Apvienotajā Karalistē suņu staidzinātāju ikgadējās roku un plaukstu locītavu traumu izmaksas tiek lēstas 23 miljonu sterliņu mārciņu apmērā, bet sievietes un cilvēki, kas vecāki par 65 gadiem, ir visvairāk pakļauti riskam, jo suņi tiek vilkti aiz pavadas, teikts pieejamo pierādījumu pārskatā, kas publicēts tiešsaistē žurnālā “Injury Prevention”.
Pētnieki skaidro, ka pēdējos gados pieaug suņu pastaigas traumu gadījumu skaits līdz ar suņu īpašnieku skaita pieaugumu un suņu pastaigu skaita pieaugumu fiziskās sagatavotības uzlabošanai. Apvienotajā Karalistē vien ir aptuveni 8,5 miljoni suņu — viens uz katriem septiņiem līdz astoņiem cilvēkiem.
Neskatoties uz daudzajiem suņa turēšanas sniegtajiem kognitīvajiem un fiziskajiem ieguvumiem veselībai, mediķi piebilst, ka tas nav bez traumu riskiem. Tomēr ir maz pētījumu par roku un plaukstu locītavu traumām, kas gūtas, pastaigājoties ar suni, neskatoties uz to, ka visu veidu roku un plaukstu locītavu traumas veido no 10% līdz 30% no visām neatliekamās palīdzības nodaļu vizītēm.
Lai aizpildītu šo zināšanu trūkumu, pētnieki rūpīgi pārmeklēja datubāzes, meklējot atbilstošus pētījumus, lai kvantitatīvi noteiktu riska profilu un novērtētu roku/plaukstu locītavu traumu veidus un izmaksas suņu staidzinātāju vidū Apvienotajā Karalistē.
No sākotnējiem 102 pētījumiem pierādījumu pārskatā tika iekļauti pieci. Visi tika publicēti laikā no 2012. līdz 2024. gadam, un tajos kopumā piedalījās 491 373 pacienti, no kuriem gandrīz trīs ceturtdaļas (364 904) bija sievietes. Aptuveni 65 623 (gandrīz 13,5 %) bija jaunāki par 18 gadiem un 152 247 (31 %) bija vecāki par 65 gadiem.
Kopumā, pastaigājoties ar suni, tika gūtas 491 400 traumas. No tām 110 722 (22,5 %) bija specifiski rokas un plaukstas locītavas lūzumi vai mīksto audu traumas. Visbiežākā trauma bija pirkstu lūzumi (34 051; 31 %), kam sekoja plaukstas locītavas lūzumi (27 904; 25 %), pirkstu mīksto audu traumas (26 959; nedaudz vairāk par 24 %) un plaukstas locītavas mīksto audu traumas (18 920; 17 %).
Suņa tieša vai netieša loma traumas gūšanā tika ziņota četros no iekļautajiem pētījumiem (458 749 pacienti). Vilkšana aiz pavadas ar/bez kritiena bija visbiežākais tiešas traumas cēlonis, kas veidoja vairāk nekā divas trešdaļas gadījumu (314 189; 68,5 %).
Pārējo veidoja paklupšana aiz pavadas/suņa un krišana (20%) un sapīšanās pavadā ar kritienu (11%) vai bez tā (1%).
Vienā pētījumā tika ziņots par vēl 14 netiešiem savainojumiem, kas nebūtu notikuši, ja suns nebūtu bijis klāt: 11 no tiem radās, pastaigājoties ar suni, bet tos neizraisīja suns, velkot pavadā cilvēku.
Suņu pastaigas neizrādījās riskantākas par jebkuru citu aktivitāti rokas vai plaukstas locītavas traumu gūšanas ziņā. Taču sievietes un vecāka gadagājuma pieaugušie bija nesamērīgi vairāk pakļauti suņu pastaigas traumām.
Tas nav pilnīgi pārsteidzoši, saka pētnieki, ņemot vērā, ka vecāka gadagājuma sievietēm ir lielāka osteoporozes iespējamība un tāpēc viņas ir vairāk pakļautas lūzumiem, savukārt vecāka gadagājuma cilvēkiem parasti ir lielāka iespēja saskarties ar līdzsvara un gaitas problēmām, kā arī redzes traucējumiem, viņi norāda.
Pamatojoties uz iekļauto pētījumu datiem un pieņemot, ka Apvienotās Karalistes iedzīvotāju skaits ir 45 miljoni pieaugušo, pētnieki lēš, ka potenciālās ikgadējās ķirurģiskās iejaukšanās un ģipša uzlikšanas izmaksas tikai lauztu plaukstas locītavu gadījumā, kas rodas suņu pastaigās, Anglijas Nacionālajā veselības dienestā (NHS) varētu pārsniegt 23 miljonus sterliņu mārciņu gadā.
Un tas neietver plašākas ekonomiskās izmaksas, ko rada šo pacientu nespēja strādāt, un potenciāli pieaugošās aprūpes prasības, viņi piebilst.
Pētnieki atzīst dažādus savu atklājumu ierobežojumus. Četri no pieciem iekļautajiem pētījumiem tika veikti ASV. Un trīs izmantoja vienu un to pašu datu avotu. Arī iekļautajos pētījumos netika analizētas tendences suņu īpašumtiesībās, suņu šķirnēs, pavadas veidos un pastaigu vidē.
Taču viņi norāda: “Lai gan šajā pārskatā netiek konstatēts, ka pastaigas ar suni ir ievērojams roku un plaukstu locītavu traumu riska faktors pieaugušo populācijā, salīdzinot ar visiem citiem cēloņiem, tajā tomēr tiek uzsvērts, ka ievērojams skaits šādu traumu ir saistītas ar suņu turēšanu, īpaši gados vecāku cilvēku un sieviešu vidū.”
Tāpēc viņi iesaka: “Varētu būt ieteicams mācīt drošākas pavadas turēšanas prakses, piemēram, pavadas turēšanu plaukstā, nevis aptīšanu ar pirkstiem vai plaukstas locītavu, vai pavadas izvēli, piemēram, izvairīšanos no ievelkamām ierīcēm, kas var izraisīt pēkšņu stiepes spēka palielināšanos to darbības diapazona beigās.” Viņi piebilst, ka noderīga varētu būt arī suņu paklausības apmācība.
