Krievijas karavīri vienādā mērā sagaida uzvaru un nodevību. Bet neviens nedomā par to, par ko patiešām vajadzētu domāt vispirms. Par to savu ”tās puses” noskaņojuma analīzi veicis publicists un Z-kopienas pētnieks Ivans Filippovs
Pēdējos mēnešos Rietumu mediju telpā arvien biežāk izskan vārdi “miers” un “pamiers”, bet Krievijas prokara kanālos arvien vairāk tiek runāts par “sarunu” tēmu. “Patriotus” neapmierina nekāda veida samierināšana – viņi vēlas cīnīties līdz uzvarošam galam. Bet kur ir šis gals, kas ir “uzvaras” indikatots un kāpēc militāristi ir pārliecināti, ka viņi tiks nodoti.
Šī ir kara 971. diena. Tā paša kara, kam vajadzēja beigties pēc “trīs dienām” ar Krievijas karaspēka militāro parādi Hreščatikā un Oļega Gazmanova koncertu Maidanā. Un pēdējo nedēļu laikā arvien vairāk tiek apspriestas iespējamās miera sarunas un nosacījumi šī kara apturēšanai. Par tiem pirmām kārtām runā Rietumu politologi un Rietumu prese – par miera apstākļiem tiek rakstīti milzīgi teksti.
No pēdējā interesantākā ir britu žurnāla The Economist redakcijas sleja, kurā autors aicina Ukrainas vadību un tās Rietumu sabiedrotos paskatīties uz lietām reāli un formulēt sasniedzamus mērķus. Piemēram, piekrītiet teritoriju zaudēšanai un dzīvojiet “cerībā uz atkalapvienošanos”. Kā dzīvoja Vācija un kā dzīvo Koreja. Uzņemt Ukrainu NATO, bet neizvietojot tās teritorijā alianses militārās bāzes, kā tas bija Norvēģijas gadījumā 1949. gadā.
Krievu politologi un pat politiķi apspriež miera apstākļus. Kādu dienu pat Putins sacīja, ka Krievijai nav vajadzīgs “nedēļas pamiers”, bet gan “vajadzīgi apstākļi ilgstošam, ilgtspējīgam un ilgstošam mieram”. Protams, pēc viņa teiktā, “ilgstošs miers” ir iespējams tikai tad, ja Krievija kontrolē “jaunos reģionus”. Šoreiz gan viņš aizmirsa atgādināt, ka Ukrainai nevajadzētu pievienoties NATO. Bet Putins par to jau runāja jūnijā.
Arvien vairāk tiek runāts par kara beigām. Un vienīgā grupa, kas šajās sarunās praktiski nepiedalās, ir krievu sabiedrība. Protams, saprotamu iemeslu dēļ.
Pirmkārt, represīvie likumi padara praktiski neiespējamu apspriest mieru, izņemot runas par “demilitarizāciju un denacifikāciju”. Bīstami. Virtuvē, starp uzticamiem draugiem – varbūt, bet noteikti ne publiski.
Otrkārt, Krievijas sabiedrība ir izolējusies no kara. Karš notiek kaut kādā paralēlā telpā, kas būtībā nozīmē iepriekš norunātu piekrišanu jebkuram iznākumam. Vai Putins uzvarēs? Nu, tas ir jauki. Vai Krievijas armija nespēs sasniegt savus mērķus? Nu, lai Dievs mūs svētī, tāpēc mums nav ne silti, ne auksti. Tā, starp citu, ir morāli neviennozīmīga doma, taču no praktiskā viedokļa ārkārtīgi svarīga.
Militārie blogeri arī apspriež iespējamo mieru. Tradicionāli Z-kanālos autori atļaujas darīt lietas, par kurām reālajā pasaulē, kur dzīvo mierīgie krievi, viņiem tiktu izvierzīta apsūdzība armijas “diskreditēšana”. Atstāsim malā jautājumu, kāpēc tas tā ir: es gribētu paspekulēt par to, kā militārie un paramilitārie Z-kanāli redz iespējamo mieru. Un šī ir interesanta saruna.
Katrā kara dienā te, te atkal pierimst diskusijas par iespējamo “vienošanos”. Tas ir, hipotētiska kara apturešana ar nosacījumiem, kas, pēc daudzu Z kanālu tekstu autoru domām, nebūs piemēroti Krievijas militārpersonām. Uz noteikumiem, kas devalvēs upurus, ko viņi nesa frontē. Ir skaidrs, no kurienes šīs sarunas nāk: pēdējo karu – Afganistānas un Čečenijas – pieredze militāristiem saka, ka neviens viņiem nejautās par miera līguma nosacījumiem un lēmumus pieņems uzvalkos tērpti cilvēki Maskavā, kuri frontes ralitāti nav redzējuši pat savu iPhone tālruņu ekrānos. Un šī doma izklausās pilnīgi loģiski – nu, kāpēc gan ne? Kad pēdējo reizi Vladimirs Putins pieņēma lēmumus, kas ņēma vērā sabiedrības vai atsevišķas tās daļas viedokli?
