Viņa dziesmas tiek dziedātas vairāk nekā 40 gadus un savulaik bija populāras arī Latvijā, jo mūspusē teju neviena restorāna mūzikas repertuārs pat nebija iedomājams bez viņa dziesmām, un šķiet, ka visa viņa diskogrāfija sastāv no hitiem. 19. februārī leģendārais dziedātājs, komponists un Krievijas Tautas mākslinieks Jurijs Antonovs svin savu 80. dzimšanas dienu.
Neraugoties uz plašo pieredzi, mūziķis nav iedomīgs cilvēks. Viņš ir tālu no saviesīgiem pasākumiem, izvairās no sarkanajiem paklājiem un praktiski nekad nesniedz intervijas. Taču jubilejas priekšvakarā MSK1.RU korespondentam izdevās aprunāties ar Juriju Antonovu. Krievijas Tautas mākslinieks pastāstīja, ka gatavojas jubilejas koncertam. Pēc viņa teiktā, tas, visticamāk, notiks rudenī.
”Paskatīsimies. Tagad mums ir palikušas divas nozīmīgas norises vietas: Kremļa pils un Live Arena. Man ir izpratne par to, ko es vēlētos redzēt šādā vakarā, protams. Bet vēl ir daudz laika, var būt kādas izmaiņas. Tāpēc ir pāragri par koncertu runāt”, saka Jurijs Antonovs.
Jurijam Antonovam tas būs viens no vairākiem tūkstošiem viņa koncertu. Galu galā viņš sāka strādāt 14 gadu vecumā. Tolaik topošais mākslinieks bija kora diriģents dzelzceļa depo un saņēma pirmo algu 60 rubļu apmērā. Bet par savas radošās karjeras sākumu Antonovs uzskata 1964. gadu, kad viņš ieguva mūziķa darbu Baltkrievijas Valsts filharmonijā.
Pēc vairākiem gadiem talantīgais jauneklis tika uzaicināts pievienoties VIA “Melodijas un ritmi”. Jāteic, ka Antonovs pirms došanās solo darbā mainīja ne vienu vien grupu. Grupas dibinātājs Viktors Sinaiskis vēlāk atzina, ka ansamblis, varētu teikt, bijis revolucionārs. Galu galā tā dalībnieki izpildīja ārzemju hitus, kas tika tulkoti krievu valodā.
Viņa īstais starts notika ansamblī “Tonika”, kurā Antonovs strādāja par muzikālo vadītāju. Drīz Antonovs tika “ievilināts” padomju Bītlu ekvivalentā – VIA “Pojuščije gitari”. Tur viņš pirmo reizi izmēģināja sevi kā solists. Bet 1970. gadā mūziķis pārcēlās uz Maskavu. Šeit viņu gaidīja cita radošā grupa – VIA “Dobri Molodci”.
Īstā Antonova slava aizsākās 70.gadu otrajā pusē, bet 80. gados viņa albumu tirāžas bija mērāmas vairākos miljonos eksemplāru. Daudzie bestselleri no šiem albumiem savulaik padarīja to autoru par likumīgu padomju miljonāru.
1988. gadā laikraksta Komsomoļskaja Pravda korespondents intervēja Polu Makartniju, kurš tolaik izdeva savu albumu Back In The USSR ierakstu firmā ”Melodija”. Šajā intervijā Makartnijs pieminēja vienīgo padomju izpildītāju, ko viņš pazīst: Juriju Antonovu. Vēlāk Antonovs šo faktu skaidroja ar to, ka viņš bijušajam bītlam iedevis kaseti ar savām dziesmām ar kāda angļu producenta starpniecību, kurš ieradās Maskavā, lai sarunātu par “Back In The USSR” izdošanu. Salīdzinājumi ar Makartniju glaimoja Antonovam, un viņš šo stāstu neskaitāmas reizes ar prieku atkārtoja presē.
Jurijs Antonovs pret viņam adresētajiem komplimentiem ir atturīgs. Viņš neskaita ne sarakstīto dziesmu skaitu, ne iegūtās balvas. Viņš negrasās ievērot tradīcijas un veikt inventarizāciju pirms dzimšanas dienas.
”Katram ir kaut kas, ar ko var vismaz nedaudz lepoties. Man tas, protams, ir darbs. Es daru savu darbu, bet tas, cik veiksmīgs vai neveiksmīgs tas ir, ir atkarīgs no jums. Es nekad neesmu domājis par kaut ko apkopot vai lepoties. Esmu piezemētāks cilvēks”, atzina mākslinieks.
”Šo dienu pavadīšu labi, atbilstoši datumam. Cilvēki, kas nāk pie manis, vai draugi vai paziņas, visi ir tuvi”.
