Dažas stundas pēc Darjas Trepovas aizturēšanas, kuru tur aizdomās par Z-emuāru autora Vladlena Tatarska nogalināšanu 2.aprīlī, Krievijas Nacionālā pretterorisma komiteja paziņoja, ka Trepova, iespējams, ir FBK (Korupcijas aokarošanas fonds, kuru dibināja Aleksejs Navaļnijs) atbalstītāja.
Tad kāds RT (Russia today) propagandas kanāla avots specdienestos stāstīja, ka drošības spēki sākuši pārbaudīt “Gudrā balsošana” dalībniekus un meklēt viņu vidū teroristus. Par to, kā tas saistīts ar 2024. gada vēlēšanām, kāpēc Putina reitings tagad, tāpat kā pēc 2000. gadu teroraktiem, nepacelsies un kā specdienestiem izdevīga “militārā korespondenta” slepkavība, intervijā medijiem pastāstīja ietekmīgais Krievijas opozicionārs un politologs Abass Gaļamovs.
Uz Vladlena Tatarska slepkavības fona tiek atgādināta Darjas Duginas nāve pagājušā gada augustā, kad daudzi gaidīja, ka viņas slepkavība izraisīs jaunu represiju kārtu. Tas gan nenotika – tad aizdomās turamais tika aizturēts neklātienē un ar to viss vairāk vai mazāk beidzās. Kāpēc varas iestādes šoreiz reaģē skarbāk? Kāda ir būtiskā atšķirība starp šīm divām slepkavībām?
Es domāju, ka joprojām nevar teikt, ka pēc Duginas slepkavības nebija represiju. Represiju spararats griezās pirms slepkavības un turpināja griezties arī pēc tam, bet Duginas slepkavība varas iestādēm piešķīra apņēmību. Tomēr teroristu uzbrukums ar Tatarski, saistībā ar kuru viņi uzbruka FBK un “Gudrā balsošana” dalībniekiem, kļuva par iespēju sākt darīt to, ko varas iestādes tik un tā gatavojās darīt.
Lieta tāda, ka no šī gada septembra Putina vēlēšanu kampaņa kļūs par daļu no politiskās dienaskārtības, pirms prezidenta vēlēšanām sāksies jauns vēlēšanu cikls. Jāsaprot, ka esam ļoti augsta Putina antireitinga situācijā: ir ļoti daudz cilvēku, kas viņu patiesi ienīst un noteikti par viņu nebalsos. Vienīgais glābiņš varas iestādēm šobrīd ir izkliedēt neapmierināto balsis starp lielu skaitu konkurējošo kandidātu.
Putina vēlēšanu reitings, saskaņā ar FOM datiem, 2020. gada janvārī bija 45% procenti, pēc tam tas vairs netika publicēts. 2015.gadā tas bija 76% (maksimālais rādītājs 2015.gadā). Var pieņemt, ka lejupejošā tendence turpinājās.
Pat ja pieņemam, ka prezidenta reitings joprojām ir 45%, tad principā ir iespējams iegūt tik daudz balsu, kad visi pārējie iegūst katrs 7-8%, piezīmējot plus 10%, lai uzvarētu pirmajā kārtā. Tas neizraisīs lielu sašutuma vilni, jo cilvēki jutīs, ka tu tik un tā uzvarēji, jo visi pārējie guva pārāk maz balsu.
Taču situācijā, kad visi neapmierinātie balsos par vienu cilvēku (relatīvi runājot par Zjuganovu vai Sobčaku), kad gan Putinam, gan tuvākajam sekotājam ir 45%, pievienot 10% būs daudz grūtāk. Tāpēc varas iestādēm šobrīd galvenais ir nepieļaut konsolidētu balsojumu, ko ar “Gudrā balsošana” palīdzību nodrošina Navaļnija atbalstītāji.
Ir nepieciešams uzvarēt FBK ar jebkuru ieganstu, lai Navaļnija atbalstītāji baidītos pacelt galvas un kustēties, saprotot, ka viņi var nonākt cietumā ar apsūdzībām terorismā uz daudziem jo daudziem gadiem. Un tas jādara ātri, lai līdz septembrim neviens neatcerētos FBK.
Otrs iemesls, kāpēc vajadzēja ķerties klāt FBK, ir tas, ka šie cilvēki (Navaļnija atbalstītāji) ir viskaislīgākie, gatavi protestēt un viegli mobilizējami.
