Ja izrādīsies, ka lidmašīnas avārija nav Putina nopelns, tad varbūt tikai tāpēc, ka kāds viņu apsteidza. Ar šādu vadmotīvu sava viedokļa izklāstu ievada New York Times redkolēģijas loceklis Seržs Šmēmanns
Krieviem vienmēr ir patikušas baumas un sazvērestības, kuru pamatā ir pieņēmums, ka Kremlis rūpīgi vilto oficiālās ziņas. Tāpēc nav pārsteidzoši, ka dažas stundas pēc pirmajiem ziņojumiem par lidmašīnas, kuras pasažieri sauca Jevgeņijs Prigožins, avāriju, un baumas izplatījās kā Sibīrijas meža ugunsgrēks.
Viņš, iespējams, nav bijis lidmašīnā un viltojis savu nāvi, lai pazustu. Vai varbūt prezidents Vladimirs Putins tagad tur Prigožinu slepenā cietumā. Vai arī ukraiņi, uz kuriem Prigožins uzrīdija savus algotņus, uzspridzināja lidmašīnu. Nekas, šķiet, nav neiespējams ar šo personāžu, reketieri, ēdināšanas pakalpojumu sniedzēju, karavadoni un Putina draugu, kurš jūnijā nosūtīja savu ”Vāgnera” algotņu grupu pārdrošā gājienā uz Maskavu, lai izrēķinātos ar Krievijas militārajiem vadītājiem.
Cilvēku, kas, iespējams, vēlējās viņa nāvi, netrūkst, tostarp tie paši Krievijas militārie komandieri, ukraiņi vai Āfrikas un Sīrijas nemiernieki, kuriem uzbruka viņa algotņi. Taču, kā tas bieži notiek ar zvērībām Putina Krievijā, lidmašīnas avārija, iespējams, bija tieši tāda, kāda tā šķiet: nežēlīgā valdnieka veikta nesavaldīga vasaļa slepkavība. Tas var nekad netikt pierādīts; Putins var nolemt pēc nāves pagodināt Prigožinu kā patriotu vai vismaz vainot viņa nāvē savus iecienītākos ļaundarus, ukraiņu “fašistus” un blēdīgos Rietumus.
Taču pagaidām lielākā daļa novērotāju uzskata, ka pierādījumi, motīvi un līdzekļi norāda uz Putinu. Pēc diktatoriskās varas brutālās loģikas, Putinam nebija izvēles. Lai gan Prigožins centās izrādīt pilnīgu uzticību prezidentam, pat tad, kad viņš jūnijā pavēlēja saviem karaspēkiem sākt “taisnīguma gājienu”, tā joprojām bija atklāta sacelšanās pret Putinu, un prezidenta pirmā publiskā reakcija bija brīdinājums: nenosaucot Prigožina vārdu, viņš teica, ka tie, kas gatavoja sacelšanos, “nodeva Krieviju”. Putina leksikā tas ir nāves spriedums. Viņš arī ir Krievija.
Putins visu, kas sekoja, izspēlēja ar tādu pašu viltību, kas viņu noturēja pie varas vairāk nekā 20 gadus. Viņš ļāva lauka komandierim pēc sacelšanās izbraukt uz Baltkrieviju, atcēla viņam izvirzītās oficiālās apsūdzības un uzaicināja viņu uz trīs stundu sarunu Kremlī, bet pēc tam deva viņam pārvietošanās brīvību Krievijā. Šķita, ka Prigožins nonāca pie secinājuma, ka viņam ir piedots. Viņš apgalvoja, ka ir apmeklējis Krievijas un Āfrikas samitu Sanktpēterburgā, lai gan nav pārliecinošu pierādījumu par viņa klātbūtni tajā. Pēc tam divas dienas pirms lidmašīnas avārijas viņš ievietoja jaunu Vāgnera grupas vervēšanas video, kas it kā filmēts Āfrikā. Uz tukša lauka fona Prigožins parādījās pilnā desantnieka tērpā, kurai viņš vienmēr deva priekšroku šādos videoklipos.
“Mēs strādājam,” viņš teica savā rūcošajā skarbā puiša balsī. – Temperatūra ir plus 50, kā mums patīk. ”Vāgners” veic RSO (izlūkošanas un meklēšanas operācijas). Padarīt Krieviju vēl lielāku visos kontinentos un Āfriku vēl brīvāku”.
Pēc šīs demonstrācijas Putins acīmredzot spēra savu soli. Divus mēnešus pēc sacelšanās avarēja Prigožina lidmašīna, ko viņš bieži izmantoja un, pēc baumām, tā pati, ar kuru viņš pēc neveiksmīgā dumpja lidoja uz Baltkrieviju. Aculiecinieki ziņoja par diviem sprādzieniem, kas varētu nozīmēt, ka lidmašīnu notriekusi pretgaisa baterija. Neilgi pēc tam oficiālie mediji ziņoja: Prigožins bijis septiņu pasažieru sarakstā. Stāsta, ka uz klāja bijis arī grupas militārais komandieris Dmitrijs Utkins.
Šķietami neizbēgams secinājums ir tāds, ka Prigožina liktenis tika apzīmogots pirms diviem mēnešiem. Lai kāds būtu šīs sagrāves cēlonis, Putina “draugu” armija noteikti saņems vēstījumu: nekādas pielīšanas, kurās Prigožins bija meistars, un nekādas ilgas un lojālas kalpošanas vēstures, neatkarīgi no tā, vai tā nodrošinās pārtiku Kremlim vai privātai armijai, nepietiks, lai aizsargātu tos, kas nostāsies pret varu.
Jau sen ir skaidrs, ka Putina Krievijā nodevība ir nepiedodama. Radioaktīvais polonijs, ko izmantoja, lai nogalinātu pārbēdzēju Aleksandru Ļitviņenko, un nervus paralizējošajai vielai “Novičok”, kas tika izmantota atentāta mēģinājumā pret Sergeju Skripaļu, nedrīkst atstāt šaubas par to, kurš un kāpēc to izdarīja. Un Putina mēģinājumi apklusināt savu spītīgāko pretinieku Alekseju Navaļniju, izmantojot saindēšanu un drakonisku ieslodzījumu, liecina par nulles toleranci pret jebkādām domstarpībām. Nepieciešamība nodrošināt personīgo lojalitāti kļuva aktuālāka pēc iebrukuma Ukrainā.
Ņemot vērā Prigožina tumšo vēsturi, ir pilnīgi iespējams, ka vēl gaidāmi negaidīti atklājumi par šo avāriju. Bet, ja izrādīsies, ka tas nav Putina nopelns, tad, visticamāk, tikai tāpēc, ka kāds viņu apsteidza.
