Eiropa šogad svin daudzus svētkus – pagājuši 60 gadi kopš Eiropas valstu līderi vienojās par pamatu likšanu tai Eiropas valstu savienībai, kādu to pazīstam mūsdienās; pagājuši jau 30 gadi kopš jauniešiem un dažādu nozaru profesionāļiem pieejama Erasmus+ programma, kas ļauj mācīties, studēt un doties pieredzes apmaiņā uz dažādām valstīm.
Nesen Maltas vidusskolā viesojās Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā vadītāja Inna Šteinbuka, lai kopā ar skolēniem un skolotājiem diskutētu par to, kāda ir Eiropa mūsdienās, kāds ceļš paveikts līdz šim brīdim un kā veidot nākotni, lai Eiropa būtu droša un labklājīga vieta arī turpmāk.
Uzrunājot skolēnus, Inna Šteinbuka atgādināja par to, kā pirms 60 gadiem Romā tika slēgta vienošanās, kas lika pamatus mūsdienu Eiropai. Izrādās stāsts par Eiropas valstu vadītāju došanos uz Romu, lai parakstītu tā dēvētos Romas līgumus, kas paredz valstu kopēju sadarbību miera, drošības un ekonomiskās stabilitātes uzturēšanai, ir elpu aizraujošs un kino sižeta cienīgs. Jāatgādina, ka Romas līgumi tika parakstīti tālajā 1957.gadā. Tikai retais zina, ka valstu līderi, kas bija apņēmības pilni parakstīt biezu un rūpīgi sagatavotu dokumentu kopumu, attapās pie baltām lapām. Kā tas bija iespējams? Vispirms vagons, kurā atradās dokumenti, rakstāmmašīnas un cita nepieciešamā tehnika, pa ceļam no Briseles uz Romu nomaldījās. Vēlāk dažādas neveiksmes piemeklēja arī mēģinājumus pēdējā brīdī pavairot dokumentus – jāatceras, ka toreiz nebija iespējams kopētājā ielikt simt lappuses un tās vienkārši pavairot sešos eksemplāros. Galu galā 25.martā sešu Eiropas valstu vadītāju priekšā Romā tika liktas līguma titullapa un parakstiem paredzētā lapa, bet starp tām atradās baltas lapas. Līguma teksts tika pievienots vēlāk. Inna Šteinbuka skaidroja, ka šo stāstu vērts atcerēties vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, nevaram nenovērtēt mūsdienu Eiropas priekšrocības – ceļošanu bez robežām, ātru informācijas un datu apmaiņu. Otrkārt, šis stāsts paturams atmiņā, lai atkal un atkal atcerētos, ka mūsdienu miers un labklājība tika balstīts uz milzu cieņu, uzticēšanos un kopīgu skatījumu uz Eiropas nākotni.
Turpinot sarunu, Inna Šteinbuka norādīja, ka arī patlaban savā ziņā esam baltas lapas priekšā, un ne velti Eiropas Komisijas priekšsēdētāja Žana Kloda Junkera piedāvātie Eiropas Savienības nākotnes scenāriji nes Baltās grāmatas vārdu. Piedāvātie Eiropas attīstības scenāriji nu nonākuši pašu valstu, iedzīvotāju apspriešanai. Mūsu valstsvīriem un valstssievām jāieklausās sabiedrībā un kopā jālemj par to, kādu ceļu tālāk gribēsim iet. Saprotams, neviens nezina, kāda būs Eiropas Savienība pēc pieciem vai desmit gadiem, bet svarīgi apzināties, ka to veidosim mēs paši. Eiropas Savienības nākotne ir balta lapa, bet būtiski, ka visu 27 valstu pārstāvji ir gatavi turpināt sadarbību un virzību uz vienotas Eiropas nākotni.
Sarunā ar maltēniešiem Šteinbuka atgādināja, ka 9. maijā, Rīgā un daudzās citās Latvijas pilsētās, ar vērienīgiem pasākumiem tiks atzīmēta Eiropas diena. Tā ik gadu plaši tiek svinēta visā Eiropā un tiek dēvēta arī par Eiropas Savienības (ES) dzimšanas dienu. Lai iezīmētu to, cik dažādos laikos esam dzīvojuši un to, cik liela nozīme ir vērtībām un brīvībai, kādu dod mūsdienu Eiropa, Inna Šteinbuka dalījās ar rindām no kāda vērotāja piezīmēm par Rīgu, kas tapušas 1954.gadā – laika posmā starp Šūmana deklarāciju un Romas līgumu parakstīšanu: „Kopš Staļina nāves vairs nav vērojams cukura deficīts. Taču Rīgā ir ļoti grūti dabūt zivju konservus vai kūpinātas zivis. Visa produkcija, visticamāk, nonāk Krievijā. Visu citu vairāk vai mazāk var dabūt. Ja ne veikalā, tad tirgū noteikti. Viena lieta, ko allaž ir grūti nopirkt, ir pastkartes ar pilsētu un dabas skatiem. Tās maksā 50 kapeikas un tiek izpārdotas, kolīdz parādās veikalā. Pilsētu un dabasskatu fotografēšanai vajadzīga īpaša atļauja.” Šīs rindas ir fragments no šogad atslepenota ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes ziņojuma par dzīvi Rīgā.
“Lielākā daļa no mums ir pārāk jauni, lai būtu piedzīvojuši un atcerētos pēckara gadus, taču minētais droši vien skan pazīstami arī cilvēkiem, kuri Latvijā dzīvoja arī 20 vai 30 gadus vēlāk,” teica Šteinbuka. “Gadi gāja, bet “deficīts” saglabājās. Ne tikai gaļas vai mandarīnu, bet arī iespēju un brīvības deficīts. Mēs nezinājām, kas notiek otrpus dzelzs priekškara. Mēs nenojautām ne par Šūmana plānu, ne Romas līgumiem, taču, gadiem ejot, mēs no informācijas druskām nepārprotami sapratām, ka “tur” ir tas, par ko mēs varam tikai sapņot. Ne tikai gaļa un mandarīni, bet arī iespējas un brīvība. Pašiem vēl neesot daļai no tā, mēs bijām droši, ka Eiropas Savienība ir veiksmes stāsts. Sajūta, ka var dzīvot arī citādi – bez meliem un bailēm, pārticīgāk – bija arī viens no spēkiem, kas palīdzēja atjaunot Latvijas neatkarību.”
Sarunas noslēgumā Šteinbuka aicināja skolēnus un skolotājus un ikvienu, izmantot Eiropas dotās iespējas mācoties, studējot, attīstot savus projektus, strādājot un gūstot pieredzi, kas palīdzēs veidot Eiropu tādu, lai mums būtu droši, valdītu miers un labklājība.
Kristīne Liepiņa,
Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā Komunikācijas nodaļa
Foto: Madara Bērtiņa
