“Skaists piemērs, kas notiek tepat Latvijā, Valmierā. Šādi mēs varam iedvesmoties cits no cita. Tāpēc ir vērts skaidrot vairāk, kas ir kanisterapija. Suns var sargāt māju, bet suns var būt arī bibliotēkas darbinieks. Tāpat ir ar cilvēkiem – esam dažādi, katram ir sava misija,” stāsta Ieva Oliņa. Studējot informācijas pārvaldību Latvijas Universitātē, viņas bakalaura darba tēma bija par nodarbībām ar kanisterapijas suņu iesaisti bibliotēkās. Darbs augsti novērtēts, un Ieva saka, ka šī ir sirdstēma.
Ideja radās jau 2. kursā, par kanisterapiju rakstot kursadarbu. Lekcijās tika pieminēta Valmieras integrētā bibliotēka un tās pakalpojums – suņu iesaiste nodarbībās, palīdzot bērniem mācīties lasīt. “Esmu valmieriete, Valmieras bibliotēka ir mana bibliotēka. Par šādu pakalpojumu iepriekš neko nezināju, tāpēc radās interese pētīt vairāk.” Darbs tapa sadarbībā ar Ingūnu Tihomirovu un Līgu Bujani. Ingūna ir četrkājaino lasīšanas skolotāju Martas, Billes un Nikas saimniece, viņa ir arī kinologs, apmācības trenere, kanisterapijas asistente un kanisterapijas suņu eksaminatore. Savukārt Līga Bujane ir ne tikai vecākā bibliotekāre un kanisterapijas brīvprātīgā, bet arī labākais draugs un palīgs suņu meitenēm darbā ar bibliotēkas mazākajiem apmeklētājiem.
“Galvenā problēma, ka par kanisterapiju – viens no rehabilitācijas veidiem, izmantojot speciāli selekcionētu un apmācītu suni, – ir maz informācijas. Tādējādi nav izpratnes, kā suns var palīdzēt. Gribēju turpināt pētīt šo jautājumu, tāpēc par to rakstīju arī bakalaura darbu. Protams, ka darba tapšanas gaitā saskāros ar smiekliem un jautājumiem, ko tad suns var līdzēt, kāpēc viņš vispār ir bibliotēkā, kāds viņam sakars ar lasīšanu un kā par to vispār var uzrakstīt labu bakalaura darbu. Te arī radās spītība pierādīt, cik vērtīgas ir šādas nodarbības, ieguldīt savu darbu, lai par to vairāk uzzinātu arī citi. Gandrīz viss man bija jaunums. Nezināju, cik daudz resursu un cilvēku nepieciešams, lai šādu pakalpojumu nodrošinātu, cik garš mācību ceļš ir jāiziet sunīšiem, lai viņi varētu būt asistenti, cik svarīga ir speciālistu klātbūtne, ka viņu Latvijā nav nemaz tik daudz.” Viens no secinājumiem ir, ka nepieciešams kanisterapijas pakalpojumu atrunāt normatīvajos regulējumos. Ir noteikts, kas ir kanisterapija, kanisterapijas suns, bet nav par to, kā, piemēram, bibliotēkās to ieviest, kādi noteikumi jāievēro.
Bakalaura darbā Ieva intervēja piecu bibliotēku – Valmieras, Jelgavas, Jūrmalas, Ventspils un Ogres – pārstāvjus, kuri ir organizējuši lasīšanas nodarbības ar suņiem, un arī piecas sākumskolas skolotājas, kuras kopā ar bērniem piedalījušās nodarbībās pie Līgas. “Lielākais prieks, ka dzirdēju, cik daudz šī metode var sniegt. Visiem bija kāds pozitīvs stāsts. Piemēram, nodarbības ar suni ļoti palīdzējušas bērnam, kurš ir noslēgts, kuram ir bailes no publiskas uzstāšanās, kurš piedzīvojis vienaudžu apsmiešanu par to, ka lasīšana nevedas tik raiti. Lasot sunim, viss uztraukums pazūd, jo suns nekad neteiks neko kritisku, būs labākais klausītājs. Rodas pozitīvas emocijas, lasītprasme uzlabojas. Dzirdēju stāstu par meiteni, kura skolā kategoriski atteicās lasīt, bet pēc nodarbības kopā ar četrkājaino draugu lasīšana kļuvusi par vienu no mīļākajām nodarbēm. Viņa lasa ne tikai grāmatas, bet arī skaļā balsī visas etiķetes, ko redz veikala plauktos. Sirsnīgi ir stāsti, cik neatsverams atbalsts suns ir bērniem ar īpašām vajadzībām. Tas, kā suns spēj atraisīt bērnu, ir kaut kas neiedomājams! Piemēram, kāds puisītis, kuram ir iedzimti kustību traucējumi, šajās nodarbībās pats spēja atvērt plaukstiņu un noglaudīt sunīti. Tas ir liels sasniegums bērna attīstībā, un suns ir laba motivācija. Šādu piemēru ir ļoti daudz. Bet es gribu uzsvērt, ka lasīšana kopā ar suni ir piemērota ikvienam, arī tiem bērniem, kuriem ar lasīšanu viss ir kārtībā, jo tā ir arī mācīšanās rūpēties par dzīvnieku, cienīt to, kā arī atbildība.”
