Bijušais Vācijas kanclers (1998–2005) Gerhards Šrēders uzskata, ka 2022.gadā Krievijas un Ukrainas sarunās Stambulā puses bija tuvu miera noslēgšanai, piedāvājot kompromisa risinājumu, ko Ukrainas valdība noraidīja. Par to ziņo Die Welt .
Šrēders, uzstājoties Šveices medija Weltwoche rīkotajā pasākumā, stāstīja par savu lomu sarunās. Pēc bijušā kanclera teiktā, Vācijas valdība nav lūgusi viņu kļūt par starpnieku labu attiecību dēļ ar Krievijas diktatoru Vladimiru Putinu, bet Kijiva nosūtīja Šrēderam atbilstošu priekšlikumu. Ukraina noraidīja ideju par sarunu rīkošanu Šveicē vai Dubaijā, un galu galā tika izvēlēta Turcija. Sarunu protokolus glabā Šrēdera sieva, profesionāla tulkotāja Kima So Jona .
Šrēdera izteiktais priekšlikums paredzēja, ka Donbasa “republikas” paliks Ukrainas sastāvā, bet Krimai tika paredzēts “Dienvidtiroles risinājums”, tas ir, Krievijas anklāva izveide. Bijušais kanclers arī noraidīja Ukrainas iespēju pievienoties NATO.
Pēc Šrēdera domām, viņa priekšlikumi nebija piemēroti Ukrainas pusei un “ietekmīgajām aprindām”, kuras, viņaprāt, stāvēja aiz prezidenta Volodimira Zelenska . Šīs ”aprindas” uzskatīja, ka karadarbības turpināšanās novājinās Krieviju, uzskata ekskanclere.
Šrēders sacīja, ka plaša mēroga konflikta sākšana Krievijai bija “liela kļūda”, jo Ukraina, pat ja tā būtu iestājusies NATO, tai neradītu nopietnus draudus.
Dienvidtirole atrodas Itālijas ziemeļos, zeme, kas robežojas ar Austriju un Šveici. Tā tika pievienots Itālijai 1919. gadā ar Senžermēnas līgumu pēc Pirmā pasaules kara. Dažus gadus vēlāk pie varas Itālijā nāca Benito Musolīni un valdība sāka īstenot Dienvidtiroles itālizācijas politiku. 1939. gada jūnijā Berlīnē Itālija un Vācija parakstīja “Opcijas līgumu”, kurā Dienvidtiroles vāciski runājošie iedzīvotāji bija spiesti izvēlēties – palikt Itālijā vai iegūt Vācijas pilsonību un pārcelties uz Vāciju. Apmēram 80% Dienvidtiroles iedzīvotāju nolēma doties prom.
Pēc Otrā pasaules kara Dienvidtirole palika Itālijas sastāvā. 1946. gadā starp Itāliju un Austriju tika parakstīts De Gasperi-Grūber līgums (pazīstams arī kā Parīzes līgums), kas paredzēja reģionam autonoma statusa piešķiršanu ar īpašiem pasākumiem vāciski runājošo iedzīvotāju aizsardzībai. 1972. gadā Roma pieņēma Otro autonomijas statūtu, kas paplašināja viņu tiesības 90. gadu sākumā, Austrija un Itālija paziņoja par strīda atrisināšanu.
