Daudzi eksperti ASV velk paralēles starp pašreizējo situāciju un Kubas raķešu krīzi pirms 60 gadiem.
Kremļa paziņojumi par nodomu aizstāvēt, kā jau teikts, “visiem līdzekļiem” Maskavas anektētās Ukrainas teritorijas ir palielinājušas likmes un palielinājušas kodolieroču izmantošanas iespējamību šajā konfliktā. Mūsdienu Rietumu un Maskavas konfrontācijas nopietnība un neprognozējamība daudzējādā ziņā atgādina Kubas raķešu krīzi 1962. gadā, uzskata daži ASV eksperti.
“Pirmkārt, šo divu krīžu acīmredzamā līdzība, protams, ir tā, ka pastāv atklāta konfrontācija… Pirmo reizi pēdējo 60 gadu laikā mēs saskaramies ar dziļām, elementārām nesaskaņām starp abām vadošajām kodolvalstīm. Puses izmanto ekstrēmu retoriku, kas varētu ātri saasināties,” sacīja Kenana institūta vecākais politologs Viljams Hils .
Tad, pirms 60 gadiem, aukstā kara kulminācijā, pasaule bija viena soļa attālumā no globāla kodolkonflikta. Gan ASV, gan PSRS aktīvi veidoja savu kodolarsenālu, izvietojot raķešu palaišanas iekārtas arvien tuvāk viena otras robežām.
Tieši pirms tam Fidela Kastro režīms Kubā nokļuva sarežģītā ekonomiskajā situācijā un vērsās pēc palīdzības pie Padomju Savienības. Padomju stratēģi nolēma, ka kodolpārsvaru pār ASV var iegūt, izvietojot Kubā raķetes R-12 un R-14. Tādējādi bija iespējams noturēt ASV gaisa spēku bāzes un pat Vašingtonu ar ieročiem. Kastro Maskavai sniedza pozitīvu atbildi.
Līdz 1962. gada 14. oktobrim raķetes tika nogādātas Kubā un ievietotas palaišanas tvertnēs. Taču operāciju nebija iespējams noslēpt no ASV izlūkošanas lidmašīnām.
Prezidents Kenedijs sasauca slepenu sanāksmi, kurā tika nolemts: veikt atriebības militāro operāciju Kubā vai noteikt salas jūras blokādi. Lēmums par nepilnīgas blokādes ieviešanu pieņemts 20.oktobrī.
22. oktobrī prezidents Kenedijs televīzijā stāstīja amerikāņiem par padomju raķetēm Kubā un pasludināja jūras blokādi. Kenedijs atzīmēja, ka jebkura raķetes palaišana no Kubas tiks uzskatīta par kara aktu pret ASV.
Padomju līderis Ņikita Hruščovs atbildēja, paziņojot, ka blokāde ir nelikumīga, un lika padomju bruņotajiem spēkiem būt pilnīgā gatavībā.
24. oktobrī Kenedijs nosūtīja Hruščovam telegrammu, aicinot viņu “būt saprātīgam”. Tajā pašā dienā Hruščovs apsūdzēja ASV “ultimāta nosacījumu” izvirzīšanā. Atbildot uz to, Baltais nams norādīja, ka “padomju puse lauza savus solījumus attiecībā uz Kubu”.
“Šie ieroči ir jāizved no Kubas. Un ļaujiet man jums pastāstīt… Jūs, Padomju Savienība, piegādājāt šos ieročus uz Kubu. Jūs, Padomju Savienība, esat izjaukuši spēku līdzsvaru pasaulē. Jūs, Padomju Savienība, radījāt šīs jaunās briesmas. Jūs, nevis ASV… Ļaujiet man uzdot jums vienu vienkāršu jautājumu: vai jūs, vēstniek Zorina kungs, noliedzat, ka Padomju Savienība Kubā izvieto vidēja darbības rādiusa raķetes? Jā vai nē? Vai negaidiet tulkojumu, jā vai nē? ”Toreiz sacīja ASV vēstnieks ANO Adlajs Stīvensons.