“Bibliotēkā rit astotais gads, kad nodarbības notiek kopā ar suņiem. Mēs jau vairs nevaram iedomāties ikdienu bez suņu meitenēm – lasīšanas skolotājām, tāpēc bija ļoti aizkustinoši Ievas veiktajās intervijās lasīt atsauksmes par nodarbībām. Pat asaras bira, uzzinot, cik vērtīgas ir šādas tikšanās,” stāsta Līga Bujane. “Intervijās visas bibliotēkas uzsvēra Valmieras bibliotēku kā labo piemēru, ka tas ir sācies Latvijā, cerot, ka tikai ies plašumā. Protams, viens no lielākajiem šķēršļiem ir finansējums. Bet daudz varam palīdzēt, vairāk stāstot par procesu un ieguvumiem. Ir arī viedokļi – kāda jēga no suņa bibliotēkā, spalvas un siekalas, kaut ko apgāzīs. Bet ir jāuzsver, ka kanisterapijas suņi ir speciāli izvēlēti šim nozīmīgajam darbam. Latvijā esam pašā sākumā. Ārvalstīs, piemēram, suņi kā terapeiti ir gan bibliotēkās, gan skolās, pat slimnīcās, psihiatriskajās slimnīcās. Intervijās ar pedagogiem izskanēja viedoklis, ka, ja skolēni varētu reizi mēnesī tikties nodarbībā ar dzīvnieku, tas ļoti palīdzētu bērnu attīstībā. Turklāt kāda skolotāja teica, ka suns bibliotēkā, kurš 21. gadsimtā spēj bērnu atraut no spēlēm viedierīcē, ir kaut kas pārsteidzošs. Mūsdienās mums trūkst cilvēcīgas saskarsmes, komunikācijas. Satiekoties ar suni, vairāk jūtam sevi, savas emocijas. Ne velti saka, ka suns ir cilvēka labākais draugs, ar ko kopā var priecāties un arī paraudāt. Dzīvnieku terapija, manuprāt, Latvijā ir vēl līdz galam neatklāts resurss. Ir dzirdēts par zirgu, delfīnu terapiju. Kāpēc mājdzīvnieks arī nevarētu būt lielisks palīgs? Atslēga ir izpratne, manuprāt,” stāsta Ieva.
“Šobrīd lasīšanas skolotājas bibliotēkā ir Billīte, Marta un Nika, kuras darbojas uz maiņām. Nikai ir kucēni, iespējams, iepazīsimies arī ar viņiem. Es varu redzēt, kā sunīši piedzimst, izaug, kā kļūst par terapeitiem, process nav viegls. Gribētu pateikties Ievai par lielo darbu. Tas noteikti ir solis uz priekšu izpratnes veicināšanā par kanisterapiju. Bet vēl arī, manuprāt, tas ir sirsnīgs piemineklis Zumītei, Valmieras bibliotēkas pirmajai suņu dāmai – skolotājai,” pateicas Līga Bujane. Ieva darbu veltījusi Zumītei, noslēgumā rakstot: “Bakalaura darbs tapis, domās paturot Valmieras integrētās bibliotēkas Bērnu apkalpošanas nodaļas mazo lasītāju pirmo un mīlēto klausītāju ņūfu Zum-Zum. Tevi, sunīt, vienmēr gaidīs mājās.”