Vairāk nekā gadu ilgā Ukrainas kara laikā Krievijas sabiedrības apziņā nekas būtiski nav mainījies, uzskata Levada centra zinātniskais direktors, filozofijas doktors Ļevs Gudkovs, pamatojoties uz socioloģisko pētījumu rezultātiem. Tajā pašā laikā, viņaprāt, ievērojama valsts iedzīvotāju daļa it kā “deleģēja” savas tiesības kontrolēt valsts likteni cerībā, ka tā spēs glābt situāciju un izvilkt valsti no. bezdibeņa.
Realitātē Putina režīms turas uz represijām, un tikai sakāve Ukrainas frontē var novest pie radikālām pārmaiņām, uzskata sociologs. Par to, un ne tikai, viņš pastāstīja intervijā medijiem.
Kas šobrīd ir krieviem prātā, un vai šeit ir kāds progress?
Īsāk sakot, karš Ukrainā un perspektīvu nenoteiktība, gaidot mobilizāciju, no vienas puses. Un no otras puses, cenu kāpums visam pēc kārtas, un bailes nonākt nabadzībā līdz galējībai. Šīs ir divas galvenās problēmas, kas jau vairāk nekā gadu satrauc lielāko daļu iedzīvotāju. Šeit nekas principiāli nemainās.
Kāpēc?
Jo no ekonomiskā viedokļa valdība (tieši tāpēc, ka baidās no pieaugošas neapmierinātības iedzīvotāju vidū un iespējamām nekārtībām ierastā dzīves līmeņa pazemināšanās rezultātā), paredzot sociālo sprādzienu, gāja diezgan plašiem (pēc Krievijas standartiem) maksājumiem nabadzīgakajiem pilsoņiem. Tāpēc šie iedzīvotāju slāņi, galvenokārt perifērijā, krasas izmaiņas uz slikto pusi neizjuta. Dzīves pasliktināšanās un ienākumu samazināšanās spēcīgāk ietekmēja vidusšķirai piederīgos, īpaši tās augšējos slāņos. Tie, kā likums, ir lielo pilsētu iedzīvotāji, izglītotākas un finansiāli nodrošinātākas grupas, kas patiešām ir ārkārtīgi pesimistiski noskaņotas par nākotni. Viņi arī labāk izprot cēloņu un seku attiecības starp sankcijām, karu un ekonomikas stagnāciju, tuvojošas krīzes sajūtu. Un lielākajai daļai iedzīvotāju līdz šim viss ir “pie kājas”. Viņi lepojas, viņiem ir pat zināma augstprātība: mums, sak, vienalga, mēs ejam savu ceļu. Kopumā viņi izliekas, ka nekas viņus nebiedē.
Vai viss ir tik viennozīmīgi?
Tā ir it kā notiekošā ideoloģiskā puse, bet, protams, ir arī praktiskā puse. Ikdienā cilvēkus ļoti uztrauc cenu kāpums un vispārējā medicīniskās aprūpes pasliktināšanās, vairāku medikamentu pazušana no aptieku plauktiem. Tas ir tas, ko iedzīvotāji jūt, rupji sakot, tieši uz savas ādas. Pirmkārt, tas attiecas uz vecākās paaudzes cilvēkiem, kuri kopumā pārsvarā ir Putinam labvēlīgi, jo ir vairāk atkarīgi no valsts. Situācija viņus satrauc, bet ne tik ļoti, lai tā pāraugtu kaut kādā atklātā sašutumā vai protestā pret režīmu.
Kāda loma ir propagandas mašīnai, oficiālajiem medijiem?
Iedzīvotāju noskaņojuma izmaiņu neesamību izraisa tieši šis faktors. Informācijas telpa valstī ir ļoti šaura, pilnībā veltīta propagandai. Tās ietekmē ir aptuveni 70-75% iedzīvotāju, īpaši vecākā paaudze. Jaunieši ir mazāk atkarīgi no valdību atbalstošajiem medijiem, taču ir diezgan apolitiski, aizņemti ar savām lietām un pārdzīvojumiem un daudz mazākā mērā seko līdzi Ukrainā notiekošajam.
Un satraukuma pakāpe iedzīvotāju vidū joprojām ir augsta?