Igors Strelkovs par to daudz rakstīja – par “sarunāto” (dogovorņak). Viņš raksta tagad – no cietuma, un vairāk vai mazāk tādā pašā tonī un ar tām pašām prognozēm. Izņemot to, ka viņš vairs neatceras Vladimiru Putinu pēc vārda, bet tikai sūdzas par “rozā miglu” “Varavīksnes vienradžu un poniju” smadzenēs. Arī citi autori raksta par “sarunāto”, un viņu teksti ir rūgtuma un reizēm izmisuma pilni, saskaroties ar to, kas viņiem šķiet neizbēgams.
“Mēs visi esam izsmelti. Kā vesela valsts, neizslēdzot tos, kuri šķiet vienaldzīgi, mēs divarpus gadus piedzīvojam murgu, ko nevarējām iedomāties. <…> Kādreiz, kad mēs vēl nebijām pārvērtušies par čaumalām kara no iekšpuses sadedzinātu cilvēku veidolā, mēs zinājām, kāpēc mēs to darām. Tāpat kā labākie no mums, kas vairs nav dzīvi, to zināja. Lai cik grūti tas būtu, mums ir jāatceras, kāpēc tas viss ir un kāpēc mēs tajā atrodamies. Ko mēs varam darīt, ja rīt viņi nolems noslēgt pamieru vai pat pasludinās ienaidniekus par draugiem? Neko”.
Šis ir citāts no plaši izplatīta teksta, ko veidojis Ņikitas Tretjakova, tikko pamanāma kanāla autors ar 14 tūkstošiem abonentu (šim tekstam tagad ir vairāk nekā 150 tūkstoši lasījumu). Neskatoties uz rūgtajiem formulējumiem, Tretjakovs tomēr nonāk pie secinājuma, ka jācīnās līdz rūgtajam galam. Kādam nolūkam vēl joprojām ir strīdīgs jautājums, bet, ja karš tiek apturēts, ko darīt tiem, kas karojuši? Pareizi. Neko. Jā, visticamāk, viņi jūs nodos, bet jūs nevarat nolaist rokas, viņš raksta.
Bet, pat ja šī doma nav oriģināla, man šķiet, ka svarīgāks ir nevis formulējums, bet intonācija – rūgts apvainojums. Nē, ne par netaisnīgu karu, bet cilvēkiem, kas to vada bez mērķa, nerēķinoties ar līdzekļiem un nesaprotot, kā izskatās uzvara.
Vispār rūgtums Z-tekstos sāk parādīties arvien biežāk. Vissakūtāk tas bija pirms mēneša – mobilizācijas gadadienā bija vairāki ievērojami teksti tieši par šo tēmu. Par nodevību. Par to, kā varas iestādes pameta mobilizētos. Vienu no tiem, kas publicēti kanālā “Mobilizētā mūziķa dienasgrāmata”, paturēju atsevišķi, jo šķiet, ka tas visprecīzāk pauž ievērojamas armijas daļas jūtas pret karavadoņiem.
“Šodien ir tā pati diena, kad viss sākās pirms diviem gadiem. Dzīve apgriezās kājām gaisā. Tie, kas uzskatīja sevi par patriotiem, noņēma uzlīmi no mašīnas, atstājot tikai putekļainu zīmējumu liela burta Z formā. Tie, kas pasaulei dāvāja skaistumu, tika sūtīti cilvēkus pārvērst par malto gaļu. Pēc jūsu aicinājuma mēs pametām savus uzņēmumus un ģimenes. Mēs aiztaisījām caurumus frontē. <…> Hroniski slimi, divu gadu cīņas un jūsu sasodītā attieksme pret mums, mūsu sievām un mātēm, šrapneļu un ložu piesātināti, lauztiem kauliem un neatgriezeniski izkropļotu psihi, būdami uzticīgi zvērestam, mēs turpinām cīnīties, kamēr jūs atmazgājat piķi un štopējat heroīnu. 21. septembris ir sēru diena. Tas ir sauciens pēc jūsu mirušajām dvēselēm. Jūs tās pārdevāt par savrupmājām.”
