēt ANO. Un to varētu kontrolēt Eiropas spēki. Ir ļoti grūti saprast, kā tas varētu darboties, ņemot vērā Krievijas uzvedību. Un mēs esam redzējuši, ka Krievija pārkāpj daudzus līgumus. Un padomājiet, pēc kāda laika tur atkal būs karš. Rezultātā, pat ja Ukraina pati gribēs vienoties par pamieru, mums būs jādomā, kā mēs varam viņus atbalstīt un kā tas palīdzēs eiropiešiem saglabāt drošību ilgtermiņā,” skaidroja Lūisa.
Kāpēc situācija pie Melnās jūras ir tik svarīga šajā karā?
Natālija Sabanadze, Chatham House Krievijas un Eirāzijas programmas vecākā pētniece, ir pārliecināta, ka “Melnās jūras reģiona un tai piegulošo valstu nākotne lielā mērā ir atkarīga no tā, kas notiks Ukrainā un kā risināsies šis karš.
“Šis reģions vienmēr ir bijis ļoti sadrumstalots,” atgādināja Sabanadze, “to raksturoja turku un krievu naidīgums, drošības trūkums un diemžēl Rietumu neuzmanība. Krievijas iebrukums Ukrainā ir piesaistījis vismaz Rietumu uzmanību.
Eksperte atgādināja, ka “Krievija ne tikai anektēja Krimu un okupēja vairākas teritorijas.” Tā, pēc viņas domām, “vēlas pilnībā atdalīt Ukrainu no jūras, ieņemot Odesu, kas nodarītu ekonomisku kaitējumu Ukrainai un arī nodrošinātu Maskavai piekļuvi Piedņestrai”.
Tomēr “Kremļa plāns ir apstājies un nonācis strupceļā”, jo kara laikā Ukraina ne tikai “aizstāvēja daļu Melnās jūras piekrastes”, bet arī “iznīcināja 24 Krievijas karakuģus, tostarp zemūdeni un vadošo kreiseri”.
Sabanadze uzsvēra, ka “Krievijas flote atkāpjas uz Maskavas okupēto Gruzijas teritoriju – uz Abhāzijas reģionu uz topošo bāzi Očamčirā”.
Pēc ekspertes domām, Krievija “gatavojas izmantot šo bāzi, lai uzbruktu Ukrainai, taču šajā gadījumā Gruzijas teritorija kļūs par leģitīmu Ukrainas atriebības mērķi, un tur varētu būt iespējama operāciju teātra eskalācija vai paplašināšanās”.
Krievija neatsakās no savām ambīcijām Piedņestrā, kas ir daļa no Moldovas, lai “destabilizētu šo valsti”.
“Ja Krievijai šeit veiksies, Melnā jūra Krievijai sāks pildīt savu sākotnējo funkciju – tramplīnu, lai projicētu spēkus tālāk, īpaši Vidusjūras austrumos un Rietumbalkānos, un tur būs daudz iespēju izdarīt spiedienu uz Eiropu. piemēram, palielinot migrāciju caur Vidusjūras austrumiem,” Kremļa stratēģiju skaidroja Sabanadze.
