Eksperti atzīmē Ukrainas bruņoto spēku militāros panākumus, ukraiņu tautas drosmi un gribu stāties pretī Krievijas agresijai un dalās savās prognozēs par nākotni.
24. augustā Ukraina atzīmē Neatkarības dienu. Un tieši sešus mēnešus pirms tam Krievija izvērsa nepamatotu un brutālu karu pret Ukrainu, uzsākot pilna mēroga iebrukumu tās teritorijā. Tas notika trīs dienas pēc tam, kad Vladimirs Putins parakstīja dekrētus par “Doņeckas tautas republikas” un “Luhanskas tautas republikas” neatkarību. Turklāt steidzamā Krievijas Federācijas Drošības padomes sēdē Putins uzsvēra, ka runa ir par atzīšanu Doņeckas un Luganskas apgabalu administratīvajās robežās, tostarp Kijivas kontrolētajās teritorijās.
Kijiva un Rietumu lielvaras ir noraidījušas šo ieganstu karam, kas jau ir novedis pie teritoriju okupācijas Ukrainas dienvidos tālu aiz Donbasa un līdz neizsakāmām ciešanām un upuriem ukraiņu tautai.
Vēl maijā neformālajā NATO ārlietu ministru sanāksmē Berlīnē ASV valsts sekretārs Entonijs Blinkens piedāvāja citu versiju par Putina izvērstā kara iemesliem.
“Krievijas prezidents Vladimirs Putins sāka šo karu, ticot, ka viņš varētu iznīcināt Ukrainu kā neatkarīgu valsti un sašķelt NATO. Tā vietā, sacīja ASV valsts sekretārs Blinkens, “viņš tikai nostiprināja Ukrainas suverenitāti un neatkarību, kad Ukraina padzina Krievijas armiju no Kijevas”.
Februāra beigās, pirmajās dienās pēc pilna mēroga iebrukuma kaimiņvalsts teritorijā, dažiem ekspertiem radās iespaids, ka Krievija. uzskatot savu armiju par “otro pasaulē”, ātri pārņems visu Ukrainu vai vismaz tos apgabalus, kurus Kremlis dēvē par tā saukto “Novorosiju”, un tad piespiedīs Kijevu padoties uz saviem noteikumiem.
Taču gan Ukrainas bruņotie spēki, gan valsts iedzīvotāji izrādīja tik spēcīgu pretestību intervences dalībniekiem, demonstrēja pasaulei tādu spītību un militāru atjautību, bet dažkārt varonību un gatavību pašaizliedzībai dzimtenes aizsardzībā, kas bija nepieredzēts kopš pagājušā gadsimta vēsturiskajiem satricinājumiem, ka tas bija pilnīgs šoks Krievijai, izjaucot ambiciozos Maskavas agresijas plānus.
Esam apkopojuši vairāku pazīstamu ekspertu redzējumu par sešu mēnešu Krievijas iebrukuma rezultātiem.
“Rietumu bruņojuma piegāde ļāva Ukrainas armijai turpināt karu ar Krieviju”
Militārais analītiķis, Latvijas Nacionālo bruņoto spēku rezerves pulkvedis Igors Rajevs uzskata, ka kopš 2014. gada pavasara, kad Ukrainas militārpersonām nācās pirmo reizi stāties pretī Krievijas agresijai, Ukrainas bruņotie spēki ir ievērojami mainījušies.
Šajā sakarā Rajevs vispirms atzīmē kaujas spēju palielināšanos, karavīru individuālās apmācības uzlabošanos, spēju veikt liela mēroga operācijas, jauna aprīkojuma, tostarp dronu un satelītu, izmantošanu. “Rezultātā šobrīd redzam, ka ar sešiem mēnešiem (kas pagājuši kopš pilna mēroga iebrukuma sākuma) Krievijas armijai nepietika, lai iznīcinātu Ukrainas armiju un iekarotu visu, kas sākotnēji bija plānots. Un tas liecina, ka Ukrainas armija var labi pretoties Krievijas armijai, par kuru mēs zinājām, ka tā ir lielāka nekā Ukrainas armija. Tas ir, mēs redzam, ka ukraiņi ir malači,” sacīja eksperts.