Kāpēc ir svarīgi saprast mobilizēto noskaņojumu un citēt pirms mēneša rakstītu tekstu? Jo tas ir tieši saistīts ar sarunām par kara beigām. Tikai pēc miera noslēgšanas pirmajā vilnī mobilizētie varēs atgriezties mājās – tas ir gluži acīmredzami, jo Vladimirs Putins nevēlas pieļaut jaunu vilni, vēl jo mazāk rotāciju. Viņš to tik ļoti nevēlas, ka ir pat gatavs lūgt Ziemeļkorejas militāro palīdzību, lai arī cik pazemojoši tas nešķistu. Pagaidām tas ir baumu līmenī, bet baumas, kas iekļaujas Z-telpas veidotajā pasaules ainā: valdība ar visiem spēkiem cenšas izvairīties no uzvarai tik nepieciešamās otrās mobilizācijas.
Šādos apstākļos autoritatīvi Z-autori cenšas atbildēt uz jautājumu par hipotētiskām kara beigām. Svarīgu un lielu tekstu par šo tēmu publicēja militārais eksperts Vladislavs Šurigins, kanāla ”Ramzaj” autors. Un šis ir ļoti interesants teksts.
Autors apspriež vairākus uzvaras scenārijus. Minimālā programma ir “Donbasa, Hersonas un Zaporižjas teritorijas pilnīga atbrīvošana”. Termiņš: nākamā gada beigas. Šurigins uzskata, ka tam pietiks ar pieejamiem līdzekļiem, lai gan tēma par katastrofālu cilvēku trūkumu un militārās pavēlniecības nespēju nodrošināt zaudējumu aizvietošanu ir viena no populārākajām Z kanālos. “Tūlītējais uzdevums” ir tas pats, bet plus Odesa un Mikolajiva. Tam, pēc autora domām, nepieciešami vismaz divi gadi un vēl 200 tūkstoši jaunu karavīru. Visbeidzot, maksimālais uzdevums ir “pilnīga Ukrainas kreisā krasta atbrīvošana, ieskaitot Odesu un Mikolajivu”. Šurigins uzskata, ka tam būs nepieciešami trīs gadi un vēl 400 tūkstoši cilvēku.
Kas šajās diskusijās ir svarīgs? Ne tikai Kijivas kā kara mērķa neesamība. Pat ievērojamais Z-eksperts vairs neierosina šturmēt Harkivu. Kāds krass kontrasts ar propagandas teikto un mērķiem, ar kuriem sākās karš. Bet visinteresantākais ”Ramzaj’ argumentācijā ir tas, ka autors skaidri saprot vismaz divu no trim viņa aprakstītajiem scenārijiem neiespējamību. Simtiem tūkstošu jaunu militārpersonu neparādīsies no zila gaisa. To droši vien saprot arī viņa lasītāji. Secinājums, ko var izdarīt no teksta, nav secinājums par uzvaru, bet gan par strupceļu.
Lasot šīs diskusijas, mēģinot no tām izdarīt kādu secinājumu par noskaņojumu frontē, mēģinot no Z-kanālos izkaisītiem puzles gabaliņiem salikt kaut kādu vispārēju priekšstatu par karu, es atkal un atkal domāju par kādu neuzdotu jautājumu. Es jau rakstīju slejas par uzvaras tēlu, par noskaņojumiem, par zaudējumiem un par Z-autoru nespēju izdarīt vienīgo pareizo secinājumu no saviem argumentiem. Bet izrādās, ka viņi pat nevar normāli uzdot pareizo jautājumu? Šeit jūs runājat par uzvaru. Vai “sarunāto”. Šķiet, ka neviens, izņemot Strelkovu, neapspriež sakāvi, bet viņš ir labi pazīstams “optimists”. Kas notiks tālāk? Lūk, karš ir beidzies. Varbūt kāds no Z scenārijiem apstiprinājies, ko tālāk?
Šie cilvēki, kuri gaida neizbēgamo nodevību, kuri regulāri sūdzas par sabiedrības vienaldzību, kuri ienīst pavēli un cilvēkus, kas pieņem lēmumus valstī – viņi atgriezīsies mājās, un ko tad? Mēs pat nerunājam par neizbēgamu noziedzības pieaugumu. Jau tagad nepaiet ne diena, lai kriminālhronikās netiktu iekļauts kārtējais “jaunās elites pārstāvis” un “Speciālās militārās operācijas veterāns”. Šī daļa ir skaidra. Bet kas notiks, kad pilsoņi sāks diezgan patiesi stāstīt varoņiem neizbēgamo “mēs jūs tur nesūtījām”. Tiem pašiem “salauztajiem”, “pamestajiem” un “biedrus aprakušajiem”.
Man šķiet, ka tas ir vissvarīgākais jautājums, kas tieši skar simtiem tūkstošu cilvēku. Militārie autori šo jautājumu neuzdod. Un šķiet skaidrs, kāpēc: tāpēc, ka viņi zina atbildi. Viņi vienkārši baidās to pateikt skaļi.