Situācijā, kad valdība novājinās un kuru katru brīdi neapmierinātība var uzkarst tā, ka cilvēki atkal izies ielās, tieši Navaļnija atbalstītāji rādīs ceļu visiem pārējiem, rīkosies kā, tēlaini izsakoties, Danko, kurš vedīs sev līdzi pārējos. Un tagad tie ir jānospiež.
Tas ir, šim stāstam ir ļoti konkrēti iemesli, un, ja nebūtu Tatarska slepkavības, viņi būtu atraduši kādu citu iemeslu.
Protests, kas pieradis pie bailēm
Tātad valdība pieņem, ka pat neskatoties uz represīvajiem likumiem, ir cilvēki, kuri ir gatavi iziet ielās un protestēt?
Protams. Vienmēr notiek tā – cilvēki pierod pie kāda līmeņa bailēm, tad šīs bailes pārņem naids un aizvainojums. Piemēram, Irānā protestētājus pakar uz ceļamkrāniem, taču mēs redzējām, ka trīs mēnešu laikā visā valstī ielās izgāja desmitiem tūkstošu cilvēku.
Nav tik galēja līmeņa baiļu, ko kādā brīdī nenomainītu naida un protestu vilnis.
Rumānijā Čaušesku režīms bija represīvākais, asiņainākais no visiem Austrumeiropas režīmiem, taču tas viņu neglāba.
Kara sākumā, kā tas parasti notiek konfliktu laikā, Putina reitings pieauga. Tagad viņa popularitāte nav tik augsta?
Kādā brīdī, es domāju, divus vai trīs mēnešus pēc tam, kad kļuva skaidrs, ka zibenskars neizdevās, sākās vilšanās. Rudenī tas pastiprinājās, kad notika bēgšana no Harkivas ar pilnīgi neadekvātu Putina uzvedību, kurš, karavīriem bēgot, pametot ekipējumu, sarīkoja uguņošanu. Pēc tam atkāpšanās no Limanas un Hersonas, Prigožinam rudenī vicinot veseri. Kam šis patiks?
Varam droši pieņemt, ka plīvurs no ievērojamas daļas iedzīvotāju acīm ir nokritis, tāpēc reitingi krīt, lojalitāte krītas – to rāda fokusa grupas. No Kremļa bija noplūdes, ko pēc masu mobilizācijas sākuma publicēja Meduza par plašo kritiku fokusa grupās pret Putinu personīgi.
Ja agrāk darbojās formula “cars labs, bajāri slikti”, tad tagad tas pārstājis darboties. Viņi mēdza teikt: “Putinam ar to nav nekāda sakara. Tā ir gubernatora vaina.” Bet tagad viņi atbild: “Vai gubernators nāca no Marsa? Putins viņu iecēla.
Atpakaļ uz nultajiem
Atgriežoties vienu soli atpakaļ pie vēlēšanu tēmas: cik pareizi ir salīdzināt iespējamās Tatarska slepkavības sekas ar to, kas notika 2000. gados, kad, aizbildinoties ar teroristu uzbrukumiem, tika atceltas gubernatoru vēlēšanas?
Labs jautājums. Tie ir pilnīgi atšķirīgi stāsti, jo Putinam tolaik bija augšupejoša tendence: viņš kļuva stiprāks, viņam bija mandāts jebkurai darbībai, cerības tika liktas uz viņa vārdu. Tagad nav cerību, un fokusa grupas to skaidri parāda. Ir burtiski divi argumenti par labu balsošanai par Putinu: “par kuru vēl?” un “viņš tik un tā uzvarēs.” Šajā ir nolemtība, un nav nekādu cerību.
Pat pirms pieciem sešiem gadiem cilvēks sāka skaidrot, ka Putins ir spēcīgs līderis, ka Krievijai vajag stingru roku, ka prezidents valsti pacēla no ceļiem un atgrieza pasaules lielvaru rindās. Daudzi teica, ka viņiem Putins vienkārši patīk un viņam uzticas – šo cilvēku acīs bija redzamas emocijas.
Tagad viss ir savādāk. Bībele saka: “Tas tiks atņemts nabagiem.” Materiālā ziņā Putina nosaukšana par nabagu būtu izslēgta, bet politiskā ziņā viņš ir nabags.
Amerikāņu filmās policija aizturēšanas brīdī saka: “Jums ir tiesības klusēt: viss, ko jūs sakāt, var tikt izmantots pret jums.” Jebkas strīdīgs tiks izmantots pret Putinu. Un terora akti galvenokārt tiek uztverti kā kārtējais pierādījums tam, ka karš nenotiek pēc plāna, ka Krievija karu zaudē.