Viņš arī uzsvēra, ka šobrīd Ukrainas bruņotie spēki ir vienīgā Eiropas armija, kas piedalās aktīvā karā. “Pamatojoties uz to, ir likumsakarīgi, ka karavīri, seržanti, virsnieki iegūst unikālu pieredzi, lai uzlabotu savas kaujas spējas. Un šo pieredzi nevar salīdzināt ar pieredzi, ko Rietumvalstu armijas ir guvušas pēdējo 20 gadu laikā Afganistānā un Irākā. Mēs redzam, ka ukraiņi mācās cīņās un savā ziņā ir labāki nekā pirms pusgada. Ukrainas bruņotie spēki ļoti veiksmīgi ir iemācījušies sevi aizstāvēt, krievi mēģina uzbrukt no dažādām pusēm, taču viņu virzība ir minimāla,” norāda Igors Rajevs.
Tagad, pēc viņa domām, Ukrainas militārpersonām jāiemācās doties pretuzbrukumā. “Būtībā tas attiecas ne vien uz vienību komandieriem, bet arī uz ierindas karavīriem. Jo uzbrukuma operāciju veikšana joprojām ir sarežģītāka operācija nekā aizsardzība,” uzsver militārais analītiķis.
Un piebilst, ka Rietumu ieroču piegādei Ukrainas armijai ir kolosāla loma Krievijas agresijas atvairīšanā. “Tas jo īpaši attiecas uz artilērijas sistēmām, daudzkārtējās palaišanas raķešu sistēmām, jo mēs redzam, ka problēma nebija tikai tajās padomju laikā ražotajās sistēmās, ar kurām Ukrainas armija bija bruņota agrāk un kurām ir nepieciešami padomju kalibra šāviņi un raķetes. Līdz ar to ieroču un munīcijas piegāde ir tas, kas ļāva Ukrainas armijai turpināt karu ar Krieviju un veiksmīgi atvairīt pretuzbrukumus,” norāda Rajevs.
Viņš atgādināja, ka bijušā Varšavas līguma valstis Ukrainas armijai piegādā padomju tipa tankus un lidmašīnas, un šai tehnikai ir arī ievērojama loma karadarbības laikā. “Taču mēs saprotam, ka Rietumu nodrošināto ieroču skaitam ir jābūt lielākamm, lai Ukraina patiešām varētu veikt liela mēroga sauszemes operācijas,” viņš secina.
Krievijas armijas pavēlniecības štābs nav gatavs pildīt tai uzdotos uzdevumus
Atceroties Krimas aneksijas un “Debaļcevo katla” laikus, militārais eksperts Jurijs Fjodorovs atzīmē, ka Ukrainas bruņotie spēki tolaik bija krīzes stāvoklī. Tas skaidrojams ar to, ka toreizējās valsts varas iestādes un lielākā daļa tās pilsoņu uzskatīja, ka Ukrainai nebūs jācīnās – ne ar Eiropas Savienības valstīm, ne ar Krieviju. “Ukrainas politiskie spēki, kas saistīti ar ”Ruh” kustību un citām nacionāli orientētām grupām, piemēram, partiju Svoboda, kuri bija aizdomīgi pret Krieviju, tam nepiekrita. Būtībā šie spēki bija koncentrēti Ukrainas rietumu reģionos, kur vēsturisku iemeslu dēļ bija īpaši izteikti pretkrieviskie un pretpadomju noskaņojumi,” atcerējās Fjodorovs.
Taču 2014. gada pavasara notikumi krasi mainīja ukraiņu attieksmi pret Krieviju, un no šī brīža sākās valsts armijas nostiprināšanās. “Pirmkārt, liela uzmanība tika pievērsta militārajai vadībai, pamazām veidojās diezgan kvalificēts augstākā, vidējā un zemākā līmeņa komandieru korpuss, kas, manuprāt, centās turēties tālāk no politiskiem konfliktiem. Un spēcīga virsnieku korpusa izveide, kas vērsta uz profesionālā līmeņa celšanu, bija viens no svarīgākajiem virzieniem jauno Ukrainas bruņoto spēku būvniecībā,” uzskata eksperts.