Jā un nē. Tīri deklaratīvi, cilvēki drīzāk uzticēja savu likteni valstij un cer, ka varas iestādes izvedīs valsti no krīzes, izglābs no tuvojošās katastrofas. Šeit ir ļoti skaidra konsolidācija ap valdību, pozitīvas attieksmes pieaugums pret to un kritikas mazināšanās, negatīva attieksme pret birokrātiju kopumā. Tas rada izbrīnu! Jo, tieši pretēji, iedzīvotājos ilgu laiku dominēja negatīva, ja ne nicinoša attieksme pret ierēdņiem un varas aprindām. Un tagad šī tendence ir pēkšņi mainījusies uz pretējo. Politiķi un deputāti pilsētnieku acīs ir kļuvuši par patriotiem, ticīgiem, kompetentiem cilvēkiem utt. Tas ir, konsolidācijas mehānisms darbojas gluži pretēji. Saskaroties ar ārējiem draudiem, visas pretenzijas pret varu, šķiet, tiek atliktas uz vēlāku laiku. Tā ir kolektīvās apziņas ideoloģiska un propagandas sastāvdaļa. Bet privātajā līmenī ikdienā ir ļoti liela trauksme, nenoteiktība un bailes. Un tas viss sadzīvo vienās un tajās pašās galvās. Tāds sprādzienbīstams (vai draudīgs) kokteilis.
Bailes par kara iznākumu un ar to saistītajām sekām, par mobilizācijas iespējamību, bezpalīdzības sajūtu varas iestāžu spiediena priekšā. Sevišķi tas izpaudās pēdējā laikā, kad tika pieņemts likums par elektroniskajām pavēstēm, no kā tagad jau būs ārkārtīgi grūti noslēpties. Turklāt ir tāda lieta kā nomākta, slikta sirdsapziņa. Neskatoties uz visu propagandu un uzpūsto agresiju pret Ukrainu. Turklāt cilvēki joprojām saprot, ka karš ir nonācis strupceļā, pārvēršoties cīņā par resursu izsīkšanu. Kopumā tas ir diezgan kaitinoši un satrauc iedzīvotājus. Bet tās ir bažas, kuras nevar publiski paust (baidoties no represijām).
Pasauli šokēja video, kurā redzams, ka Ukrainas karagūsteknim tiek nocirsta galva. Kā fakti par Krievijas militārpersonu daudzajiem noziegumiem Ukrainā atspoguļojas krievu prātos?
Ļoti neliels, es uzsveru, cilvēku skaits zina par ”Vāgnerā” PMK vai Krievijas armijas zvērībām Ukrainā. Būtībā tie ir tie, kas zina, kā apiet Roskomnadzor bloķēšanu, taču tie ir ne vairāk kā 20%. Viņiem šādi notikumi tikai vairo jau piedzīvotās šausmas (kara sakarā). Bet tas nekādi nemaina viņu uzvedību, neko nepievieno viņu izpratnei un situācijas novērtējumam. Lielākajai daļai noziegumi tas it kā ir dabisks kara fons. Es teiktu, ka šeit dominē bezjūtības un vienaldzības stāvoklis. Tomēr, iespējams, šī ir sava veida glābjoša maska, kas ļauj izvairīties no savas apziņas iznīcināšanas. Tas tiek sajaukts arī ar nevēlēšanos zināt par kara šausmām vai neticēt tām.
Vai iespējamā sakāve karā ar Ukrainu spēj pārformatēt Krievijas sabiedrisko apziņu?
Es domāju, ka tikai šis apstāklis var radikāli mainīt situāciju Krievijas sabiedrības apziņā. Jo mēs esam liecinieki dramatiskām izmaiņām valstī, tās pārtapšanai nežēlīgā un agresīvā totalitārā režīmā. Šis ir pilnīgi jauns (pēdējos 30 gados) stāvoklis. Pats par sevi šis režīms ir diezgan stabils, pateicoties bezprecedenta represijām pret opozīciju, iedzīvotājiem un, atzīmēju, paša Putina apkārtni, kas arī jāņem vērā. Šeit, kā mafijā: jūs varat tajā iekļūt, bet jūs nevarat to atstāt. Patiešām, ir ieviesti ļoti stingri pasākumi, lai saglabātu visu un visa paklausību.
Taču sakāve, no mana viedokļa, iedragās režīma leģitimitāti, ticību Putinam, viņa spējai veikt efektīvu iekšpolitiku un ārpolitiku, aizstāvēt valsti un ievērot taisnīgumu. Tam tic lielas iedzīvotāju grupas, kas primāri ir atkarīgas no valsts: pensionāri, valsts darbinieki utt. No tā nemaz neizriet, ka drīzumā ar sakāvi sekos demokrātiskas reformas. Drīzāk valsts iegrims zināmā rūgtumā un naidīgā pret Rietumiem stāvoklī. Bet jebkurā gadījumā Krievija kļūs nespējīga turpināt savu agresīvo politiku, kā man šķiet. Ne morāli, ne finansiāli.
