Nesenās sarunas starp Krievijas un Ukrainas amatpersonām Stambulā — pirmās kopš 2022. gada — noveda pie diskusijām par iespējamu pamieru. Taču pušu nostājas palika nemainīgas: Maskavas prasības ir pārāk augstas, lai ātri atrisinātu konfliktu, raksta The Atlantic
Kopš kļūšanas par ASV prezidentu Donalds Tramps ir demonstrējis fundamentālu neizpratni par kara būtību Ukrainā, apgalvo bijušais Nacionālās drošības padomes ierēdnis Tomass Raits. Tramps ir pārliecināts, ka var apturēt kaujas, ja iesaldēs frontes līniju un neļaus Ukrainai pievienoties NATO. Tomēr Putinam ar to nepietiek: Kremlis pieprasa samazināt Ukrainas armiju, pārtraukt sadarbību ar Rietumiem un neļaut Ukrainā ievest Eiropas karaspēku. Krievija nevēlas neitrālu, bet gan pakļautu Ukrainu.
Tagad pēdējais vārds pieder Trampam. Aprīlī viņš draudēja “izstāties no procesa”, ja pusēm neizdosies panākt vienošanos. Tas varētu nozīmēt atbalsta Ukrainai pārtraukšanu, kas būtu par labu Krievijai. Vai arī ASV varētu saglabāt palīdzību, bet atteikties no spiediena uz Putinu, gaidot, kad viņš piekritīs kompromisam.
Ukraina un tās sabiedrotie saprot, ka miers vēl nav iespējams. Bet diplomātiskais mērķis ir pārliecināt Trampu, kurš patiesībā paildzina karu. Sākotnēji viņš uzskatīja Volodimiru Zeļenski par spītīgu, it īpaši pēc tam, kad Ukraina pieprasīja drošības garantijas, kuras Tramps nebija gatavs sniegt. Tomēr viss mainījās pēc ASV palīdzības īslaicīgas iesaldēšanas un Kijivas taktiskas rīcības: ukraiņi piekrita beznosacījumu 30 dienu pamieram, pārņemot iniciatīvu.
Putins, gluži pretēji, nevarēja pieņemt šādu pamieru bez piekāpšanām, jo tas nozīmētu Ukrainas pozīcijas saglabāšanu un tās tuvināšanos Eiropai. Galu galā tieši Maskava izrādījās puse, kas kavēja miera noslēgšanu, ko Zelenskis izmantoja, piedāvājot personisku tikšanos ar Putinu. Viņš atteicās, tādējādi nostādot sevi nelabvēlīgā gaismā Trampa priekšā.
Tomēr Krievija varētu iegūt priekšrocības, atsakoties no kompromisa, ja ASV atteiktos palīdzēt Kijivai. Lai gan Ukraina tagad ir mazāk atkarīga no Vašingtonas – pateicoties paātrinātām ieroču piegādēm un sava militāri rūpnieciskā kompleksa izaugsmei –, amerikāņu atbalsta beigas varētu sarežģīt situāciju frontes līnijās.
Tomēr, ja ASV saglabās kaut daļēju atbalstu un Eiropa uzņemsies lielāko nastu, Krievijai var trūkt resursu, lai turpinātu karu. Vien pēdējo deviņu mēnešu laikā Maskava ir zaudējusi vairāk nekā 1500 cilvēku dienā, un tas neņem vērā nepieciešamību pēc jaunas mobilizācijas, no kuras Kremlis izvairās.
Problēma ir tā, ka Tramps acīmredzot neapzinās, ka tikai spiediens frontē piespiedīs Putinu piekāpties. Viņa sūtnis apgalvo, ka “Trampa harizma” varētu pārliecināt Putinu uz mieru. Taču Kremlis rēķinās ar to, ka Ukrainai un Rietumiem beigsies resursi, un personīgās simpātijas šeit nepalīdzēs.
Risinājums joprojām ir iespējams: Eiropa varētu uzņemties lielāko daļu atbalsta Ukrainai, savukārt ASV saglabātu galvenās piegādes – izlūkošanu, pretgaisa aizsardzību un smagos ieročus. Vienlaikus Eiropas līderi varētu kompensēt Amerikai tās izmaksas, izmantojot, piemēram, iesaldētos Krievijas aktīvus.
Šāds kompromiss ļautu Trampam apgalvot, ka viņš samazināja palīdzību Ukrainai un novirzīja to uz Eiropu, nezaudējot reputāciju. Un pats svarīgākais, viņš spēs pārliecināt Putinu, ka ar militāriem līdzekļiem uzvarēt nav iespējams. Tikai tad Trampam būs iespēja panākt mieru, kuru viņš tik izmisīgi vēlas.