Otrs svarīgais faktors, kas veicināja Ukrainas bruņoto spēku kaujas spēju palielināšanos, pēc Fjodorova domām, bija notiekošais konflikts tā sauktajā “ORDLO” apgabalā (okupētās Donbasa teritorijas), kur notika pastāvīgas sadursmes. Bet tajā pašā laikā Ukrainas armijas personāls ieguva pieredzi bruņotā pretestībā ienaidnieka spēkiem. Tiesa, Ukrainas bruņotajiem spēkiem galvenokārt piederēja no padomju laikiem mantotie ieroči.
Tomēr šobrīd Ukrainas armija, pēc Jurija Fjodorova domām, ir absolūti pamatoti uzskatīta par vienu no kaujas gatavākajām Eiropā. “Šī armija ir parādījusi, ka tā var cīnīties ar pārāku ienaidnieku. Cits jautājums, kā jau teicu, ir moderno ieroču trūkums, bet, runājot par personālu, pēc kvalitatīvajiem elementārajiem rādītājiem šī ir spēcīgākā armija Eiropā, tā izcīna smagu cīņu un ne bez panākumiem. Jebkurā gadījumā izvairoties no nopietnām sakāvēm,” uzsver eksperts.
Runājot par Krievijas armijas stāvokli, pēc Jurija Fjodorova domām, stratēģiski šie spēki tika izveidoti kā zibenskara armija. “Tas ir, šie bruņotie spēki bija paredzēti, lai veiktu zibensātrās ofensīvas operācijas rietumu un dienvidrietumu virzienā pret Baltijas valstīm, Poliju, Ukrainu un Dienvidkaukāzu, lai sagrābtu ienaidnieka galvenos militāros un politiskos centrus, izmantojot ne tikai sauszemes, bet arī gaisa desanta karaspēku. Lai virzītos aiz Ukrainas rietumu robežām un tuvotos Polijai un, iespējams, jau Vislai, diktēt NATO valstīm noteiktus politiskos nosacījumus kara risināšanai, pretējā gadījumā draudot ar kodoleskalāciju,” komentē militārais eksperts. Un piebilst, ka šādu scenāriju Krievijas vadība uzskatīja par dominējošu gaidāmā kara gadījumā.
Taču Krievijas armija nebija gatava ilgstošai karadarbībai, kas tagad notiek Ukrainā, par ko liecina daži kvantitatīvie rādītāji. “Piemēram, sauszemes spēku daļa, kas veiks šādas darbības, Krievijas armijā ir 28%, bet Ķīnas armijā – 50%. Pamatojoties uz to, ir skaidrs, ka zibens ofensīvas neveiksme pret Kijevu un citiem lieliem Ukrainas centriem noveda pie tā, ka Krievijas armija bija slikti sagatavota ilgam karam.
Otrkārt, Krievijas armijas vadības štābam nebija nopietnas kaujas pieredzes, izņemot karu Čečenijā, lai gan tur bija pavisam cita veida karš. Turklāt mierīgos apstākļos karjeru Krievijas armijā galvenokārt veidoja tie militārie vadītāji, kurus vadīja neapšaubāma priekšnieku pavēles izpilde ar minimālu savas iniciatīvas izpausmi. Tā ir diezgan tipiska aina padomju un Krievijas armijai, taču bruņoto spēku krīzes apstākļos, kas notika pēc Padomju Savienības sabrukuma, daudzi cilvēki pameta armiju, jo saprata, ka ārpus tās var sasniegt daudz vairāk gan materiālajā, gan karjeras izaugsmes ziņā,” iemeslus uzskaita Jurijs Fjodorovs.
Šīs “negatīvās atlases” rezultātā Krievijas armijā palika cilvēki, kuri nebija gatavi pieņemt patstāvīgus lēmumus un veidoja karjeru ar neapšaubāmu paklausību. “Un notika tas, kas notika. Tas ir, Krievijas armijas pavēlniecības korpuss savu intelektuālo spēju un personisko īpašību dēļ nav gatavs izpildīt tai izvirzītos uzdevumus, neskatoties uz pārākumu pār Ukrainas bruņotajiem spēkiem karaspēka un ieroču ziņā, ” militārais eksperts rezumē.