Notikumi aizmugurē, kas ik pa laikam notiek – vai nu Brjanskas apgabalā parādās diversanti, tad Maskavas apgabalā tiek uzspridzināta Dugina, tad Sanktpēterburgā tiek uzspridzināts Tatarskis – tas viss stāv vienā rindā kā īpašo dienestu neveiksme. Bet Putins vispār ir slepeno dienestu karalis, no turienes nācis.
Un kāda ir iespējamība, ka specdienestu pilnvaras vēl pastiprināsies – kā tas atkal notika 2000. gados? Vai arī tagad nav kur palielināt savas pilnvaras?
Vienmēr ir kur. Tāpēc es neizslēdzu, ka uzbrukumu patiesībā organizēja pat nevis ukraiņi, bet gan tāda “vanagu” grupa kā Krievijas Drošības padomes sekretārs Patruševs un Rosņeftj direktors Sečins.
Viņiem ir fundamentāli svarīgi, lai pašreizējās tendences – specdienestu un “vanagu” nostiprināšanās – kopumā būtu neatgriezeniskas, lai konkurenti no sistēmisko liberāļu un tehnokrātisko reformatoru nometnes, piemēram, Sobjaņins, beidzot tiktu izmesti aiz borta.
Viņi (drošības spēki) baidās, ka tagad Putins ir nolicis kursu uz vēlēšanām, un, tuvojoties balsojumam, nostiprināsies par vēlēšanām atbildīgo pozīcijas, nostiprināsies prezidenta administrācija. Kādā brīdī šie cilvēki var pierunāt Putinu, nosacīti runājot, uzsākt miera sarunas, un viņš var piekrist no šo cilvēku vidus nominēt pēcteci (nez kāpēc viņš ziemā krasi nostiprināja Medvedevu).
Drošības spēkiem tas nav pieņemams risinājums, tāpēc viņiem ir jāpastiprina savi pašreizējie taktiskie panākumi, liekot Putinam ieviest karastāvokli. Tad vēlēšanu nebūs, prezidenta administrācija būs malā, valdība būs malā. Beigās, kad Putins pavisam novājināsies un novecos, viņam apkārt vairs nebūs neviena, izņemot drošības spēkus. Tad viņš būs spiests nodot varu vienam no viņiem, jo īpaši Dmitrijam Patruševam.
Tāpēc es neizslēdzu, ka, lai radītu atmosfēru, kurā karastāvokļa ieviešana izskatīsies ne tikai iespējama, bet arī vienīgā iespējamā, viņi var organizēt tādas lietas kā Tatarska sprādziens.
Jums jāsaprot, ka šī ir principiāli amorāla publika. Cilvēka dzīvība viņiem – tai skaitā cīņas biedra, brāļa ideoloģiskajā darbnīcā – nav nekā vērta, ne centa.
Un kā uzbrukums ietekmēja sabiedrību, precīzāk, trīs tās daļas: prokara auditoriju, pretkara auditoriju, kas iestājas tikai par miermīlīgu protestu, un pretkara auditoriju, kas atbalsta vardarbīgas darbības?
Kara atbalstītāju kodols, protams, ir demoralizēts. Viņiem, kā jau teicu iepriekš, terorakts ir apliecinājums tam, ka Krievijas specdienesti, kā teica Hruščovs, ķer mušas ar nāsīm. Notikušais ir pierādījums viņu neprofesionalitātei, ka ukraiņi atkal viņus apspēlēja.
Pret karu domājošie pilsoņi, protams, bija iedvesmoti. Ne katrs no viņiem atzīst, ka priecājas par cita cilvēka, pat neliešu nāvi, jo kopumā šī ir inteliģenta publika. Bet kopumā, protams, tas ir ukraiņu efektivitātes un Krievijas specdienestu neefektivitātes rādītājs.
Bet vai šajā pretkara auditorijā ir šķelšanās starp tiem, kuri tagad ir gatavi izmantot radikālākas pretošanās metodes, un tiem, kas turpina virzīt uz miermīlīgu protestu?
Šī šķelšanās ir pastāvējusi vienmēr, un šajā ziņā uzbrukumi neko nav mainījuši. Šī šķelšanās pastāvēja pat pirms kara un pēc tam pastiprinājās.
