Janvāra sākumā Ukrainas bezpilota lidaparāti uzspridzināja gāzes termināli netālu no Sanktpēterburgas. Decembrī Ukrainas operatīvajiem darbiniekiem pat izdevās iedarbināt sprāgstvielas uz Krievijas dzelzceļa līnijām dziļi Sibīrijā, simtiem jūdžu attālumā no kara. Mēs redzēsim vairāk šādu uzbrukumu Krievijas iekšienē, jo Kijivā pieaugs bailes, ka Ukrainai sāk izsīkt iespējas, kā iznīcināt Krievijas spēkus kaujas laukā. Ar šādu vadmotīvu sava viedokļa izklāstu ievada politisko risku konsultāciju uzņēmuma Eurasia Group un uzņēmuma GZERO Media prezidents, ārlietu žurnālists, publicists un TIME galvenais redaktors Ians Bremers
Uzbrukumi vairāk liecina par Ukrainas bailēm, nevis par tās spēku. Pēc simtiem tūkstošu upuru un miljoniem cilvēku pārvietošanas prezidentam Volodimiram Zelenskim un viņa ģenerāļiem ir jauni iemesli šaubīties par Rietumu atbalsta noturību, no kura būs atkarīga Ukrainas uzvara jebkurā veidā. Apzinoties, ka vēlētāji Amerikā, tās galvenais militārais sabiedrotais, un Eiropa, kas ir gan militārais, gan finansiālais atbalstītājs, arvien vairāk strīdas par to, vai Ukraina kādreiz spēs padzīt krievu iebrucējus no viņu ierakumiem un atgūt 18% teritorijas, ko viņi ieņem, Kijiva ir pamatoti noraizējusies.
Pat ja Kongress apstiprinās lielāku militāro palīdzību 2024. gadam, šī, iespējams, būs pēdējā pakete no Vašingtonas līdz pēc novembra vēlēšanām. Ja Donalds Tramps uzvarēs, ukraiņi zina, ka viņš krasi samazinās palīdzību. Prognozes Eiropā ir tikai nedaudz labākas. Vācijas budžeta problēmas, pieaugošā Ungārijas opozīcija un ES vadības vājums apgrūtinās kompensē Vašingtonas militārās palīdzības trūkumu vidējā termiņā.
Tikmēr, kad Vladimirs Putins pārceļ Krievijas ekonomiku uz kara pamatiem, Ukraina zina, ka tai ir jāmobilizē un jāapmāca simtiem tūkstošu jauniesaukto. Kijiva apsver iespēju mobilizēt 500 000 papildu karavīru. Pat ja tas izrādās iespējams, tas nav ilgtspējīgs karā pret iebrucēju ar daudz lielāku iedzīvotāju skaitu un ekonomiku. Tāpēc Kijiva strauji kļūst izmisīgāka. Tā dara visu iespējamo, lai palielinātu iekšzemes aizsardzības ražošanu, jo īpaši bezpilota lidaparātu ražošanu kaujas laukam un mērķu sasniegšanu Krievijā.
Tieši tur pieaug briesmas tiem, kas nav tieši iesaistīti karā. Zelenskis jau tagad uzņemas lielākus riskus, lai mainītu karu un saglabātu savu politisko stāvokli mājās, tostarp agresīvākus uzbrukumus mērķiem Krievijā un okupētajās Ukrainas teritorijās. Tas nozīmē lielāku ar karu saistītu Krievijas amatpersonu mērķtiecīgu slepkavību iespējamību un biežus triecienus ar bezpilota lidaparātiem un raķetēm Krimā un Krievijas militārajā un ekonomiskajā infrastruktūrā, iespējams, tostarp naftas un graudu iekārtām Melnajā jūrā, kas atkal varētu traucēt globālajiem tirgiem. Jauni uzbrukumi iespējami arī Kerčas šauruma tiltam, kas savieno Krimu ar Krievijas kontinentālo daļu. Tas savukārt izraisītu intensīvākus Krievijas uzbrukumus Ukrainas pilsētām. Jebkurš no šiem uzbrukumiem – un ir daudzi iespējamie mērķi – riskē ar Putina atriebību, kas NATO vēl tiešāk ieved konfliktā. Ne Krievija, ne NATO nevēlas šo paplašināšanos, bet kari sāk dzīvot paši, jo īpaši, kad viens no galvenajiem spēlētājiem – šajā gadījumā Zeļenskis – kļūst par trumpja kārti (wild card), ko atklāt.