“Pateicoties Ukrainas vadības pozīcijai, Kijiva izdzīvoja un turpināja pretoties.”
Sabiedriskais darbinieks, emuāru autors un sava YouTube kanāla autors Marks Feigins kopš Krievijas armijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainas teritorijā pirmsākumiem regulāri straumēja sarunas ar Ukrainas prezidenta biroja ārštata padomnieku Oleksiju Arestoviču.
Sekojot līdzi notikumu dinamikai no mēneša uz mēnesi, viņš atzīmē, ka sākotnēji Krievijas puse nerēķinājās ar ilgu karu, taču vēlāk tās plāni mainījās. “Manuprāt, Krievijas militāristi ir atteikušies no “Ukrainas jautājuma galīgā risinājuma”, tas ir, visas Ukrainas sagrābšanas,” sacīja Feigins.
Viņš nonāca pie šāda secinājuma, jo, neskatoties uz notiekošo kaujiniecisko retoriku par “denacifikāciju” un “demilitarizāciju”, pēc Krievijas armijas atkāpšanās no Kijivas, Sumi un Čerņigovas, kļuva acīmredzams, ka Krievijai nav iespēju un spēka sasniegt šos mērķus. “Paralēli notika sabiedroto atbalsta pieaugums Ukrainai un bezprecedenta sankciju ieviešana pret Maskavu, lai gan kvantitatīvi tās varētu būt pat vairāk, bet tas jau ir taktisks jautājums. Un tad notika izmaiņas Krievijas armijas taktikā, kas tagad ir vērsta uz okupēto teritoriju noturēšanu, nedaudz paplašinot šo zonu. Un tā arī notika – viņi devās uz Luhanskas apgabala robežu un joprojām cer aiziet līdz Doņeckas apgabala robežai, lai to “pārdotu” Krievijas iekšienē kā Krievijas Drošības padomes 22. februāra lēmuma par DTR/LTR atzīšanu šo reģionu faktiskajās robežās īstenošanu. Plus – Zaporožjes un Hersonas apgabalu daļas okupētās teritorijas, taču tā jau ir sava veida balva, ko viņi vēlētos paturēt sev, ”turpina eksperts.
Tagad, pēc Marka Feigina teiktā, sākas kara trešā fāze, kuras laikā ir sajūta, ka Krievija var nespēt paturēt Ukrainas dienvidu un austrumu reģionu okupētās teritorijas. “No šejienes nāk sporādiski drudžains mēģinājumi iekļūt miera līgumu procesā, sākt sarunas par pamieru, un tā tālāk. Pēdējais acīmredzamākais notikums šajā plānā ir četrdesmit minūšu tikšanās Ļvovā starp Erdoganu un Zelenski, kurā tika ierosināta Zelenska un Putina “augstākā tikšanās”, ja nebūs priekšnoteikuma, ka Ukrainas puse izvirzīs prasības par 24.februāra pozīciju atjaunošanu. Šis priekšlikums tika noraidīts, taču dažādos veidos tiek mēģināts piespiest Kijivu, līdz pat šantažēšanai ar Zaporožjes AES ,” atzīmē eksperts.
Viņš arī pieļauj, ka Kremlis kādā brīdī varētu piekrist pamest Zaporožjes un Hersonas apgabala okupētās daļas, ņemot vērā Ukrainas Bruņoto spēku uzbrukumus Krimai un Krievijas armijai svarīgo sakaru iznīcināšanu starp Dņepras krastiem, kas rada nopietnas problēmas 25 000 cilvēku lielajai Krievijas militārpersonu grupai, kuru var ielenkt un atstāt bez munīcijas un ieročiem.
