Ir pagājis viens gads un sešdesmit sešas kara dienas. Man jau apnicis rakstīt, ka pēdējo 24 stundu laikā frontes līnijā nekas nav mainījies. Bet tā tiešām ir. Dažas nenozīmīgas kustības Bahmutā, iespējams, tas ir viss, ko ir jēga pieminēt. Tiek ziņots arī par cīņām Marijinkā un Avdijivkā. Taču šo Krievijas uzbrukumu rezultāti nemaz nav pamanāmi. Šādi sava viedokļa izklāstu ievada Krievijas opozīcijas politiķis Alfreds Kohs.
Es tiešām neredzu jēgu šiem uzbrukumiem. Kāda jēga guldīt savus karavīrus, ja rezultāts ir tāds pats, ja krievi vienkārši stāvētu aizsardzībā?
Atbilde uz šo jautājumu, manuprāt, ir vai nu vispār neeksistējoša, vai arī slēpjas dažos viltīgos ģenerāļu gešeftos, kā piemēram (tas ir tīri mans iztēles lidojums) uzturnaudu par nogalinātajiem var iegūt vēl kādu laiku, līdz brīdim, kad ziņojumi par nogalinātajiem tiek nosūtīta uz augšā. Un kur paliek šis “mirušo dvēseļu” uzturēšanai paredzētie līdzekļi – nav grūti uzminēt. Nu attiecīgi ģenerāļu kaislība ar lieliem zaudējumiem – tā kļūst diezgan izskaidrojama. Un uz kautuvi sūta arvien jaunus un jaunus mobiku bataljonus.
Starp citu, tas vienlīdz attiecas uz Prigožinu. Varbūt pat lielākā mērā uz viņu. Tāpēc viņš ir spēcīgāks par visiem un plēš pakaļu šajos uzbrukumos. Un, būdams sašutis par munīcijas trūkumu, viņš vienatnē ar prieku berzē rokas un priecājas, ka var atrisināt kaujas uzdevumus ar “gaļas uzbrukumiem”.
Šajos apstākļos saprotama Krievijas karaspēka vadības vēlme samazināt personāla zaudējumu apmērus. Jo vairāk dzīvu karavīru skaitās uz papīra, jo vairāk naudas tiek tērēts viņu uzturēšanai. Karavīri jau sen ir auksti! Un tāpēc viņus nekādā gadījumā nedrīkst izņemt no kaujas lauka, apglabāt vai pat kaut kā ierakstīt viņu pazušanu. Visiem viņiem jābūt uz dzīvajiem dokumentiem un jāpieprasa pārtika un nauda.
Un tad, tas ir tikai tehnikas jautājums, kā par viņiem gūt uzturlīdzekļus un kur pārdot pārtiku. Tad nu načfiniem (karaspēka grāmatvežiem) par “godīgu dalīšanos” viss pareizi jāsakārto un par visu jāvienojas ar vietējiem uzpircējiem. Un ja pieķer – vainīgs načfins. Viņš ir zaglis. Tāda ir kārtība. Par to viņš saņem savu daļu: lai ”ods neasina degunu”. Bet komandiera uzdevums ir nosūtīt karavīrus uz nokaušanu. Motivēt viņus, pastāstīt viņiem pazīstamā valodā par drosmi un dzimteni un dzīt uzbrukumā. Vēlams bez artilērijas atbalsta.
Starp citu, artilērijas atbalstu var arī ”nopelnīt”. Piemēram, Čečenijas karā Krievijas virsnieki pārdeva čečeniem munīciju un granātas. Kāpēc mēs nedarām to pašu tagad? Kāpēc šaudīties tāpat vien, ja var vienkārši pārdot šo munīciju? Izprintējiet to uz papīra kā izšautu, bet reālajā dzīvē klusi aizsūtiet pāris kravas automašīnas pāri frontes līnijai par skaidru naudu…
Kā saka, kam karš, kam māte dzimtene… Bet jūs sakāt, ka krievu ģenerālis ir stulbs un nemāk karot. Kāda neticība Krievijas ģenerāļa talantiem. Paskatieties uz šo drosmīgo sejām! Vai jūs redzat šī cilvēka neticamo drosmi? Cik daudz drosmes vajag, lai tiktu pie šādām riskantām afērām? Cik daudz stingrības un patiesa nicinājuma pret kāda cita dzīvību ir nepieciešams, lai nosūtītu savus karavīrus uz nokaušanu? Bez kādas jēgas. Tikai naudas dēļ. Nu ko, “tas ir tikai bizness, nekā personīga”…
Visi jau rakstīja par to, ka šodien ANO balsoja par ANO un Eiropas Padomes sadarbības jautājumiem. Dokumentā A/77/L 65 “Sadarbība starp ANO un Eiropas Padomi” runā par “bezprecedenta izbraukšanām”, ar ko Eiropa saskaras “pēc Krievijas Federācijas agresijas pret Ukrainu, bet pirms tam pret Gruziju. ” Rezolūcijā arī tiek aicināts “kompensēt Krievijas militārās agresijas upuriem nodarīto kaitējumu” un “saukt pie atbildības visus tos, kuri ir vainīgi starptautisko tiesību normu pārkāpšanā”.
Ķīna, Brazīlija, Indija un Turcija balsoja “par”. Proti, tās valstis, kuras Kremlis aplaizīja un centās pasniegt lietu tā, lai ne visi pasaulē “dejo pēc Rietumu stabules”, bet daži ir spējīgi uz “saprātīgu pieeju”. Kas vēl vairāk: visas postpadomju republikas balsoja par rezolūciju, izņemot Uzbekistānu un Tadžikistānu. Ieskaitot Armēniju un Kazahstānu (!).
Tas ir, plikpaurainais velns dabūja kārtīgi pa pakausi, sulīgu pļauku, no visas sirds. Par ko man ir milzīgs prieks. Tas nozīmē, ka Ķīnas drifts Ukrainas virzienā nav ilūzija. Un Sji Dzjiņpina zvans Zelenskim nebija negadījums vai pieklājības veltījums, bet apzināts žests.
Tāpat var komentēt visu pārējo augstāk uzskaitīto valstu balsojumu, kuras līdz šim centušās neizdarīt tik “nedraudzīgus” žestus Kremļa virzienā.
Un visbeidzot, laikraksts Sunday Times vakar ziņoja, ka Dienvidāfrikas valdība ieteikusi Putinam neapmeklēt BRICS samitu, kas valstī notiks šī gada augustā. Jo viņa ierašanās gadījumā viņu nekavējoties arestēs ar Starptautiskās krimināltiesas rīkojumu. Bingo!
Skumji, vai ne, Vovan? Tā tu iedomājies savas beigas? Bet ir zināms, ka “ja gribi sasmīdināt Dievu, pastāsti viņam par saviem plāniem”…
Bet mūsu lieta ir pareiza, ienaidnieks tiks sakauts, uzvara būs mūsu.
Slava Ukrainai!