“Turpiniet savu runu, Stīvensona kungs: savā laikā jūs saņemsit atbildi,” viņam atbildēja PSRS vēstnieks ANO Valērijs Zorins.
Amerikāņi nesaņēma atbildi. Spriedze maksimumu sasniedza Melnajā sestdienā, 27.oktobrī, kad notika incidenti ar ASV un Padomju Savienības floti, kā arī ar divām amerikāņu U-2 izlūklidmašīnām. Vienu no tiem virs Kubas notrieca padomju pretgaisa aizsardzība. Pilots gāja bojā. Padomju Savienības bumbvedēju uzbrukuma gadījumā gaisā tika pacelti ASV gaisa spēku iznīcinātāji.
Neskatoties uz to, Hruščovs nolēma neiet uz konfrontāciju un paziņoja prezidija locekļiem: “Kubā nav iespējams uzglabāt raķetes, neieejot karā.” Atklātā radio uzrunā Kremlis izvirzīja vēl vienu nosacījumu: lai ASV izvestu savas raķetes no Turcijas.
Tajā pašā laikā sākās abu valstu slepenās sarunas, kurās piedalījās arī ABC News korespondents Džons Skali un VDK rezidente Vašingtonā Aleksandra Fomina.
Nākamajā dienā vēstnieks Dobriņins tika uzaicināts uz ASV Tieslietu departamentu. Viņa sarunā ar ģenerālprokuroru un prezidenta brāli Robertu Kenediju tika panākta vienošanās par izlīgumu. Padomju Savienība apsolīja noņemt un vairs nepiegādāt Kubai raķetes, un Baltais nams apņēmās atcelt blokādi un sniegt garantijas par neuzbrukšanu salā. Drīz Vašingtona no Turcijas izveda vidēja darbības rādiusa raķetes.
“Arī toreiz bija publiski ultimāti, taču rezultāts tika panākts, pateicoties sarunām, kurās nebija ultimātu un kuru mērķis bija izstrādāt abām galvaspilsētām pieņemamu pozīciju. Tā arī šoreiz: ultimāti nāk par labu plašai sabiedrībai, bet ne divām varām, kas ir līdzvērtīgas savā kodolspēkā… Bet, ja Maskava un Vašingtona spēs izvairīties no savstarpēju ultimātu uzrādīšanas aizkulišu sarunās, tad vienošanās kļūs iespējama, ” teica Viljams Hils.
Viņš norāda, kur slēpjas pašreizējās krīzes patiesās briesmas: savstarpējo apsūdzību augsto toņu dēļ sarunas ir ārkārtīgi grūtas. Un šodien: lai panāktu vienošanos, ir nepieciešams, lai Vašingtona, Kijiva un Maskava spētu ieviest korekcijas savās pozīcijās, atzīmē eksperts.
”Šajā satraucošajā situācijā mani zināmā mērā iedvesmo tikai tas, ka ir ziņas par Vašingtonas un Maskavas aizkulišu kontaktiem. Tā ir vēl viena situācijas līdzība ar 1962. gadu: Karību jūras reģiona krīze tika atrisināta, pateicoties Kenedija administrācijas un Hruščova valdības personīgajai diplomātijai, bez plašas sabiedrības līdzdalības,” uzsvēra Viljams Hils.
Prezidentam Baidenam ir laba pieredze šādos jautājumos: viņš jau 1979. gadā rīkoja pirmās sarunas ar padomju vadītājiem par bruņojuma kontroli kā senators. Varbūt tāpēc Baidena administrācija sākotnēji ir izrādījusi atturību. Martā Pentagons pat atcēla starpkontinentālās ballistiskās raķetes Minuteman-3 izmēģinājumus, lai neizraisītu eskalāciju Krievijas iebrukuma Ukrainā laikā. Tomēr Kremlis izlīgumam nepiekrita.
Pēc masveida Krievijas triecieniem uzreiz vairākām Ukrainas pilsētām oktobrī, karš Ukrainā sasniedza jaunu eskalācijas līmeni – ne mazāk bīstamu kā pirms 60 gadiem.