“Tas ir, var apgalvot, ka, pateicoties Ukrainas vadības pozīcijai, Kijiva izdzīvoja un turpināja pretoties, neskatoties uz šīs operācijas zibens ātro raksturu ar desanta nosēšanos Gostomelē. Un otrs ir tas, ka gan iedzīvotāji, gan militārpersonas demonstrēja augstu morāli un gatavību sevi aizstāvēt. Un to atzīmēja pat Krievijas puse. Trešais svarīgais faktors Ukrainai bija pieaugošais moderno Rietumu ieroču piedāvājums, kas ir daudz labāks nekā Krievijas un kas lielā mērā noteica kara trešo posmu. Krievijai, protams, ir vairāk ieroču, taču kvalitātes dēļ ir izveidojies spēku samērs, kas ir kļuvis par Ukrainas atslēgas momentu,” uzskata Feigins.
“Vara sastāv no korumpētiem ierēdņiem, nevis no karotājiem, kuri gatavojas mirt”
Runājot par Krievijas sabiedrības noskaņojuma maiņu, viņš atzīmē, ka tad, kad tika prognozēts, ka karš ilgs ja ne nedēļu, tad maksimums mēnesi, tiešām bija daudz tādu, kas atbalstīja krievu armijas “speciālo militāro operāciju. “Bet ka tā par operāciju, kas notiek jau pusgadu un kam nav redzams gals? Šis ir visīstākais karš, un man liekas, ka šis faktors šobrīd kļūst visnospiedošākais, jo pat visneattīstītākais skolēns saprot, ka jo ilgāk turpinās karš, jo vairāk upuru, nogalināto karavīru, izdevumu, visādi ierobežojumi, sociālās grūtības sankciju ietekmē un viss pārējais. Un to nesaprast ir infantilisms, tāpēc domāju, ka ievērojama daļa Krievijas iedzīvotāju sāk par to domāt. Galu galā tas nav pozicionāls karš ar sadursmēm, kā tas bija Donbasā 8 gadus, bet karsts karš uz zemes, uz ūdens un gaisā. Un pat tad, ja krievu nespeciālistam netiek pateikts, cik krievu karavīru patiesībā gāja bojā šajā karā, šis skaitlis noteikti sasniedz daudzus, daudzus tūkstošus, un tāda sajūta noteikti ir.
Protams, runājot par citu cilvēku dzīvēm, daudzi nav tik aizkustināti, un ir pāragri domāt, kāpēc notiek šis karš un ko Krievija vēlas panākt, jo līdz šim propaganda strādā. Bet galu galā varas iestādes nemobilizējas, jo tad būs jāmirst nevis līgumkaravīriem un obligātā dienesta karavīriem, bet jebkuram, kurš tiks iesaukts. Un tad tauta noteikti būs sašutusi,” viņš prognozē.
Un viņš secina, ka Krievijas sabiedrībā noskaņojums mainīsies, bet tas prasa nopietnu impulsu. “Piemēram, ja notiek trieciens Krimas tiltam, tad būs sajūta: “Bet mēs karu neuzvaram, bet zaudējam.” Galu galā viss, kas iepriekš tika uzskatīts par nesatricināmu, sabrūk.
Un no ekonomiskā viedokļa ir iespējams, ka, ja sankciju rezultātā krīzes mērogs ir tāds, ka tās pārstāj maksāt pensijas un palielinās bezdarbs. Lai gan ir pasliktināšanās, bet tas joprojām ir pieļaujams.
No politiskā viedokļa augšā kaut kam ir jānotiek un jāparādās kādam, kurš teiks: “Viss kaut kā nogāja greizi. Vai varam to visu pabeigt?”. Teorētiski mēs to vēl neiedomājamies, bet kas zina, kādas diskusijas par to notiek augšpusē? Galu galā valdība galvenokārt sastāv no korumpētām amatpersonām, nevis no karavīriem, kuri šajā karā iet bojā.
Pēc Marka Feigina domām, tieši valdošās un biznesa elites neapmierinātība, kas sankciju rezultātā Rietumos zaudē naudu un nekustamos īpašumus, jo nav redzamu panākumu karā pret Ukrainu, var novest pie sava veida kustības un šķelšanās elitē. “Vai mēs to redzēsim? Dievs viņu zina, to nevar izslēgt,” viņš rezumē.
