1991. gada 26. decembri Mihails Gorbačovs sagaidīja nevis kā PSRS prezidents, bet gan kā ierindas Krievijas Federācijas pilsonis. Bija beidzies ilgs un šausmīgs periods Krievijas vēsturē. Bet, kā mēs tagad saprotam, tā tikai šķita, ka šis vēstures posms beidzies uz visiem laikiem. Ar šādu vadmotīvu sava viedokļa izklāstu ievada ekonomikas zinātņu doktors, Maskavas Postindustriālās sabiedrības pētījumu centra direktors, profesors Vladislavs Inozemcevs (Krievijā iekļauts ”ārvalstu aģentu” reģistrā)
Arī mūsdienās sarunās ar draugiem un kolēģiem šad un tad dzirdams: gan Krievijas impērija, gan Padomju Savienība sabruka negaidīti – tātad, ļoti iespējams, ka pašreizējai diktatūrai pienāks ātrs gals. Es tagad nerunāšu par divdesmitā gadsimta sākuma notikumiem, bet tas, kas notika pirms 32 gadiem, nedod nekādu pamatu zīmēt analoģijas ar mūsu realitāti.
Starp vēlīnā PSRS un Putina Krieviju 2020. gadu sākumā pastāv vismaz četras būtiskas atšķirības.
Pirmkārt
Padomju sistēmā privātīpašuma kā tāda nebija. Tas, ko pēc padomju laika standartiem varēja uzskatīt par bagātību, nāca no cilvēka stāvokļa sociālajā hierarhijā un iemiesojās ne tik daudz īpašumā, cik esošā patēriņa līmenī. Šis apstāklis padomju cilvēku, dīvainā kārtā, padarīja brīvāku par pašreizējo krievu: valsts varēja viņam atņemt brīvību un pielikt punktu karjerai, bet vairāk nekā nebija ko atņemt.
Cilvēki joprojām, man šķiet, nesaprot, ka īpašums autoritāras varas apstākļos kļūst par galveno faktoru, kas nomāc vēlmi pretoties, un tas arī stiprina augstākās šķiras vēlmi sevi aizstāvēt. Kur brīvība sakņojas, tur īpašums kļūst par tās garantiju; tur kur par to uzzināja nesen, tas ir labākais paverdzināšanas līdzeklis, un tāpēc mēs neesam redzējuši un neredzēsim miljonu demonstrācijas pret režīmu mūsdienu Krievijā. Pat ja tas sašķobīsies, lielākā daļa iedzīvotāju par to nebūs priecīgi.
Otrkārt
Biežie argumenti, ka vēlīnā PSRS cilvēki pieprasīja brīvību, nevis desu, lielākoties ir nepamatoti. Režīma pretdabiskums ar nespēju nodrošināt minimālas patēriņa preces bija acīmredzams miljoniem. Un situācija pasliktinājās – tātad pārmaiņu nepieciešamība bija jūtama, un pašas pārmaiņas vēlējās daudzi.
Es pat teiktu, ka brīvība un partijas varas monopola pārvarēšana tika uzskatīta par nosacījumu labklājības vairošanai, un galu galā noteiktas normalitātes veidošanai. Cilvēki atcerējās nebeidzamās atsavināšanas, nabadzību, trūkumu, pastāvīgus pazemojumus, konfiskācijas vai uzkrājumu vērtības samazināšanos – izeja no šī stāvokļa bija sapnis, kas iznīcināja padomju iekārtu.
Tagad tāda kairinātāja nav: naudas trūkums daļai iedzīvotāju nav tas pats, kas preču trūkums visos veikalos. Otrais norāda uz sistēmas kļūmi, bet pirmais norāda tikai uz tās atsevišķo “skrūvīšu” neveiksmi.
Treškārt
Tikpat svarīgi, ka Padomju Savienība sabruka cīņas par identitātēm rezultātā. 1989. gadā, vairāk nekā divus gadus pirms formālās izjukšanas, krievu īpatsvars PSRS iedzīvotāju skaitā bija 50,7%, un demogrāfiskās tendences liecināja, ka tas samazinās par 0,25-0,3 procentpunktiem gadā. Padomju valsts bija daudznacionāla, un daudzām tautām bija atmiņas par neatkarību, un komunistiskā nacionālā politika ieaudzināja cilvēkos piederības sajūtu savām nacionālajām kopienām.
Tieši nacionālās atbrīvošanās kustība kļuva par vissvarīgāko faktoru PSRS kā vienas no lielākajām Eiropas koloniālajām impērijām sabrukumā.
Krievijas situācija ir principiāli atšķirīga: krievu īpatsvars ir vismaz 80%, nacionālā identitāte tiek apzināti izskausta, un praktiski nevienai teritorijai nav iespējas veiksmīgi pastāvēt patstāvīgi. Ārpasaule no Krievijas sabrukuma baidās daudz vairāk nekā no PSRS sabrukuma. Arī šis centrbēdzes faktors šobrīd ir gandrīz neaktīvs – un tuvākajā nākotnē neaktivizēsies.
Ceturtkārt
PSRS iedragāja izpratne, ka visi atrodas vienā “nometnē”, no kuras “aizbēgt” nebija iespējams. Tas radīja neatvairāmu vēlmi iznīcināt sistēmu, no kuras nav individuālas izejas. Likums “Par PSRS pilsoņu izbraukšanu no PSRS…” tika pieņemts tikai 1991. gada maijā, un tas maz ko mainīja: cilvēki nevarēja pārdot savu īpašumu – un tas praktiski neko nemaksāja pēc mūsdienu standartiem, lai būtu iespēja apmesties uz dzīvi ārzemēs. 1989.–1991.gadā vairāk nekā 90% emigrantu bija ebreji vai vācieši, kuriem Izraēlas un Vācijas varas iestādes palīdzēja repatriēties.
Mūsdienās robežas ir atvērtas – neskatoties uz visām problēmām, ko tas rada varas iestādēm –, un pastāvīgā “tvaiku nolaišana” padara uz uguns stāvošā augstspiediena katla eksploziju gandrīz neiespējamu. PSRS iznīcināja vairāki miljoni aktīvu neapmierināto cilvēku un nemaz ne lielākā daļa valsts iedzīvotāju, bet Putina valdīšanas laikā vien Krieviju pameta daudz vairāk cilvēku nekā kopējais to cilvēku skaits, kuri izgāja vismaz uz kādu protesta akciju perestroikas gadu laikā. Viņu pikets pie Krievijas misijām ārzemēs ar pretkara saukļiem un viņu pulcētie forumi un konferences šobrīd vispār nevienu neuztrauc.
Dažreiz jūs varat dzirdēt izteicienu “te jums nav šeit”. Es teiktu, ka tēze “šodien jums nav vakardiena” varētu tagad būt aktuālāka. Mūsdienās 80. gadu modeļus un tendences vairs nevar reproducēt, un analoģijas ar to laiku ir bezjēdzīgas. Lai gan, protams, tās ir ļoti skaistas, un tie, kas tajā laikā dzīvoja, nenoņems tās no dienaskārtības.
Tieši tāpēc šie cilvēki Krievijā neradīs jaunu pārmaiņu vilni.
